Jāņu vainagi dullajiem, skumjajiem, bravūrīgajiem un dzīves nogurdinātajiem – kādas zāles kuram piemērotas

Ja runājam par vainagiem kopumā, tad sievām un meitām ziedu un zāļu vainagi simbolizē sievišķo, vīriem un puišiem ozollapu vainagi – vīrišķo dabu. Vainags, ko liek Jāņatēvam galvā, sola zirgu un arī bišu svētību. Īpaša pieeja vainagu pīšanai ir jaunām meitām – viņām jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš. Vainagam papildu spēku piešķir konkrētās jāņuzāles, kurām katrai ir sava nozīme un funkcija, tāpēc tās, gudri iepītas, vainagam piešķir neizmērojamu spēku. Raspodiņš būs dvēseles tīrībai, asinszāle rūpēsies par veselību un spēku, margrietiņas – kaislībai, piparmētra – aizsardzībai, biškrēsliņš – ilgam mūžam, zirņu ziedi – mīlestībai, āboliņš – uzticībai, magone – auglībai un veiksmei, bazilika zariņš palīdzēs atbrīvoties no ļaunuma, rozes ziedi – mīlestība, jasmīns – viedi sapņi un mīlestība, vērmeles – palīdzēs atgūt mīļoto, kumelītes – veselība, tad vēl dedestiņas, madaras, dzirkstelītes, zilie zvaniņi...

Mūsdienās šīs tradīcijas vairs netiek tik strikti ievērotas. Pirtniece Ināra Vaitekūna uzskata, ka katram jāvadās pēc savām izjūtām, kuras pašas pateiks priekšā, kas cilvēkam konkrētajā brīdī visvairāk ir nepieciešams. Ne jau velti arī dainās ir teikts, ka visa laba Jāņu zāle, ko plūc svētku vakarā...

Bet – kā tur palika ar īpašam nolūkam veidotajiem vainagiem? Iztaujājām fitoterapeiti, bioenerģētikas un astromedicīnas speciālisti Gundegu Purmali, un, lūk – četri vainagi četriem dažādiem raksturiem, lai svētki paiet līksmi un bez bēdīgām sekām.

Mūžam depresīvo draudzeni, kura spējīga nokaut prieku ikvienos svētkos, šoreiz neatstāj vienu: uzpin viņai vainagu no margrietiņām, rudzupuķēm, lavandas, dzeltenās ilzītes. Spēka vairošanai pieliec arī kādu ozola zariņu, kašķīguma noņemšanai iepin nātri, mīlestības un maiguma vairošanai – dzelteno madaru. Lai atraisītu sievišķību, ieliec arī kādu peonijas ziedu.

Teju ikvienā līgotāju bariņa gadās pa kādai dullajai Ullai, kurai enerģijas ir vairāk nekā visiem pārējiem kopā ņemtiem un kura ar savu vētraini vieglprātīgo darbošanos nereti sagādā nepatikšanas ne tikai sev, bet arī pārējiem. Tad, lūk, viņu iespējams nedaudz piezemēt, vainagā iepinot piparmētru, kliņģerīti, suņuburkšķi, dzirkstelīti (pļavu neļķīti), pieliekam raudeni kuņģim un vēl arī jasmīnu.

Svētku prieku var iebojāt arī plātīgs balamute, kurš nevienu citu nelaiž pie vārda un kuram jūra līdz ceļiem jau pēc pirmā alus kausa. Tādu bravūrīgu vīru pie vietas nostādīt palīdzēs ozolvainagā iepīts sarkanais āboliņš, parastais dadzis, jasmīns, maijrozīte, vērmele (tā iemācīs sagremot dzīvi) un vēl kartupeļu zieds.

Ja jūti, ka dzīves smagums tavu laulāto, mīļoto vai iecerēto galīgi pie zemes saliecis un no paparžu apmeklējuma var nebūt lielas jēgas, situācija jānoregulē pie laika. Vīram, kuram nepieciešams pacelt tonusu, vainagā ievij ozolu, bērzu un arī apsi (lai pamodinātu viņā raganisku kaisli), kalmi spēka vairošanai, vīgriezi mīlestībai, ģerāniju un kumelīti saulainai omai.

Vainags veido apli un, tāpat kā Jāņu siers un jāņuguns, simbolizē sauli. No trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus, jo tieši Jāņu dienā visi vārti uz visām pasaulēm esot vaļā. Rituāla darbība ir vainaga mešana ūdenī, kas nodrošina Dievu labvēlību.

Pīšanas laikā, liekot vainagā ziedu pa ziedam un apzināti domājot konkrētas domas, iespējams nodibināt kontaktu ar dabu un saikni ar Kosmosu, kas, savukārt, var palīdzēt izdomātajam realizēties. Lai viss iepriekš uzskaitītais darbotos, vainags obligāti ir jāpin pašai.