CE marķējums: kas tas ir un kam nepieciešams?

"CE" saīsinājums nāk no franču valodas "Conformité Européenne", kas nozīmē "Eiropas atbilstība". Nepārtikas preču regulējums nosaka – tās preces, kas tiek laistas Eiropas Savienības tirgū, ir jāmarķē ar CE zīmi. Tomēr svarīgi arī zināt, ka šis marķējums neattiecas uz pilnīgi visām nepārtikas precēm.

"Preces, uz kurām attiecas CE marķējuma prasības, Eiropas Savienībā nedrīkst tirgot un izplatīt bez šīs zīmes. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) kā tirgus uzraudzības iestāde, veicot kontroles vai saņemot informāciju no sabiedrības – no konkurentiem vai patērētājiem – attiecīgi veic darbības, aptur preču izplatīšanu un izņem tās no apgrozības, kamēr preces nav marķētas vai pierādīta atbilstības novērtēšanas veikšana," skaidro PTAC Preču un pakalpojumu uzraudzības departamenta direktore Linda Rinkule.

CE marķējuma prasības neattiecas uz visām nepārtikas precēm, bet gan uz tām, kurām Eiropas Savienībā ir noteiktas tehniskās prasības, piemēram, rotaļlietām, elektroprecēm, gāzes iekārtām, spiediena katliem, liftiem, medicīnas precēm, individuālajiem aizsardzības līdzekļiem (respiratoriem). Kā norāda Linda Rinkule, kopumā ir vairāki desmiti šādu regulējumu, ar kuriem komersanti plašāk var iepazīties PTAC mājaslapā, kā arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Eiropas Biznesa atbalsta tīkla (EEN) mājaslapā.

Plašāk zināmās preces, kurām nepieciešma CE zīme:

Precēm, kurām tiesību akti neparedz CE zīmes marķēšanu, to pievienot nedrīkst.

CE zīmi precei uzliek pats ražotājs vai pilvarotais pārstāvis, tādējādi uzņemoties pilnu atbildību par preces atbilstību visām piemērotajām prasībām.

"Par CE marķējumu atbildīgs ir preces ražotājs. Kad viņš ir novērtējis, ka šī prece izpilda Eiropas Savienībā noteiktās prasības, kas attiecas uz drošību un atbilstību, sastādījis tehnisko dokumentāciju, ir veicis noteikto atbilstības novērtēšanas procedūru, sagatavojis atbilstības deklarāciju, tad CE marķējums jau ir kā gala novērtējums, kas apliecina, ka preci var laist tirgū.

Atkarībā no tā, kāda atbilstības novērtēšanas procedūra ir noteikta normatīvajos aktos, ražotājs vai nu pats veic atbilstības novērtēšanas procedūru, kas ir iekšējā ražošanas procesa kontrole, vai piesaista paziņoto institūciju. Precēm, kurām ir nopietnāki riski, piemēram, gāzes iekārtām, nepietiek ar iekšējo ražošanas procesa kontroli, ko veic pats ražotājs, ir jāiesaista paziņotā institūcija. Tās ir Eiropas Savienībā atzītas sertifikācijas institūcijas, kuras dalībvalstis ir deleģējušas veikt preču novērtējumus pirms to laišanas tirgū," skaidro Rinkule.

Rinkule uzsver, ka katram tehniskajam regulējumam, kas ir noteikts ES, ir piemērojamo standartu saraksts, kas ražotājam ļauj tehniski novērtēt savas preces atbilstību būtiskajām drošuma prasībām. Tas ir svarīgi, jo noteikumos var atrast vispārīgi formulētus mērķus, uz kuriem ražotājam jātiecas, bet piemērojamos standartos prasības ir noformulētas precīzāk. Piemēram, ja tiek ražota elektriskā rotaļlieta, piemērojamos standartos ir norādīts, kādi tieši mērījumi un testi jāveic, jo šajā gadījumā uz preci attieksies elektrodrošuma prasības rotaļlietām, ko jānovērtē ar standartā noteiktām metodēm. Ražotājs var piesaistīt arī laboratoriju, kur tiek veikti nepieciešamie testi un mērījumi.

Kad piemērojamie standarti ir izpildīti, ražotājam ir jāsastāda deklarācija, kurā jānorāda visi piemērojamie normatīvie akti un piemērojamie standarti, kas izmantoti atbilstības novērtēšanā, un tad ražotājs savu preci var marķēt ar CE zīmi.

Rinkule uzsver, ka šie dokumenti nav jāiesniedz uzraudzības institūcijām, bet, ja nepieciešams, komersants pēc padoma var vērsties PTAC. "Ja ražotājam ir kādi jautājumi, mēs vienmēr sniedzam konsultācijas, un mēs noteikti atbildēsim un paskaidrosim piemērojamās prasības. Jāatzīmē gan, ka mēs neesam paziņotās institūcijas un nevērtējam preču atbilstību ražotāju vietā, mēs stāstām par piemērojamām prasībām un standartiem." Savukārt pēc tehniskā atbalsta ražotāji var vērsties kādā no paziņotajām institūcijām.

"Ļoti daudz preču tiek importēts no trešajām valstīm, kas nozīmē, ka ražotājs nav Eiropas Savienības jurisdikcijā. Šajos gadījumos ļoti nozīmīga loma ir importētājam, un viņam pirms preces laišanas tirgū ir jāpārliecinās, ka konkrētā prece atbilst Eiropas Savienības prasībām, tā ir novērtēta un tai ir pamatoti uzlikts CE marķējums, – ir pieejama tehniskā dokumentācija, ir atbilstības deklarācija, kā arī, ja nepieciešams, ir paziņotās institūcijas izsniegts sertifikāts. Importētāja pienākums ir nodrošināt, ka prece atbilst prasībām un CE zīmes marķējums ir uzlikts pamatoti. Savukārt izplatītāja pienākums ir tālāk nodrošināt, ka visa informācija, ko ražotājs vai importētājs ir sniedzis par preci, ir iztulkota valsts valodā, visi marķējumi ir pieejami, netiek mainīts iepakojums, nekas netiek slēpts vai izmainīts un prece tālāk patērētājam tiek nodota tāda, kāda tā tika saņemta no ražotāja vai importētāja," stāsta Rinkule.

"Galvenais ieguvums ražotājam ir tāds, ka viņam visā Eiropas Savienības tirgū, kas nav mazs, ir vienādas prasības. Kopienā ir noteiktas vienotas prasības, tās visās dalībvalstīs ir jāievēro vienādi, vienādi arī jāuzrauga, kā arī jāinterpretē. Ražotājs, vienreiz izpildot noteiktās prasības un marķējot preci ar CE zīmi, var brīvi laist savu preci tirgū," uzsver Rinkule.

Kā atklāj Rinkule, diemžēl ir ļoti daudz gadījumu, kad ražotāji savas preces ar CE zīmi marķē bez pamatojuma. Šādā gadījumā CE marķējums ir nepamatots.

"Ja mums ir aizdomas, ka CE marķējums nav pamatoti uzlikts, piemēram, uz preces trūkst informācija vai tā ir pretrunīga, vai pati prece jau izskatās aizdomīgi, mēs ražotājam vai importētājam vienmēr prasām pamatojumu – atbilstības deklarāciju un daļu tehniskās dokumentācijas. Ja ražotājs vai importētājs šo informāciju nevar iesniegt, tad mēs varam secināt, ka CE marķējums nav uzlikts pamatoti un ka šai precei atbilstības novērtēšana nav veikta, un to nevar piedāvāt tirgū. Šī prece attiecīgi tiek tirgū apturēta vai vispār izņemta no apgrozības, kamēr netiek saņemti pierādījumi par atbilstības novērtēšanas veikšanu," norāda PTAC pārstāve.

"Preces kļūst arvien kompleksākas un sarežģītākas, un tādos gadījumos ir piemērojami vairāki normatīvie akti, tāpēc noteikti ir jāpārliecinās par visām prasībām, kas būtu piemērojamas šai precei. Piemēram, elektropreču gadījumā prasību, kas jāpatur prātā, ir diezgan daudz – elektrodrošuma prasības , elektromagnētiskā saderība (lai netraucē citu iekārtu darbībai), izmantoto ķīmisko vielu ierobežojumi, energoefektivitāte un ekodizains. Piemēram, gaismas avotiem nesen mainījās prasības attiecībā uz energomarķējumu. Tehnoloģijas tik strauji attīstās, ka visu laiku regulējums tiek pārskatīts un mainīts, tāpēc ražotājiem ir jāseko ļoti aktīvi līdzi. Ir ļoti daudz aspektu, kas jāpatur prātā, tāpēc es noteikti aicinu sekot līdzi informācijai, ko izplata PTAC un nepieciešamības gadījumā vērsties pie mums pēc konsultācijām.

Arī importētājiem noteikti būtu vairāk jāpaseko līdzi preču atbilstībai. Es arī saprotu, ka mazam importētājam varbūt ir ļoti grūti diktēt noteikumus un bieži vien arī saņemt šos dokumentus, bet tas noteikti ir priekšnoteikums, lai vispār varētu kaut ko piedāvāt Latvijas un Eiropas Savienības tirgū. Ir jābūt izpildītiem atbilstības novērtējumiem, precei ir jābūt pareizi marķētai, jo pēc tam atbildīgs ir pats importētājs. Diemžēl ir gadījumi, kad preces paliek uz robežas un netiek ielaistas valstī, tāpēc ir svarīgi veikt rūpīgu izvērtējumu, jau atlasot preces.

Savukārt vietējiem ražotājiem es ieteiktu jau projektēšanas fāzē domāt par drošumu un atbilstību, nepieciešamības gadījumā iesaistot arī atbilstības novērtēšanas iestādes," piebilst Linda Rinkule.