Turismagids.lv Ar Rīgas
domes atbalstu
Projektu atbalsta
Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Šis, ko esam pieraduši redzēt, ir jau sestais Pēterbaznīcas tornis – 123 metrus augsts, uzcelts tikai 1970. gadā. Baznīcas liktenis bijis vētrains un cieši saistīts ar visiem aktuālajiem notikumiem Rīgā. Tā bija pilsoņu galvenā sakrālā celtne, 1522. gadā te notika vēsturiskais disputs par Lutera idejām, kur Andreass Knopke (Andreas Knöpke[n]) diskutēja ar franciskāņu mūkiem par kristīgās ticības un prakses pamatprincipiem un uzvarēja vārdu kaujā – tāpēc Rīgā kā vienā no pirmajām tika pieņemts luterānisms. Viņa kapakmens baznīcā skatāms vēl tagad, bet melnie plankumi uz tā ir ugunsgrēku atstātās pēdas. 2017. gada februārī laukums pie Pēterbaznīcas nosaukts par Reformācijas laukumu, par ko vēsta arī nedaudz šķība plāksnīte pie baznīcas ieejas. Reformācijai sekojošajos svētbilžu grautiņos baznīca atkal bija skaudro notikumu centrā. Savukārt, vairojoties rīdzinieku bagātībai, arī dievnams ieguva arvien vairāk greznu un interesantu elementu. Tāpat kā Rīga, baznīcas tornis vairākkārtīgi ugunsgrēkos un citās nelaimēs brucis, bet atkal celts un ir viena no pilsētas panorāmas spilgtākajām rotām.

Rīgas stāsti:
Pētera baznīca

Cēla, krita un atkal cēla

Pētera baznīca ilgu laiku bijusi pilsētas galvenais dievnams un veltīta Rīgas patronam – Svētajam Pēterim. Pirmo reizi tā dokumentos minēta 1209. gadā un jau toreiz saistās ar spilgtu, diemžēl latviešiem nelāgu notikumu. Proti, tieši šeit, baznīcas pagalmā, varenais Jersikas ķēniņš Visvaldis nodeva savu valsti bīskapam Albertam, atpakaļ to saņemot jau kā bīskapa lēni, par ko jāmaksā nodevas un jāizrāda gods Albertam, teikts Latviešu konversācijas vārdnīcas 16. sējumā.

Baznīca minēta arī saistībā ar 1297. gada Rīgas pilsoņu un Livonijas ordeņa konfliktu. Tad no baznīcas jumta apšaudīts ordeņa cietoksnis, kas tolaik atradās tagadējās Konventa sētas vietā. Laika grāmatā, kas rakstīta 1301. gadā. minēts, ka, gatavojoties kaujai ar ordeni, tornis vēl pastiprināts.

Baznīcu torņi Rīgas panorāmā 1568. gadā. Autors: Sebastian Münster

Savukārt kopš 1355. gada saglabājušās ziņas, ka baznīcas augstajā tornī bijis sargpostenis. Arī vēlāk tas izmantots novērojumiem, jo no torņa skaidrā laikā var it labi saskatīt pat jūru. Savukārt baznīcas gailis rīdziniekiem vienmēr vēstījis par to, kāds vējš pūš un kāds laiks gaidāms. 

Kopš 13. gadsimta šajā vietā bijis neliels mūra vai koka dievnams. Nav īsti zināms, kad un kā pirmais baznīcas tornis piedzīvojis savu galu, bet it skaidri avoti vēsta, ka 15. gadsimta sākumā Rostokas meistars Johans Rūmešotels vadījis baznīcas paplašināšanu. Darbi neveicās diez ko raiti un aizņēma gandrīz gadsimtu, bet to laikā tornis vairākkārt paaugstināts. Tikai 1491. gadā gotiskā stila tornis pabeigts un galā uzstādīts gailis (zeltītais putns gan tornī atradies arī iepriekš). Pašlaik baznīcas smailē ir jau septītais gailis.

Diemžēl baznīca bija celta uz smiltīm, tātad ne visai stabila pamata. Tornis nostāvēja vien nedaudz ilgāk par pusotru gadsimtu.1656. gadā tas cieta no cara Alekseja Mihailoviča karapulku bombardēšanas, krietni sašķiebās, bet palika stāvam. Tomēr Pizas torņa šķībais mūžs tam nebija lemts, un 1666. gadā tas nogāzās, prasot arī astoņus upurus, tai skaitā arī zvaniķa un rātes mūziķu dzīvības.

1209

Pētera baznīca pirmoreiz minēta dokumentos

1491

Rostokas meistara Johana Rūmešotelsa vadībā paplašināta baznīca un uzcelts gotiska stila tornis ar gaili galā. Šo torni sabombardēja Krievijas cara armija 1656. gadā


1677

Jau nākamajā gadā pēc sabrukšanas sāk būvēt jaunu Pēterbaznīcas torni. Darbi ilgst 10 gadus, bet tos tā arī nepabeidz 

1690

Slavenā meistara Ruperta Bindenšū vadībā tiek uzcelts augstākais koka konstrukcijas tornis Eiropā un pasaulē



1747

Pēc Pētera Lielā pavēles atjauno baznīcu tādu pašu, kāda tā bija iepriekš ar visu 110 metrus augsto torni, ko būvēja bez naglām no Holandes koka





1970

Arhitektu Pētera Saulīša un Gunāra Zirņa vadībā atjauno baznīcas torni, ierīkojot arī liftu un skatu platformas

1984

Rīgas sv. Pētera baznīcas atjaunošanas darbi tiek pabeigti

2000

Baznīcas tornī uzrāpjas teroristi no Maskavas. Viss tomēr beidzas laimīgi un bez upuriem, bet pārkāpēji nonāk cietumā




1666

Smilšainā, nestabilā pamata un bombardēšanas seku dēļ tornis sagāžas, prasot astoņu cilvēku dzīvības

1677

Iekšrīgā izceļas milzīgs ugunsgrēks, kurā izdeg gan Sv. Pētera, gan Jāņa baznīcas un daudzas citas ēkas


1721

10. maijā tajā iesper zibens un tornis atkal nodeg, lai arī tiek dzēsts ar pienu un dzēšanā palīdz pats cars Pēteris I



1941

Padomju armijai atkāpjoties, tā pārpratuma dēļ sašauj baznīcas torni un tas kopā ar pašu baznīcu izdeg. Milzu ugunsgrēks noticis tieši Pēterdienā - 29. jūnijā

1944

Vācu karaspēkam atkāpjoties, Vecrīga un arī Pēterbaznīca deg vēlreiz, izpostot visu, kas tajā atlicis




Nākamo torni nolēma celt jau uzreiz pēc iepriekšējā sabrukšanas. Darbi sākās 1667. gadā un ilga līdz 1677. gadam. Ap šo laiku baznīca ieguva arī greznu Itālijas Karrāras raktuvju marmora altāri, kas iznīcināts Otrajā pasaules karā. Tomēr tornis netika pabeigts, jo nodega. “21. maijā divi svilinātāji, kā kronisti raksta, bija tīšām pielaiduši Rīgai vairākās vietās uguni. Arī Pētera baznīcas tornis, pie kura strādāts 10 gadus, nepabeigts krita liesmām par upuri. Tāds bija trešā torņa gals,” teikts Ata Freināta atmiņu stāstā “Pēterbaznīca deg”, kur atstāstīts raksts no 1920. gada kalendāra. Jāpiebilst, ka šajā nelaimē kā vainīgie parasti tiek minēti divi jaunieši, kas apsūdzēti dedzināšanā. Viņi noķerti un atzinuši savu vainu. Atzīšanās gan bendes paskubināta, izmantojot tolaik pieejamās spīdzināšanas metodes.

Nākamais tornis pēc slavenā meistara Ruperta Bindenšū projektiem tapa 18. gadsimtā. Un tas bijis kas neredzēts – Pēterbaznīcas tornis tolaik bija augstākais koka konstrukcijas tornis Eiropā un pasaulē. “Viss tornis no ietnes līdz bumbai bija 110 m. 10.05.1690. uzlika gaili līdz ar bumbu torņa smailē. Tehniskā ziņā tornis ir meistardarbs, jo ar 64,5 m augsto torņa smailes konstrukciju tas ir pasaules rekorda sasniegums baznīcu celtniecībā,” rakstīts Latviešu konversācijas vārdnīcā.

Diemžēl, kā minēts hronikās, šis tornis pastāvēja tikai vienu paaudzi. 1721. gada 10. maijā tajā iespēra zibens. (Zināms, ka zibens augstajā vietā gadsimtu gaitā spēris vismaz sešas reizes.) Lai arī dzēsuši ar pienu (ticēja, ka tas palīdzēs izvairīties no uguns nelaimes nākotnē) un darbos palīdzējis pats cars Pēteris I, kas tobrīd uzturējās Rīgā, baznīca ar visu torni, kas sabrucis pats sevī, nevienu nenogalinot, divu stundu laikā nosvilusi tā, ka nemetas. Jāpiemin, ka no šī ugunsgrēka izglābās torņa gailis, kas iegāzās degošajā baznīcā. Tas arī mūsdienās glabājas Pēterbaznīcā.



18. gadsimtā tas bijis kas neredzēts –
Pēterbaznīcas tornis tolaik bija augstākais
koka konstrukcijas tornis Eiropā un pasaulē


Hronoloģiski piektais tornis celts no 1743. līdz 1747. gadam – pēc Pētera Lielā pavēles atjaunot baznīcu tādu pašu, kāda bija iepriekšējā. Torni, tāpat kā iepriekšējo, uzbūvēja bez naglām un no tā paša materiāla – Holandes koka. Ar šo torni, kas nostāvēja līdz pat Otrajam pasaules karam, saistās slavenā leģenda par meistaru, kam pēc tradīcijas vajadzēja rāpties paša būvētajā tornī, sēsties jāteniski uz gaiļa, izdzert un mest zemē šampanieša glāzi – cik lauskās tā saplīsīs, tik gadu tornis stāvēs. Meistars Johans Heinrihs Vilberns tā arī darījis, bet glāze iekritusi ratos ar salmiem un palikusi vesela, tikai kājiņa nolūzusi. Arī tornis vesels nostāvēja gandrīz 200 gadus. Tikai 1925. gada mērījumos konstatēts, ka tas bijis nedaudz sašķiebies.

Šajos 200 gados, īpaši 19. gadsimtā, baznīca vairākkārt pārbūvēta, iekštelpas un altāri izgreznoti, tapušas ērģeles un zvanu spēles, kā arī izbūvēta apkures sistēma (atvesta 1858. gadā no Kopenhāgenas) un zibens novedēji.

Otrajā pasaules karā dega divreiz

Taču tad nāca kara jukas un baznīcai liktenīgais 1941. gads. Lai arī daudzos padomju gadu vēsturnieku sacerējumos minēts, ka torni saspridzinājuši vācieši, kas ieņēma Rīgu un padzina komunistus pēc Baigā gada, visticamāk, tā tomēr nav tiesa un lielais ugunsgrēks Rīgā bija pašu padomju karavīru haotiskās darbības rezultāts. Tas izpostīja vēsturisko Vecrīgu.

Lūk, ko 1942. gadā Gorohovecas nometnē no sarkano strēlnieku, kas karojuši Rīgā, stāstītā Krievijā pierakstījis 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas vēsturnieks un vēstures komisijas atbildīgais sekretārs Jānis Grīnvalds: “Viena artilērijas daļa (Sarkanās armijas) ap 26.–27. jūniju nonākusi pie Rīgas. Tiltu sargātāji noturējuši tos par vāciešiem un atklājuši uguni. Artilēristi atklājuši pretī lielgabalu uguni, domādami, ka Rīgā jau vācieši. Viņi trāpījuši Pēterbaznīcas tornī. Sācies ugunsgrēks. Vēlāk artilēristi pārcēlušies pāri Daugavai pie Bolderājas.”

Šos materiālus savā vēsturiskajā atmiņu stāstā “Rātslaukums” publicējis rakstnieks Andris Kolbergs, papildinot: “Šodien, kad katram skolas puikam kabatā ir mobilais telefons, tāda pārskatīšanās nevarētu notikt, taču toreiz radio sakaru starp atsevišķām armijas daļām, rotām un pulkiem, visdrīzāk, nebija vispār.”

Kara jukas šajās 1941. gada jūnija dienās Rīgā sita augstu vilni. Komunisti un civiliedzīvotāji bēga, ko kājas nes. Kā savos atmiņu pierakstos “Pēterbaznīca deg” raksta rakstnieks un grāmatu izdevējs Atis Freināts, kas tajā laikā dzīvoja mājā tieši pretī baznīcai un kā Vecrīgas iedzīvotājs drīkstēja tur uzturēties, ugunsdzēsēji šajā posta brīdī nemaz netika laisti uz ugunsgrēka vietu, jo komunisti mašīnas pārķēruši jau pie kanāla un likuši vest viņus uz Pleskavu.

Freināts šajā laikā no pretējās mājas vērojis gan degošo Vecrīgu, gan līdz ar kaimiņiem centies nosargāt savu māju. Šādi viņš apraksta brīdi, kad apšaudes laikā (viņaprāt, uzlidojuma) tieši Pētera dienā, 29. jūnijā, tika sašauta un aizdegās Pētera baznīca:

1941. gads, degošais Pēterbaznīcas tornis. Arhīva foto


“Tiklīdz biju izlīdis pa skursteņslauķa caurumu, šāvieni, kas pa nakti bija mitējušies, atsāka bunkšķēt. Logu rūtis drebēja, dakstiņi plakšķēdami krita pagalmā.

Mūsmājas ļaudis atkal patrepē vien dzīvoja. 

Uz vienu reizi Vilis, pakāpies trepēs, izsaucās:

“Ļautiņi mīļie, Pētera baznīca deg! Laikam bumba ķērusi, gar torni melni dūmi vien griežas.”

Par tādu ziņu visa māja bija kā spārnos, līda no patrepes laukā, pakāpās vienu vai divus stāvus augstāk, lai paši savām acīm to skatītu. 

Es uzskrēju mūsu istabā. Tās logs bija jumtā Pēterbaznīcai tieši pretī. Uguns un melni dūmi griezās gar pulksteni un zvaniem, no kuriem lielākais savā mūžā tūkstoš un atkal tūkstoš reižu rīdziniekiem bija ziņojis, ka Rīga deg, bet mazākais svinīgos brīžos bija iezvanījis svētrītus un dažiem arī mūža svētvakaru. Bet nu tie kā mocekļi klusēdami karājās un liesmas tos apņēma visapkārt. Pulkstenis rādīja divpadsmito stundu, bet gailis torņa galā lepni ar asti norādīja vēja virzienu. Paliecoties vairāk pa logu laukā ārā, varēja manīt, ka karstums spiežas pār jumtiem tā, ka varētu sasildīties, ja kādam siltums būtu vajadzīgs.”

Kas bija to momentu redzējuši, apgalvoja, ka tornis nogāzies pulksten 15.10 Pēterdienā. Baznīcas gailis iekritis kādā šķērsielā, bet to atrada un nogādāja atpakaļ baznīcā. 

Pēc izdegšanas no baznīcas palicis vien spocīgs skelets, ko Rīgā ienākušie vācieši daļēji apsituši ar dēļiem, lai saglabātu vēsturiskās detaļas. Torņa paliekās ierīkots sargpostenis, kurā dežurējuši latviešu leģionāri – Jānis un Elmārs, atmiņās raksta Atis Freināts. Diemžēl, turpinoties karam, komunistiem atgriežoties un nacistiem pametot Rīgu, Pēterbaznīca 1944. gadā dega vēlreiz. Pēc tam jau palicis pavisam maz vēsturisko elementu. Vienīgi sakristejas ēka saglabājusies, un, kā stāsta vēstures pētnieks un bijušais Rīgas pilsētas būvvaldes speciālists Gunārs Armans, turp un visapkārt baznīcai pēc kara sanestas visdažādākās detaļas no visas izpostītās Vecrīgas. Daļa vēlāk pārvietota uz Doma krusteju, daļa iemūrēta valnī, kas pašlaik ieskauj baznīcu, bet liela daļa, protams, pazudusi “ar galiem”.

1941. gads, izpostītās Pēterbaznīcas iekšpuse. Pastkarte. Foto: Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja arhīvs

Atdzimšana

Torni vēlreiz atjaunoja 1970. gadā, bet iekštelpu restaurāciju veica līdz 1984. gadam arhitektu Pētera Saulīša un Gunāra Zirņa vadībā. Baznīcas restaurācijas projekta autors Pēteris Saulītis, kā to paredzēja tradīcija, toreiz, starp citu, savā 60. dzimšanas dienā, uzkāpa uz īpašas platformas, uzsēdās gailim mugurā un izdzēra glāzi šampanieša, bet iztukšoto glāzi nometa zemē. Tā saplīsa daudzos gabalos.

 Ejot pa baznīcu, it labi var redzēt, kur pie sakristejas un altāra saglabājusies daļa veco mūru un kur viss celts no jauna. Tornī uz skatu platformām ved lifts, kas nu jau piedzīvojis uzlabojumus, bet pie ieejas tajā skatāma videofilma par torņa vēsturi. Baznīcā bieži notiek izcili garīgās mūzikas koncerti. Starp citu, jau pirmajos Latviešu dziesmu svētkos 1873. gadā te noticis garīgās mūzikas koncerts.

No vēsturiskajām baznīcas bagātībām gandrīz nekas nav saglabājies, bet dāvinājumos saņemti vairāki nozīmīgi interjera elementi. Uz Rīgas 800 gadu jubileju baznīca tikusi pie 16 metrus augstā altāra, pirmskara altāra kopijas, kas ir Rīgas Amatniecības vidusskolas skolēnu “meistarstiķis”.

Savukārt no Polijas dāvinājumā saņemts milzīgais svečturis. Tāpat lēni, bet pamatīgi turpat baznīcā notiek vēsturisko epitāfiju atjaunošana. Nevar arī nepieminēt, ka jau tuvākajā laikā paredzēts atjaunot vēsturisko Pestītāja statuju, kas smagi cieta Otrajā pasaules karā. Tā drīz atgriezīsies virs baznīcas ieejas. Bijis gan laiks, kad to uzskatījuši par Sv .Pēteri. „Figūra, ko restaurējām, nav Sv. Pētera, bet gan Pestītāja. Šāda informācija bija “populāra” 20. gadsimta beigās, kad nebija veikts plašs pētījums par portāla ikonogrāfisko saturu. Ja nemaldos, 18. gadsimtā patiešām virs centrālā portāla atradās Sv. Pētera figūra, bet laika gaitā portāls saturiski “atguva” centrālās figūras tēlā Pestītāju. Arī restaurācijas gaitā tika konstatēts, ka tā patiešām ir Pestītāja figūra. Sv. Pētera figūra atrodas virs kreisā portāla,” stāsta baznīcas direktora vietniece Una Jansone.




Pašlaik baznīcas smailē ir jau septītais zelta gailis


Daudziem jau būs piemirsies, ka Pēterbaznīcas tornis piedzīvojis arī teroraktu – 2000. gadā tajā iebarikādējās un draudēja uzspridzināties bariņš nacionālboļševiku no Maskavas, bet viss beidzās labi, ne tornis, ne cilvēki necieta, bet teroristi nonāca cietumā.

Pašlaik baznīcu pārvalda Rīgas pašvaldība, bet uz tās īpašumtiesībām pretendē arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. 

Glezna, kurai tagad būtu milzu vērtība

1521. gadā Rīgā uzturējās viens no slavenākajiem renesanses meistariem, kuru mākslas vēstures grāmatās min līdzās Mikelandželo un Leonardo da Vinči, – Albrehts Dīrers. Viņš Pēterbaznīcai uzgleznojis iespaidīgu altārgleznu, kas atradusies virs Sv. Marijas altāra. Par to saglabājušies vien nostāsti, jo gleznai nebija lemts ilgs mūžs. 1524. gadā Rīgā notika svētbilžu grautiņi. Tos it kā uzsākuši trakulīgie un karstgalvīgie jaunie melngalvji, kas vīna un alus skurbulī satrakojušies naktī pēc saviem lielākajiem svētkiem Vastlāvjiem. Nemieri pārtapa lielā grautiņā, kurā nesen atzītie luterāņi, protestējot pret līdzšinējo baznīcas izvirtību, ārišķību un mantkārību, iebruka greznajās baznīcās un postīja it visu, kas atgādināja par katoļu dievkalpojumu rituāliem.

1522. gadā Pēterbaznīcā notika slavenais disputs par Lutera idejām, kas Rīgā aizsāka reformāciju. Baznīcā pie sakristejas sienas par to atgādina Mārtiņa Lutera portrets.

Tā līdz ar daudziem citiem Rīgas baznīcu dārgumiem nelabu galu ņēma arī Dīrera glezna.

Altārus, kas Pētera baznīcā bija veseli 30, veltīti dažādiem svētajiem, kā arī piederoši korporācijām, izlauza un iznesa ārā, lai sadedzinātu, bet to, kas nedega, sameta Daugavā. Baznīcas ceremoniju sudrabu savāca un aizveda uz Melngalvju namu, kur to turpmāk izmantoja kā galda piederumus svinībās, teikts Aleksandra Frīdriha Neilanda grāmatā “Trīs pastaigas pa Rīgas iekšpilsētu un bulvāriem”.

Šis luterāņu naids pret greznību baznīcā gan neturpinājās ilgi, un jau 17. gadsimta sākumā atkal baznīcā parādījās interjera greznojumi.

Baznīcas zvani

Pēterbaznīcai bijuši vairāki zvani, kam katram bijusi sava nozīme un uzdevums. 

Ķesteris ar Pēterbaznīcas darba zvanu iezvanījis darba dienas sākumu un beigas, jo sava pulksteņa vienkāršiem ļaudīm, protams, nebija. Savukārt ar otru zvanu zvanīja bēru gadījumā. Lielā mēra laikā tas divas nedēļas zvanījis nepārtraukti. Jāpiebilst, ka līdz pat 18. gadsimta Krievijas carienes izdotajai pavēlei, kas to aizliedza, baznīcā tika apglabāti bagātie un slavenie rīdzinieki, bet tie, kam turība nebija tik liela, mūža mieru atrada baznīcas pagalma kapsētā.

Savukārt tā sauktais garais zvans kalpojis vienīgi baznīcas vajadzībām. 

Bijis arī zvans, kas vēstījis par ugunsgrēkiem pilsētā, un tas, cik reižu tas zvanījis, kā kods norādījis, kurā Rīgas daļā deg. Turpat blakus Melngalvju namam atradās arī ugunsdzēsēju depo.

Pirmā pasaules kara laikā smagie zvani aizvesti uz Krieviju. “1915. gadā pēc kara iestāžu pavēles četrus Pēterbaznīcas zvanus noņēma un evakuēja uz Ņižņijnovgorodu, kur tie arī palikuši,” teikts Latviešu konversācijas vārdnīcā.

Pēc tam gan uzstādīts jauns zvans, bet lielajā kara ugunsgrēka karstumā tas izkusis.

Runājot par zvaniem, nevar nepieminēt, ka pavisam nesen Rīgas Sv. Pētera baznīcā ieskandināts Koru olimpiādes zvans.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".