Finanšu ministrs Andris Vilks ir paziņojis, ka jau drīzumā Latvijas iedzīvotāji plašas programmas ietvaros varēs iegādāties valsts parādzīmes, tādējādi piedaloties valsts parāda finansēšanā. Pašlaik pie šīs programmas izstrādes tiek strādāts un Valsts kase detaļas sola atklāt tikai tad, kad tā tiks pabeigta. Kā vērtēt šādu iespēju un vai tā varētu gūt plašu atsaucību Latvijas sabiedrībā, vērtē "Finasta Asset Management" valdes loceklis Andrejs Martinovs un "SEB Wealth Management" Pārvaldīšanas nodaļas vadītājs Jānis Rozenfelds.
Kā vērtēt ideju par valsts parādzīmju piedāvāšanu tiešā veidā Latvijas sabiedrībai?
A.Martinovs: No tā viedokļa, ka vietējiem ieguldītājiem tiks piedāvāts papildus instruments ieguldījumu veikšanai, tas ir vērtējams kā labs ierosinājums. Šobrīd tomēr iedzīvotājiem tiešu ieguldījumu iespējas valsts vērtspapīros ir ierobežotas, jo šāda veida investīcijas jau prasa lielāku kapitālu.
Tā ir pirmā reakcija, bet, protams, vēl būs jāvērtē kāds būs piedāvātais iegādes mehānisms, kā arī kas notiks otreizējā tirgū, kāda tam būs nodrošināta infrastruktūra.
Būs arī jāskatās kā no ienesīguma viedokļa šie instrumenti būs salīdzināmi ar depozītiem. Ir skaidrs, ka ņemot vērā garantijas noguldījumiem, kuru apmērs ir līdz 100 tūkstošiem eiro, šo ieguldījumu instrumentu riska līmeņi ir vērtējami kā līdzvērtīgi. Savukārt priekšrocība attiecībā pret termiņnoguldījumiem bankās ieguldījumiem valsts vērtspapīros varētu būt tajā, ka, laužot pirms laika līgumu par depozītu jūs nesaņemat procentus, iespējams, ir kāds sods. Ja valsts vērtspapīriem būs nodrošināts labs otreizējais tirgus, tad tos pirms termiņa beigām varēs pārdot ar visu ienesīgumu.
Līdz ar to jautājums pašlaik ir par to, cik tas būs vienkārši vai sarežģīti.
J.Rozenfelds: Šī ideja pasaules praksē nav nekas jauns. Piemēram, ASV valsts vērtspapīrus mazais investors var pa tiešo iegādāties no valsts struktūrām. Līdz ar to, ja šī ideja tiek īstenota ar saprātīgiem nosacījumiem, tas ir ļoti labi. Pašlaik tomēr ir tā, ka valsts vērtspapīrus var nopirkt arī privātpersonas, bet tas ir jādara caur kādu starpnieku, kas ir biržas biedrs, un, ņemot vērā komisijas maksas, ir minimālais ieguldījumu apmērs, kad tas atmaksājas un tas nav mazs. Investori, kas šajā tirgū piedalās, piedalās ar lielām summām.
Savukārt, ja iedzīvotājiem būtu iespēja pirkt pa tiešo, tad kādēļ gan ne? Pašlaik notiek konkurējošās valsts parādzīmju izsoles, kurās nosaka parādzīmju likmes, pēc tam nekonkurējošās, kur parādzīmes var iegādāties par šīm iepriekš noteiktajām likmēm. Ja privātpersonām paralēli šīm nekonkurējošām izsolēm ļautu iegādāties parādzīmes, kādēļ ne? Jautājums vienkārši ir par to kā notiek pārdošana, glabāšana un uzskaite, kā arī kādas tam ir izmaksas. Vajadzētu paredzēt iespējas arī šīs parādzīmes pārdot otreizējā tirgū – kā un uz kādiem nosacījumiem, tur jau parādās vairākas jautājuma zīmes.
- Ja vērtējam, Latvijas iedzīvotāju līdzšinējo aktivitāti akciju tirgū, ieguldījumu fondu apliecību iegādē, vai ir paredzams pieprasījums pēc valsts parādzīmēm?
A.Martinovs: Ja šis instruments būs viegli pieejams, tad pieprasījums varētu būt. Cilvēku acīs valsts tomēr ir viens no drošākajiem partneriem ieguldījumu veikšanai. Tomēr priekšnoteikums ir tas, ka šos instrumentus varēs ļoti vienkārši iegādāties un ļoti vienkārši pārdot otreizējā tirgū.
Ir tāds instruments kā birža, tomēr ir skaidrs arī tas, ka iedzīvotāju skaits, kuriem ir vērtspapīru konti, ir diezgan ierobežots. Tomēr viens no variantiem otreizējam tirgum ir arī biržas infrastruktūra.
J.Rozenfelds: Par pieprasījumu pagaidām ir grūti spriest. Zinot kāda vidēji vispār ir iedzīvotāju aktivitāte vērtspapīru tirgū, sākotnēji pieprasījums īpaši liels varētu arī nebūt. Tomēr tas būs solis pareizajā virzienā, lai iedzīvotājus vairāk šajos tirgos iesaistītu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
