Ka tikai medaļa? Kas Latvijā ir 'izcils sasniegums sportā'

Virsrakstā uzdotais jautājums sporta (un ne tikai) aprindās ievibrē, šķiet, ik reizi, kad valdība paver seifu, lai apbalvotu garā rindā sastājušos sporta ļaudis, kas savu aizejošajā gadā paveikto uzskata par izcilu. Un kāpēc gan to nedarīt, ja esošie priekšraksti ļauj! Tajā pašā laikā grūti ko pārmest tiem, kas, godalgoto sarakstā kārtējoreiz ieraugot kādu spiningotāju vai lidmodelistu, bet ne tenisa "Grand Slam" turnīra pusfinālistu vai NBA kluba zvaigzni, iespurdzas. Vai pat sadusmojas. Jo saprot, ka būt pirmajam ciemā pie mums arvien kotējas augstāk par mēģinājumiem izsisties lielpilsētā. Kāpēc tā, un vai šādi gribam turpināt – šodienas pieci jautājumi pieciem ekspertiem.

Taču prēmijas ir tikai sekas, cēlonis – tā ir izpratne, ko vispār uzskatām par būtisku vai nebūtisku, izcilu vai ikdienišķu. Šķiet, ka sportā mums ar to pagaidām ir visnotaļ haotiski, jo vēlme būt labiem pret visiem gadu gaitā drīzāk izprovocējusi situāciju, ka patiešām gandarīts patlaban jūtas reti kurš. Starp šās reizes ekspertiem arī Raimonds Zeps, kura aprūpētais Mairis Briedis arvien netrāpa izcilnieku rāmī, Jurijs Žigajevs, kam sociālajos tīklos ugunsnedrošās tēmās patīk laistīties ar eļļu, un divi mūsu pašu mediju ļaudis – Raimonds Rudzāts, kurš prēmiju tēmai nesen veltīja arī komentāra sleju, un Jānis Freimanis. Pa visiem mēģinājām definēt – kas vispār ir "izcils", kuri Latvijas atlēti spējīgi uz šādu līmeni, kuri līdzšinējie sasniegumi tad ir izcilākie vēsturē un kā lietderīgāk izmantot prēmijām atvēlētos eiro.