Izjust un izstāstīt cilvēku stāstus. Elīna Kursīte par fotogrāfiju un līdzpārdzīvošanu
Foto: Privātā arhīva foto

"Es esmu ziņkārīgs fotogrāfs, ziņkārīgs antropologs," stāstu par sevi iesāk Elīna Kursīte. Vēlāk gan viņa precizē: "Es laikam esmu tāds kā etnogrāfiskais fotogrāfs. Mani interesē, kā dzīvo cilvēki, mēģinu bildēt viņu virtuves, dzīvojamās istabas, ēdienus, noskaidrot, ko viņi parasti pērk veikalā un kāpēc. Man ir svarīgi bildēt "aizmirstos cilvēkus". Un caur bildēm mēģinu stāstīt un pētīt cilvēku stāstus, parādīt kaut kādas identitātes šķautnes."

Tomēr fotografēšana un antropoloģija nav vienīgais, ar ko nodarbojas Elīna. Stāstus viņa meklē ne tikai cilvēkos, bet arī grāmatās – nedēļā viņa izlasa vidēji divus-trīs darbus. Viņa ir arī viena no grāmatas “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” autorēm. Viņai patīk rūpēties par augiem – Koknesē Elīnai pat esot siltumnīca. Tāpat viņai patīk gatavot, turklāt tas arī padodas. Elīna daudz ceļo un pat ir apbraukusi apkārt pasaulei. “Un, kas interesanti, es pat neteiktu, ka man baigi patīk ceļot,” viņa atzīstas, piebilstot, ka ceļošana viņai ir iemācījusi, ka Latvijā tomēr ir vislabāk.

Bērnībā Elīna vēlējās kļūt par prezidenti, un šim mērķim viņa ar roku vēl nav atmetusi. Kādu laiku pastrādājusi sabiedrisko attiecību jomā, Elīna sāka just, ka viņa “tērē dzīvi”, tāpēc nodarbošanos mainīja. Pašlaik viņas galvenā nodarbošanās ir fotografēšana, bet nākotnē viņa cer uzrakstīt pavārgrāmatu ar senām, tradicionālām receptēm, izpētīt 90. gadu biznesa vidi un izveidot raidījumu ciklu par nāvi, piemēram, kapusvētku tradīcijām dažādās vietās.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl