Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI
Kad telefonsarunā ar Ādažu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Ivaru Jēkabsonu vienojamies par intervijas laiku, viņš bažīgi nosaka: "Tikai pie sevis domāju, par ko mēs runāsim." Nepieciešamību izaicinošajā laikā pavērst cilvēku skatienu augšup viņš paklausīgi uztver kā mācītāja darba uzdevumu, un sarunas laikā rūpīgi apdomā katru atbildi. Bez apdomāšanās nesper laukā neko.

Arī baznīcai pandēmijas laiks ir nesis zināmu izaicinājumu – būt pieejamai ikvienam, kas meklē, un tajā pašā laikā solidarizēties ar sabiedrību, uz ko attiecināti pulcēšanās ierobežojumi. “Baznīca ir aicināta neatstumt nevienu. Jautājums ir tikai, kā dot iespēju saņemt garīgo maizi gan tiem, kuri var pulcēties zaļajā režīmā, gan tiem, kuri – sarkanajā,” spriež Jēkabsons. Pašlaik dievkalpojumus draudzes var noturēt zaļajā režīmā, savukārt cilvēkiem bez sertifikātiem ir iespēja dievnamu apmeklēt uz 15 minūtēm, un draudzes šim režīmam pielāgojas kā nu kura.

Sarunā ar Jēkabsonu vairāk pievēršamies plašākiem šī laika izaicinājumiem. Ko viņš iesaka cilvēkiem, kuri vairs netiek galā ar grūtībām un nespēj rast prieku svētkos? Kā kvalitatīvi gaidīt un kāpēc ir svarīgi sevī saglabāt kaut ko no bērna? Vai nepieciešamība distancēties neradīs ilgtermiņa problēmas attiecību veidošanā? Kas ir labākās zāles pret šķelšanos?

Vai šogad Ziemassvētku gaidīšanas laiks jums ir kaut kādā veidā bijis atšķirīgs no iepriekšējiem gadiem?

Atšķirīgs tas bijis ar to, ka ierobežojumu dēļ mēs izlēmām veikt neklātienes dievkalpojumus un visu pārējo darīt individuāli. Sapratām, ka pat pie zaļā režīma un atļautā pulcēšanās formāta mēs nevarēsim sanākt kopā visi, kas gribētu, tātad tas būtu tikai godīgi, ja mēs pārlaistu šo ziemu, tiekoties attālināti. Katrs varbūt šos pulcēšanās ierobežojumus interpretē pa savam, bet es no sarunām saprotu arī to, ka, iespējams, šī attālinātība pārāk dārgi izmaksās pēc tam. Es jūtu kritumu attiecību un ticības kvalitātēs. Cilvēki sāk aizvien vairāk izjust atsvešinātību un varbūt pat atkrišanu no ticības un mīlestības tāpēc, ka šis laiks pārāk attālina.

Pēc tam kļūst grūti atgriezties – vai tā tas ir domāts?

Kas būs pēc tam, to redzēsim pēc tam, bet, manuprāt, tieši šis laiks aicina meklēt kontaktus – atnākt vienam pie otra vai uzrunāt vienam otru ar kādu sveicienu, vai atjaunot zudušos kontaktus. Tos kontaktus, kas ir kļuvuši attālināti vai formāli, var padarīt siltākus, sirsnīgākus, cilvēcīgākus, garīgākus. Man šķiet, ka tieši Ziemassvētku laiks ir atbilde uz visām šīm problēmām, jo Dieva dēls tieši tāpēc arī nāca, ka cilvēcei bija zudis kontakts ar Dievu un citam ar citu. Tieši tāpēc viņš nāca, lai atkal atjaunotu mieru, aizdegtu mīlestību un iedegtu to prieku, ko var dot attiecības.

Tad var teikt, ka šis laiks nāk ne tikai ar zaudējumiem, bet arī ar kādām iespējām?

Es domāju, ka jā. Tas ir izaicinošs un kādu varbūt pat satriec, un tomēr arī dziedina.

Baznīcas gads paredz cikliskumu – ir Advents, Ziemassvētki, lielais gavēnis, Lieldienas, Vasarsvētki, pa vidu vēl kādi svētki, bet katru gadu viens un tas pats. Kā izvairīties no tā, ka Ziemassvētki kļūst par rutīnu?

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!