Foto: DELFI
Aizvadītais gads ir bijis ļoti kolorīts. Protams, ja ar vārdu "kolorīts" mēs saprotam galvenokārt pelēko krāsu dažādos toņos. Viens no pārbaudījumiem, ko pandēmija meta sabiedrības sejā, ir savstarpējās attiecības starp tuviniekiem, draugiem un lietām. Tās ir tuvinātas un šķeltas, taču iepriekš zudušām saiknēm tika sniegta otrā iespēja. Proti, pandēmija ļāva apstāties un padomāt, vai nav kaut kas, ko no savas ikdienas esi nepamatoti izslēdzis. Man tā bija atkalsatikšanās ar videospēlēm, dodot mūsu romantiskajām attiecībām jaunu sākumu. Vai tas bija tā vērts un vai šai dzirkstelei ir ilgtermiņa potenciāls, skaidrošu šajā rakstā.

No visām lietām, kāpēc tieši šī?

Pirmie manā sarakstā bija vidusskolas laika draugi, ar kuriem mēdzu saskrieties uz ielas un apmainīties ar "kaut kad točna vajadzētu satikties" pieklājības frāzēm. Visticamāk, mēs to domājam no sirds, taču tas nekad nerealizējas. Varbūt tad, kad dzīve atkal atgriezīsies normālās sliedēs, provēsim vēlreiz.

Pavasarī es mēģināju atjaunot dažus hobijus no pagātnes, piemēram, aktīvu braukšanu ar skrituļdēli, ko piekopu tīņa gados. Tas bija jautri un nostalģiski līdz atziņai, ka asfalts un bruģis pēc visiem šiem gadiem manam ķermenim ir sācis šķist cietāks un sāpīgāks.

Trešais mēģinājums bija uzsākt kādu pieaugušam cilvēkam atbilstošu hobiju, kā rezultātā investēju akcijās. Tā ir lieliska nodarbe mazohistiem, kuriem patīk palēlinājumā skatīties, kā gaisā izkūp nauda, ko tu būtu varējis ieguldīt citās šķietami bezjēdzīgās nodarbēs. Šeit mēs nonākam pie videospēlēm.

Mani šad tad pārņēma neliela satraukuma un svētku sajūta, kad domāju par reizēm, kad bērnībā devos pie kaimiņu drauga spēlēt "Teenage Mutant Ninja Turtles: Tournament Fighters" uz viņam piederošās tobrīd futūristiskās "Sega" konsoles. Gadus vēlāk Cēsīs tika atvērta iestāde, kur par diviem latiem trīs stundas varēja spēlēt "Playstation". Tur ar draugiem ieguvām neskaitāmus Stenlija kausus, iepazinu "Road Rash" un žanra klasiku "Tekken".

Tolaik manas attiecības ar videospēlēm bija periodiskas, taču kaisles piepildītas. Atskaitot liktenīgo situāciju, kad pirmo un pēdējo reizi spēļu nolūkos apmeklēju datorsalonu, kur gribēju iepazīties ar tobrīd strauju popularitāti gūstošo "Counter Strike". Toreiz mazāko klašu skolēni mani pazemoja, izsmēja un veica virtuālu vardarbību. Ātri analizējis situāciju, es pieņēmu lēmumu, ka viņi neko nesaprot un turpmāk mani hobiji būs saistīti ar reālo, nevis virtuālo dzīvi.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!