Naudaslietas.lv:Anna Ābeltiņa – jāiegulda bez ilūzijām  (2)

Jūs pasniedzat studentiem ekonomikas un finanšu zinības, kā jūs vērtētu – vai aug jaunā ieguldītāju un uzkrājēju paaudze?

Anna Ābeltiņa, Biznesa augstskolas "Turība" Ekonomikas zinātņu katedras docente
Jā, mums pašlaik ir maz tādu, kas var ietaupīt, uzkrāt un ieguldīt, jo daudziem ir jau piespiedu ietaupījumi – kredīti. Lielai daļai iedzīvotāju maksājumi jāveic katru mēnesi un tad paliek maza daļa to cilvēku, kuriem veidojas brīvie naudas līdzekļi ar ko rīkoties.

Toties jaunieši ir tie, kas nav paspējuši paņemt kredītus un potenciāli ir tie, kas var uzkrāt. Mēs tieši ar pirmo kursu par šo tēmu runājām. Es viņiem saku, ka vienīgā cerība uz jums. Un ir kolosāli, ka man daļa studentu atbild, ka par to domā un sākuši līdzekļus krāt. Es domāju, ka arvien vairāk jauniešu saprot – jo ātrāk sāksi ieguldīt, jo mazāk līdzekļu būs vajadzīgs, lai galu galā sakrātu ko nozīmīgu. Domāju, ka sākumā pietiek ar desmit latiem mēnesī.

Kā jūs pati ieguldāt savus līdzekļus?

Man ir vairāki ieguldījumu fondi, kuros investēju katru mēnesi un pa gadu tur sakrājas zināma summa. Tas, ko man sola fondu turētāji ir ļoti neliela peļņa, apmēram tāda kā depozītiem, ja to naudu ieguldītu bankā. Bet es raugos savādāk – man ir garantēts ienesīgums 25% gadā. Tāda peļņa, protams, fondam nav, bet mūsu valsts ļauj man saņemt atpakaļ savu iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tā es no fondā ieguldītās naudas saņemu atpakaļ 25%. Ja cilvēki šo izprastu, tad piekristu, ka mūsu valstī ieguldīt ir izdevīgi. Es šo naudu saņemu un ieguldu atpakaļ fondā un mans ieguldījums pieaug.

Vai jūs esat mēģinājusi agresīvākas ieguldīšanas stratēģijas?

Es azartspēles nespēlēju, bet man ir vieni BRIC valstu fondi, kurus esmu šajā nolūkā iegādājusies. Mani interesē, kā tur mainās ienesīgums. Summas nav pārāk lielas un es apzinos, ka ilgtermiņā tur neko nezaudēšu. Tas ir vairāk intereses pēc. Jo man ir konservatīvā ieguldījumu daļa – kur lēnām pieaug ienesīgums, bet šeit atkal ir interesanti – vienā laika periodā ir izaugsme, tad atkal kritums. Lai gan to, ko esmu ieguldījusi, tas nekur nav pazudis.

Pati pa tiešo gan akciju tirgos nespēlēju. Tad ir vajadzīgs laiks – tur ir jātur roku uz pulsa visu laiku, katru dienu. Bet, ja to dara ar prātu, tad tas ir daudz labāk nekā azartspēles, jo tas ir bizness, ir jādomā, jābūt kolosālai analītiskai domāšanai.

Kas parasti cilvēkus attur no ieguldīšanas?

Tad, kad cilvēks zina un saprot, viņš var pieņemt lēmumu – darīt vai nedarīt. Ja kāds ir pateicis priekšā un tikai tāpēc viņš ir ieguldījis, tad pēc tam arī domās, ka viņu kāds ir piekrāpis, jo ienesīgums ir nokrities. Bet tā nav, nekas slikts nav noticis – vienkārši cilvēkam ir kaut kādi priekšstati, kas neatbilst īstenībai un viņš nemaz nav pacenties saprast kā īstenībā notiek ieguldīšana. Ja dzīvo ilūziju pasaulē, tad kādu brīdi var vilties.

Ir tāds nepareizs priekšstats, ka vajag lielus līdzekļus uz īsu laiku. Īsu laiku ieguldīt vērtspapīros nav nekāda labuma, bet zaudēt var nopietni. Ja to dara ilgu laiku, tad tas ir stabils ieguldījums. Ir tāds zināms konservatīvisms un neizpratne. Mani paziņas parasti saka, man nav naudas, tur vajag tūkstošus. Bet patiesībā tu vari kaut vai 20 latus katru mēnesī ieguldīt. Vienā brīdī tu nopirksi neizdevīgāk, citā mēnesī izdevīgāk un sistemātiskums atmaksāsies. Protams, ja tu darbojies ar miljoniem tad jau var uz īsu brīdi un vinnēt daudz. Bet cilvēkiem ar nelieliem līdzekļiem tā nevajadzētu.

Ņemot vērā, ka jūs jau ilgu laiku ieguldāt naudu ieguldījumu fondos, vai ir kāda negatīva pieredze, nepareizs lēmums?

Nē, tāda man nav. Man ieguldījumi fondos ir bijuši jau 90-tajos gados, kad bija tāds Austrijas fonds. Tolaik daudzi uzskatīja, ka tā ir krāpniecība, jo finanšu piramīdas tolaik bija ļoti populāras, bet nē, ar manu ieguldījumu viss bija kārtībā.