Īpašu uzmanību saista Maksātnespējas likuma 37.panta pirmās daļas 9. punktā ietvertais regulējums, kas liedz parādnieka kreditoram un citam piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam izvairīties no izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi pārveidot parādniekam nelabvēlīgā veidā, izmantojot līguma klauzulu, kurā paredzēti šādi pasākumi, kas ir saistīti ar tiesiskās aizsardzības procesa lietas ierosināšanu vai izriet no tās.
TAP piemērošanas un īstenošanas praksē parādnieks bieži mēdz sastapties ar situāciju, kurā esošie sadarbības partneri, piemēram, izejvielu piegādātāji, pēc TAP ierosināšanas atsakās piegādāt parādniekam izejvielas uz tiem pašiem nosacījumiem, kādi bija piemēroti pirms TAP ierosināšanas, pirms piegāžu veikšanas pieprasa veikt priekšapmaksu pilnā apmērā, vai arī saskaņā ar līgumos pielīgto kārtību vienpusēji atkāpjas no līgumiem.
Ja tiek ierosināts parādnieka TAP, tas parasti ir signāls tam, ka parādnieks ir saskāries ar zināmiem saimnieciskās darbības izaicinājumiem, un tam varētu būt grūtības veikt ikdienas saistību izpildi pilnā apmērā, tostarp, rēķinu apmaksu. Nolūkā izvairīties no tā, ka piegādātāju rēķini netiks apmaksāti, piegādātāji piemēro minētos piesardzības pasākumus.
Maksātnespējas likuma 37. panta pirmās daļas 9. punktā ieviestā regulējuma mērķis ir novērst šos praksē novērojamos parādnieka darbības apgrūtinājumus TAP ierosināšanas gadījumā. Galu galā TAP institūta mērķis ir tieši pretējs šai praksē bieži novērojamai situācijai, t.i., sniegt atvieglojumus parādnieka darbībai pretstatā papildu apgrūtinājumiem jau tā nelabvēlīgam parādnieka saimnieciskās darbības stāvoklim.
Sadarbības partneru interese ierobežot savu sadarbību ar parādnieku, kuram ir ierosināts TAP, ir visnotaļ saprotama, jo TAP ierosināšana var būt priekšvēstnesis parādnieka maksātnespējai vai sadarbības partnera prasījuma daļējai dzēšanai TAP īstenošanas procesā, reizēm pat bez sadarbības partnera piekrišanas. Turpināt veikt sadarbību ar parādnieku, kuram ir ierosināts vai pasludināts TAP, neiedrošina arī statistika par veiksmīgi īstenotiem TAP Latvijā. Proti, vidēji tikai 4% no pasludinātajiem TAP rezultējas pilna parādnieka maksātspējas stāvokļa atjaunošanā[1].
Vienlaikus jānorāda, ka šāds Maksātnespējas likumā ietvertais ierobežojums nonāk pretrunā ar uzņēmējdarbības veikšanu regulējošiem principiem un likumu prasībām. Viena no šādām normām, kas nonāk kolīzijā ar Maksātnespējas likuma 37. panta pirmās daļas 9. punktā noteikto, ir Komerclikuma 169. pantā noteiktais valdes pienākums veikt uzņēmuma saimniecisko darbību atbilstoši "krietna un rūpīga saimnieka" kritērija mērauklai.
Uzņēmējdarbības viens no pamatmērķiem ir gūt peļņu no savas saimnieciskās darbības. Peļņas gūšanas centieni, tostarp, dabiski ietver pasākumus, kas ir vērsti uz izvairīšanos no zaudējumu radīšanas. Līdz ar to sadarbības ierobežošana ar parādnieku, kuram ierosināts vai pasludināts TAP apstākļos, kad to pieļauj noslēgtie līgumi, būtu pilnā saskaņā ar "krietna un rūpīga saimnieka" mērauklas kritēriju.
No vienas puses, izvērtējamā situācijā piegādātāja (sadarbības partnera) valdei apzinoties to, ka turpmāko piegāžu rezultātā parādniekam, kuram ir ierosināts TAP, tam var tikt radīti zaudējumi, valde sagaidāmi varētu lemt par šādu piegāžu ierobežošanu. Savukārt, no otras puses, šādu parādnieka valdes rīcību ierobežo Maksātnespējas likuma 37. panta pirmās daļas 9. punktā noteiktās prasības. Tādējādi, piegādātāja valde var tikt nostādīta sarežģītas izvēles priekšā, t.i., pārtraukt piegādes un pārkāpt Maksātnespējas likuma 37. panta pirmās daļas 9. punktā noteikto ierobežojumu un pakļaut sevi administratīvai atbildībai par TAP noteikumu pārkāpšanu, kā arī parādnieka civilprasības riskam, vai nepārtraukt piegādes un pakļaut sevi riskam, ka parādnieka kapitāla daļu īpašnieki varētu rosināt pret valdi celt zaudējumu piedziņas prasību tiesā parādnieka vārdā par piegādātājam tādējādi radīto zaudējumu piedziņu.
Maksātnespējas likuma 37. panta pirmās daļas 9. punktā noteiktais ierobežojumus nonāk pretrunā arī ar civiltiesībās pastāvošo līgumu brīvības principu, kas paredz pušu brīvas tiesības saistīties vai nesaistīties savstarpēji līgumā. Maksātnespējas likumā noteiktais ierobežojumus ierobežo šīs personu tiesības, liedzot piemērot tos noteikumus, kas potenciāli negatīvi varētu ietekmēt parādnieku, kuram ir ierosināts vai pasludināts TAP.
Saskaņā ar Maksātnespējas likuma grozījumu anotāciju Maksātnespējas likumā noteiktais ierobežojumus ieviests, iekļaujot Latvijas likumā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija direktīvas (ES) 2019/1023 par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (Direktīva) 7.panta prasības.
Jāatzīmē, ka Direktīvas 7. pants iztirzājamo ierobežojumu ziņā, tostarp, paredz, ka šādu ierobežojumu piemērošana neliedz dalībvalstīm piešķirt šādiem kreditoriem atbilstošus aizsardzības līdzekļus, lai novērstu, ka tiem minētās daļas rezultātā tiek radīta netaisnīga nelabvēlīga ietekme. Tātad, jau pašā Direktīvā ir atzīts, ka šāda ierobežojuma ieviešana var radīt netaisnīgi nelabvēlīgu ietekmi kreditoriem. Diemžēl, Maksātnespējas likumā nav iestrādāti nekādi kreditoriem nelabvēlīgu ietekmi mazinoši pasākumi.
Likumdevējs varēja apsvērt iespēju piemērot noteiktus kreditoru intereses kompensējušus risinājumus, piemēram, liegumu pilnībā vai daļēji dzēst šādu kreditoru prasījumus TAP piemērošanas gaitā bez to piekrišanas, vai atzīt šādus kreditoru prasījumus par prioritāriem prasījumiem parādnieka maksātnespējas gadījumā.
Likumdevējs ir tiesīgs noteikt izņēmumus vai ierobežojumus noteiktos civiltiesiskos darījumos, tomēr situācijā, kad tas ir potenciāli zaudējumus radošs kreditoriem un netiek paredzēti nekādi kompensējošie mehānismi, varētu tikt apšaubīta Maksātnespēja likumā ietverto ierobežojumu atbilstība augstāka juridiska spēka likumam (Latvijas Republikas Satversmei), kas nostiprina, piemēram, tiesības uz īpašumu, no kurām, savukārt, dabiski izriet tiesības darīt visu saprātīgi nepieciešamo, lai izvairītos no priekšā stāvošiem zaudējumiem.
Lai arī Maksātnespēja likumā ieviestā ierobežojuma mērķis ir skaidrs un atbalstāms, tomēr likumsakarīgi rodas jautājums, vai parādnieka glābšana vismaz daļā turpmāk būs veicama uz kreditoru potenciālu zaudējumu rēķina.
[1] Helmuts Jauja un Artūrs Zandersons, Pētījums "Par tiesiskās aizsardzības procesa regulējuma efektivitāti", 6 lpp., https://www.mkd.gov.lv/lv/media/1707/download?attachment
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!