Anna Peipiņa: atmiņa ir subjektīva – līdz galam uzticēties tai nevajag

Anna Peipiņa: atmiņa ir subjektīva – līdz galam uzticēties tai nevajag
Foto: Alessandro Di Credico / cc

Kad pie mums sāka rādīt pirmos meksikāņu seriālus, teju katra lielākā drāma sākās brīdī, kad pazuda viens no diviem – vai nu galvenās varones bērns, vai galvenās varones atmiņa. Par seriāliem skaidrs – ja vairs nav skaidrs, kā atrisināt sižetu, pēkšņi pazudusī atmiņa atrisina visu. Bet vai tā vispār var notikt dzīvē? Vai tiešām cilvēks pēc tam, kad nokrīt pa kāpnēm vai cieš avārijā, var zaudēt atmiņu?

Izrādās, var. Ja tiek traumēti noteikti smadzeņu centri, tad cilvēks, piemēram, neatceras, kas viņš ir, kā viņu sauc un kur dzīvo, toties lieliski atceras, kā jābrauc ar auto vai kuras sēnes ir ēdamas. Tikai tā gan notiek ļoti, ļoti reti. Toties daudz tipiskāka lieta ir viltus atmiņas. Ne vienmēr tās ir atmiņas par notikumiem, kuri nemaz nav bijuši, lai gan var būt arī tā. Biežāk tas vienkārši ir emocionālais filtrs, caur kuru skatāmies uz to vai citu pagātnes notikumu. Tur ir gan tās emocijas, kuras piedzīvojām notikuma brīdī, gan viss, kas nācis pēc tam.

Tieši tāpēc daudzi no mums dzīvo ilūzijās par bērnību kā skaistāko savas dzīves laiku. Arī man pirmā asociācija saistībā ar bērnību ir saulaina vasara un ceļš no mājām līdz ezeram, uz kuru ejam peldēties. Bet patiesībā no reālās bērnības tas aizņem labi ja piecus procentus. Pārējie deviņdesmit pieci nemaz nav tik saulaini. Tur ir gan vientulība un sajūta, ka neviens tevi nesaprot, gan drēgnas rudens talkas pielijušos kartupeļu laukos, gan tas, ka tev nav tik modernu zābaciņu, kā gribētos, gan tas, ka tevi dejošanā saliek ar visnejaukāko puiku. Psihologi jau sen konstatējuši, ka bērnība kā skaistākais dzīves laiks ir viens liels mīts, par pusaudža gadiem nemaz nerunājot. Tas ir sarežģīts, pretrunu un apmulsuma pilns laiks. Bet atmiņā pēc tam – saule, ezers, sasilušas smiltis un ūdens šļakatas…

Taču ne jau tikai par bērnību ir šāds stāsts. Ģimenes terapeiti bieži pieredz, ka partneri vienu un to pašu situāciju vai sarunu atceras pavisam atšķirīgi. "Es taču tev teicu, ka... Nē, tu man to neteici... Atceries, es tev to teicu tā... Nē, tu man to teici nevis tā, bet gan šitā..." Uz zināt, kas ir pats interesantākais? Ka viņiem abiem ir taisnība. Tas, kurš runāja, varbūt domāja vienu, bet to skaļi nepateica vai pateica citādi, tomēr atceras to, ko gribēja teikt. Savukārt tas, kurš klausījās, varbūt aizmirsa, ko otrs patiesībā teica, bet varbūt neapzināti tik ļoti negribēja dzirdēt, ka prātā pārveidoja.

Kāda šim stāstam morāle? Ļoti vienkārša. Atmiņas var baudīt, gremdēties tajās vai spēlēties ar tām, bet līdz galam tām uzticēties nevajag. Atmiņa ir ļoti subjektīva. Nav vērts tērēt laiku un nervus strīdiem par to, ka "tā bija, tā nebija, tu tā teici, tu neteici (ja vien tam nav juridisku seku, bet tas jau cits stāsts). Bija… nebija… Ai, ejam tālāk.

Turpinot iesākto, jūs, cienījamās VIŅA lasītājas, uzrunā žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Šīs ir sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl