"Latvijas avīzes" žurnāliste Māra Libeka intervē Lietuvas premjerministru Ģediminu Ķirķilu.
M. Libeka: – Apsveicu jūs apaļajā Lietuvas valsts jubilejā! Mums šis notikums vēl priekšā, tāpēc būtu interesanti uzzināt, cik plašas būs Lietuvas deviņdesmitgades svinības.

Ģ. Ķirķils: – Par valsts svētku svinībām lielākā atbildība ir Valsts prezidentam. Notiks dažādi sarīkojumi, kuros piedalīsies gan Latvijas Valsts prezidents, gan Igaunijas un Polijas prezidenti. Tieši ar šo faktu, ka svētkos būs tik augsti viesi, svinības atšķirsies no citiem gadiem. Būs gan konference, gan koncerti un citi sarīkojumi, arī ielās.


– Septiņpadsmitajā jūlijā jūsu vadītajai valdībai apritēs divi gadi, kas arī uzskatāms par nozīmīgu faktu, ja zina, ka bijāt mazākumvaldība līdz februāra sākumam. Kā Lietuvas valdībai tik ilgi izdevies būt mazākumā un nekrist?


– Pirms nedēļas mēs patiešām izveidojām vairākuma valdību, jo pievienojās sociālliberāļi, un tagad valdībā ir vides ministrs no šīs partijas. Patlaban mums Seimā ir 73 deputātu vietas no 141. Līdz tam koalīcijā darbojās 65 deputāti, kam bija noslēgts līgums ar Konservatīvo partiju no opozīcijas. Tomēr pirms dažiem mēnešiem līgumu nācās lauzt, jo konservatīvie pārmeta, ka nepildām solīto, bet, manuprāt, galvenais iemesls ir oktobrī tuvojošās Seima vēlēšanas. Konservatīvajā partijā ilgi diskutēja, vajag vai nevajag atbalstīt pozīciju, vai tas ir izdevīgi vai nav izdevīgi, un stingra pozīcija šajā jautājumā tā arī netika parādīta. Viens no iemesliem, kāpēc mazākumvaldībai izdevies tik ilgi noturēties, ir tas, ka spējam sadarboties gan ar kreisajiem, gan kreisi centriskajiem, arī labējiem, liberālcentristiem… Pat politologi novērtējuši, ka mākam atrast kompromisu ar dažādiem spēkiem. Pēdējās trīs parlamenta un pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka Lietuvā ir tāda vēlēšanu sistēma, ka neviena partija nevar iegūt vairākumu. Tāpēc parlaments ir diezgan sadrumstalots, parasti tajā ir no piecām līdz septiņām partijām, un, ja partijas vēlas izveidot darboties spējīgu koalīciju, tām jāspēj vienoties. Man šķiet, ka sociāldemokrātiem patlaban tas ļoti labi izdodas. Šī pieredze mums ir ne tikai parlamentā, bet arī pašvaldībās.


– Tomēr arī Lietuvā tāpat kā Latvijā sabiedrības attieksme pret valdošajiem politiķiem ir diezgan kritiska. Kaut Lietuvā inflācijas procents krietni atpaliek no Latvijas cipara, tomēr tā palielinās un sabiedrība ir neapmierināta, pat izskan runas par ārkārtas vēlēšanām.


– Visas trīs Baltijas valstis vispirms ir atkarīgas no inflācijas procesa visā Eiropas Savienībā – ap 3% inflācijas atnāk no turienes. Es nedomāju, ka inflācija Latvijā kaut kā speciāli ietekmē Lietuvas ekonomiku, bet tā ietekmē mūsu valsts daudzos uzņēmējus, kas strādā jūsu valstī. Lietuva Latvijai ir lielākā tirdzniecības partnere, tāpat kā Latvija ir viena no lielākajām tirdzniecības partnerēm Lietuvai. Mūsu valsts daudz investē, tāpēc inflācijas ietekme ir nenoliedzama. Pagājušajā gadā Lietuvā bija vairāk nekā 5% liela inflācija, un arī jūsu augstais inflācijas procents ir tikpat kā neizbēgamais rezultāts ļoti straujai valsts attīstībai. Aizvadītajā gadā vidējā darba alga valstī palielinājās vairāk nekā par 20 procentiem. Tādā nozarē kā celtniecība – pat par 30 procentiem. Lietuvas valdība pieņēma ne vienu vien lēmumu, lai nostiprinātu sociālo apdrošināšanu – paaugstinājām gan pensijas, gan pabalstus ģimenēm. Vidējā pensija Lietuvā ir 150 eiro (105 lati. – M. L.) Gan Latvijā, gan Lietuvā palielinās naftas un gāzes cena, un tas, protams, ietekmē pārējās cenas. Par to diskutējam arī Eiropas Komisijā, kur uzskata, ka galvenā problēma Lietuvā, droši vien arī Latvijā, ir tā, ka algas aug ātrāk nekā darba ražīgums. Pirms Lietuvas iestāšanās ES algas mūsu valstī atpalika no darba ražīguma. Es vienmēr strīdos ar komisāriem un vaicāju: kāpēc jūs tādiem pašiem speciālistiem savās valstīs maksājat divas trīs reizes lielāku algu? Mēs nevaram nepalielināt algas, jo valstī trūkst kvalificēta darbaspēka, neaizpildīti ir apmēram 30 – 40 tūkstoši darba vietu. Algu paaugstināšana ir neizbēgama, jo mūsu cilvēki vairāk patērē, dzīves līmenis aug un arī inflācija ir neizbēgama. Bet mēs pieņemam mērus, lai inflācija tiktu kontrolēta. Pērn inflācija sasniedza 5,8%, un šogad prognozējam, ka līdz gada beigām tā sasniegs 6,5%, bet pēc tam tai vajadzētu sākt mazināties.


– Latvijā patlaban tiek īstenota algu reforma valsts pārvaldē, lai, piemēram, valsts sekretārs nesaņemtu trīs reizes vairāk nekā valsts prezidents, premjers, nemaz nerunājot par ministriem. Dzirdēju, ka Lietuvā šis jautājums esot atrisinās un likvidēta nesamērojamība augstāko valsts amatpersonu, ierēdņu un darbinieku atalgojumā.


– Es negribu apgalvot, ka šis jautājums ir atrisināts pilnībā. Valsts sektorā strādājošo atalgojumā vēl ir pietiekami daudz problēmu. Tā gan tiesa, ka valsts prezidents saņem vislielāko algu, tad seko Seima priekšsēdētājs un premjers un ministri. Ja aplūko tīri valsts sektoru, jā, tad var teikt, ka algas ir sabalansētas, bet, ja salīdzina ar valsts uzņēmumiem, tad to nevar apgalvot. Tā, piemēram, "Lietuvas dzelzceļa" ģenerāldirektors saņem divreiz lielāku algu nekā valsts prezidents un premjers.

Tomēr valsts sektorā ir diezgan daudz ierēdņu, kas saņem zemas algas, un mēs cenšamies tās palielināt, tāpēc nevaru apgalvot, ka te ir pilnīga kārtība. Ir arī atsevišķi gadījumi, kad valsts sekretāra alga tomēr pārsniedz ministra algu. Tā ir atkarīga no valsts sekretāra darba stāža un kvalifikācijas.


– Vai tie lietuvieši, kas devušies labāka atalgojuma meklējumos ārvalstīs, sāk pamazām atgriezties dzimtenē?


– Daļa atgriežas no Īrijas, Spānijas un citām valstīm. Esam aprēķinājuši, ka uz ārvalstīm pēc neatkarības atgūšanas ir devušies ap 300 tūkstoši valsts iedzīvotāju. Precīzi to ir grūti aprēķināt, jo ir jau arī tā sauktie sezonas strādnieki, studenti un citi… – Nu jau būs apritējuši vairāk nekā desmit gadi, kopš stājies spēkā Lietuvas


– Krievijas robežlīgums. Kādi tad ir tie plusi un mīnusi, ko nesis šis dokuments jūsu valstij?


– Mīnusu nav, ir tikai plusi. Kā zināms, šis līgums bija viens no noteikumiem, lai vienotos ar Krieviju un Eiropas Savienību par Kaļiņingradas pasažieru, kravu un militāro transportu. Šo jautājumu esam noregulējuši, aprīkojām valsts infrastruktūru, pēc robežlīguma stāšanās spēkā esam parakstījuši arī citus valstij izdevīgus līgumus ar Krieviju. Robežlīgums bija ļoti svarīgs, lai parakstītu Šengenas līgumu. Kad Krievija iebilst? Tad, kad nav noteiktas konkrētas robežas, kad ir kādas strīdīgas teritorijas. Es domāju, ka robežlīgums ar Krieviju ir arī nozīmīgs Latvijas sasniegums.


– Nesen Lietuvas valsts prezidents Valds Adamkus paziņoja, ka prasīs Krievijai atzīt Lietuvas okupāciju un samaksāt kompensāciju – 20 miljardus dolāru. Kādu atbalstu Lietuva gaida no Latvijas šā ārpolitiskā uzdevuma īstenošanā?


– Lietuvā 90. gadu beigās tika pieņemts likums par okupācijas laikā nodarīto zaudējumu kompensācijām. Valdībai likums ir jāpilda, bet pagaidām to nevar īstenot, jo Krievija neatzīst okupācijas faktu, kā arī nodarītos zaudējumus. Tēlaini izsakoties, Krievija pie sarunu galda nesēžas. Ja visas Baltijas valstis būtu vairāk solidāras šajā jautājumā un ieturētu kopīgu pozīciju, iespējams, tad būtu arī rezultāts. Bet pagaidām, izskatās, ka šis jautājums ir iesaldēts. Likums ir, valdība šo jautājumu regulāri aktualizē starpvaldību institūcijā Krievijā, bet nekādu rezultātu tas nav devis.


– Jūs esat arī Lietuvas valsts tēla veidošanas padomes priekšsēdētājs. Kā tas izpaužas praktiski?


– Šī nav pirmā Lietuvas valdība, kas cenšas atrast konceptuālu lēmumu valsts tēla jautājumā. Bijuši vairāki konkursi, kuros piedalījušās profesionālas firmas. Pirms pusgada tika nolemts, ka būs simbols, kas simbolizēs Lietuvu, bet vēlāk, izrādījās, ka tas ir ļoti tuvs Kanādas pilsētas Londonas simbolam – zaļojošam kokam, un meklējumus vajadzēja sākt no jauna. Pirms dažām nedēļām stratēģiskajā komitejā apspriedām jaunu priekšlikumu – izvēlēties lozungu "Lietuva drosmīga valsts". Idejas autors uzskata, ka drosme apvieno gan pagātni, gan nākotni, izvēloties uz zināšanām un progresu vērstu ekonomiku. Pagaidām par šo lozungu notiek diskusijas un, var teikt, ka tās jau ir ieilgušas, jo tas ir jautājums, par kuru katram ir savs viedoklis. Iespējams, ka ne visai pareizi šķetinām šo jautājumu, pieļaujot tik garas diskusijas, bet sabiedrība ir jāiesaista. Ir vairākas jomas, par kurām gandrīz katram ir kas sakāms, piemēram, basketbols, mīlestība utt., tāpēc atrast vienotu kopsaucēju Lietuvas tēla jautājumā pagaidām nav izdevies.


Tas būtu ģeniāli, ja visas trīs Baltijas valstis varētu vienoties par kopīgu simbolu. Reģionālā sadarbība Eiropas Savienībā paplašinās. Šogad tiks apspriesta visu Baltijas jūras reģiona valstu sadarbības stratēģija. Pēc Šengenas līguma noslēgšanas apkārt Baltijas jūrai var braukt brīvi, un tās ir jaunas ekonomiskās, kultūras un biznesa iespējas.


– Pēc Šengenas līguma parakstīšanas Lietuvas un Latvijas robeža ir brīvi pārbraucama, diemžēl kaimiņiem tikt vienam pie otra ir sarežģīti, jo pierobežā nav ceļu, to vietā ir uzarti lauki un grāvji. Vai Lietuvā tiks kaut kas darīts, lai veidotu pierobežas infrastruktūru?


– Mēs pat negaidījām Šengenas līguma parakstīšanu un sākām runāt ar pašvaldību vadītājiem par grāvju aizbēršanu un ceļu būvniecību pierobežā, un šim nolūkam valsts budžetā esam iedalījuši arī naudu. Par abu valstu pierobežu sadarbības stiprināšanu un līdzekļu investēšanu runāšu arī ar jūsu valsts premjeru Godmani viņa oficiālās vizītes laikā Viļņā. Infrastruktūras attīstība, protams, ir ļoti svarīga, bet ne tikai. Mums jāpanāk, lai Latvijas iedzīvotāji varētu braukt ārstēties uz Lietuvu un otrādi, lai cilvēki varētu izmantot tās privilēģijas, ko Šengenas līgums devis daudzām Eiropas valstīm. Ar Godmani runāšu arī par to, ka mums ir vairāk jāizdara, lai paplašinātu kopīgo informatīvo telpu. Godīgi sakot, lielāko daļu informācijas par Latviju mēs iegūstam krievu valodā, mazāk – angļu valodā, mūsu laikrakstiem un sabiedriskajai televīzijai nav speciālkorespondentu Rīgā. Abu valstu valdībām vajadzētu atbalstīt kaut vai žurnālistu apmaiņu valsts televīzijā. Tādas akcijas ir bijušas, bet ļoti reti. Būtu tikai normāli, ja masu informācijas līdzekļi par norisēm kaimiņvalstī informētu katru dienu.


– Latvijas lauksaimnieki ar skaudību noraugās, ka viņu kolēģi Lietuvā saņem lielākus atbalsta maksājumus no ES fondiem. Kā jums tas izdevies?


– Tas ir rezultāts sarunām par Lietuvas iestāšanos Eiropas Savienībā. Katra valsts runāja individuāli, kopīgas nostājas šajā jautājumā nebija. Mums bija ļoti stingra nostāja par atbalsta maksājumiem, bet tik un tā ne jau visi zemnieki ar sarunu rezultātu ir apmierināti. Daļa no viņiem uzskata, ka ir apdalīti, jo viņu subsīdijas ir zemākas nekā Francijā un citās vecajās dalībvalstīs. Bija arī saspringtas sarunas par iespēju ārzemniekiem pirkt Lietuvas zemi. Mēs izcīnījām tā saukto pārejas periodu, sākot no 2003. gada, kas noteic ierobežojumus ārzemniekiem iegādāties Lietuvas lauksaimniecības zemi. No 2010. gada šis ierobežojums tiks atcelts.


– Pērkot Lietuvā ražotās desas, skaidri redzams, kura ir augstākās šķiras, kura pirmās, otrās un trešās šķiras. Pircējs zina, kādas kvalitātes produktu viņš iegādājas. Varbūt jums ir kāds labs padoms Latvijas ražotājiem un tirgotājiem, kā panākt to, ko pircēji gaida gadiem un nevar vien sagaidīt?


– Lai to atrisinātu, jābūt divām spēcīgām institūcijām – tai, kura kontrolē preces kvalitāti, un patērētāju aizstāvju organizācijai. Tikai tad tās varēs piespiest ražotājus un tirgotājus orientēties uz šo mērķi. Ja runā kopumā par lauksaimniecības produkciju, tad, jāteic, Lietuvā šajā jomā vienmēr bijušas stipras tradīcijas. Mums ir ļoti plašs lauksaimniecības produkcijas sortiments, gan gaļas, gan piena, maizes izstrādājumi… Nevienā valstī neesmu redzējis tik plašu produkcijas klāstu. Jāņem vērā, ka katrā Lietuvas novadā ir savas pārtikas produktu ražošanas tradīcijas, kas ir viens no galvenajiem iemesliem produkcijas daudzveidībai. Ikviens var aizbraukt uz Tautas sadzīves muzeju netālu no Kauņas un to apskatīt, iepazīties gan ar produktu ražošanas, gan ēšanas tradīcijām.


– Mūsu sarunas laikā Viļņā ir pulcējušies NATO valstu aizsardzības ministri, lai apspriestos par nākotni, tostarp arī situāciju Afganistānā. Lielajām NATO dalībvalstīm – ASV, Lielbritānijai, Kanādai – nepatīk, ka vairākums citu valstu karavīru nedodas uz Taleban apdraudētajiem valsts dienvidiem un nepiedalās kaujas operācijās. Šā iemesla dēļ NATO pat iespējama šķelšanās. Jums kā bijušajam aizsardzības ministram šī situācija droši vien ir labi zināma. Kādu politiku Lietuva ieturēs Afganistānas jautājumā?


– Lietuva ne pirmo reizi sūta speciālās vienības uz Afganistānu, kas palīdz miera saglabāšanā un valsts saimniecības atjaunošanā. Starp citu, mēs bijām pirmā no NATO nelielajām dalībvalstīm, kas uzņēmās šo atbildību. Lietuvas karavīru pārziņā ir viena liela province Afganistānas ziemeļaustrumos, var teikt – gandrīz puse no Lietuvas, kur situācija ir visnotaļ mierīga.


Otra mūsu misija ir Afganistānas dienvidos, kur patlaban ir diezgan saspringta situācija un kur atrodas speciālo uzdevumu vienība arī no Lietuvas. Afganistānas dienvidos ir jācīnās ar teroristiem, un, es domāju, tā ir neizbēgama misija un katrai valstij atkarībā no savām iespējām, resursiem ir jāveic.


NATO valstu aizsardzības ministri patlaban diskutē, vai uz Afganistānu sūtīt speciālos spēkus, kas spēj piedalīties kaujas operācijās, vai lielākoties sūtīt tos bruņotos spēkus, kas var apmācīt afgāņus kaujas operācijām. No savas pieredzes zinu, ka Lietuvai ir vieglāk nosūtīt speciālos spēkus konkrētiem kaujas apstākļiem, nevis afgāņu spēku sagatavošanas misijai, jo Lietuvā nav daudz tādu speciālistu, virsnieku, kas to būtu spējīgi darīt, un nav arī tādu mācību iestāžu, kur šos kadrus sagatavot. Tātad apmācība ir tā sfēra, kur mūsu iespējas diemžēl ir ierobežotas. Bet Lietuva apzinās, ja tā nepalīdzēs Afganistānai cīnīties ar teroristiem, šī valsts būs ļoti nedroša un nekontrolējama, nerunājot nemaz par narkotiku izplatību. Nepabeigt misiju Afganistānā būtu liela kļūda.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !

Опубликованные материалы и любая их часть охраняются авторским правом в соответствии с Законом об авторском праве, и их использование без согласия издателя запрещено. Более подробная информация здесь