Rīgas birža cer uz emitentiem ar apgrozījumu virs 20–30 miljoniem latu

Viņa norādīja, ka valsts uzņēmumu saraksts ir gana garš – tie ir 142 uzņēmumi – un attiecībā uz to pārdošanu caur biržu šie uzņēmumi ir ļoti rūpīgi jāizvērtē pēc to veiktajām funkcijām. "Tie uzņēmumi, kas būtu interesanti biržai, kas varētu palīdzēt to attīstīt, ir komercuzņēmumi. Tie uzņēmumi, kas ir valsts aģentūras, nav mūsu interešu lokā. Tātad biržu, pirmkārt, interesē komercuzņēmumi, otrkārt, uzņēmumi, kuru apgrozījums ir virs 20–30 miljoniem latu gadā," teica Auziņa-Melalksne.

Tāpat viņa uzsvēra, ka ir ļoti rūpīgi jāanalizē katrs individuāls uzņēmums, aplūkojot, kas ir tā bizness, ar ko tas nodarbojas, taču ir arī jāskatās tirgus konjunktūra, kas interesē investorus, kāds varētu būt ieguvums valstij un kāds – uzņēmuma attīstībai.

"Tagad uzņēmumu statusā ir arī teātri, Nacionālais simfoniskais orķestris, "Valsts mērnieks", meteoroloģijas centrs un tā tālāk. Protams, šādus uzņēmumus nevar laist uz biržu. Mums vajag komercuzņēmumus pēc būtības, nevis pēc nosaukuma," paskaidroja biržas vadītāja.

Auziņa-Melalksne arī atzina – ja ir vēlme panākt strauju biržas attīstību, tad to izdarīt bez liela valstij daļēji vai pilnībā piederoša uzņēmuma iekļaušanas biržā ir pagrūti. "Šajā gadījumā mēs varam skatīties uz citu valstu pieredzi, piemēram, Poliju un Varšavas fondu biržu. Tur valdība mērķtiecīgi ir attīstījusi tieši kapitāla tirgu, laižot biržā gan visus lielos, gan arī mazākus uzņēmumus. Taču Polija ir Polija, un Latvija ir Latvija. Bet piemērs, ka visi lielie uzņēmumi tur ir nonākuši biržā, tomēr ir ļoti iedrošinošs un apliecina, ka valsts var spēlēt ļoti nozīmīgu lomu. Ja valstij ir stratēģija un ir vienošanās par to, ka ir jāattīsta kapitāla tirgus, tad patiesībā to var izdarīt un to var izdarīt ļoti veiksmīgi. Šāda pieredze arī iedrošina mūs, jo redzam, ka tas ir veids, kā to darīt," viņa pastāstīja.

Uz jautājumu, vai tagad ir labs laiks uzņēmumu pārdošanai, Auziņa-Melalksne atbildēja, ka ir cilvēki, kuriem nekad nav labs laiks. "Ir ļoti būtiski saprast – ja kāds liels valsts uzņēmums tagad paziņo, ka vēlas nākt uz biržu, tik un tā mums ir jāizvērtē, kādā gatavības stadijā tas ir. Vai tas atbilst biržas prasībām. Birža pieprasa ļoti intensīvu finanšu pārskatu sniegšanu. Uzņēmuma vadībai ir jābūt spējīgai komunicēt par uzņēmuma biznesu, stāstīt par to. Uzņēmumā ir jābūt investoru attiecību speciālistam. Proti, ir jābūt atbilstošai infrastruktūrai, lai uzņēmums varētu nonākt biržā un spētu apmierināt investoru vēlmi pēc informācijas," viņa klāstīja.

Biržas vadītāja arī informēja, ka vienmēr ir piemērots brīdis, lai sāktu gatavoties biržai. "Nenotiks tāds brīnums, ka, šodien nolemjot, jau rīt uzņēmums būs biržā. Ļoti bieži šis arguments par to, ka nav īstais brīdis, tiek izmantots, lai nepieņemtu nekādus lēmumus, lai vilcinātos. Bieži vien vārdu salikums "šis nav īstais brīdis" liecina par lēmēju nekompetenci, negatavību pieņemt lēmumu. To, vai brīdis ir bijis īstais, var novērtēt tikai retrospektīvi. Ja uzņēmums ir gatavs, tad tas var izmantot labāko brīdi. Taču, ja tajā brīdī, kad tirgus ir atvērts jauniem piedāvājumiem, uzņēmums tikai sāk gatavoties, tad, visticamāk, tas labākais brīdis tiks nokavēts. Turklāt, gatavojot uzņēmumus biržai, ir iespējams panākt ilgtermiņa efektu Latvijas valsts līmenī, jo valstij un pašvaldībām piederoši uzņēmumi vienlaikus kļūs daudz caurredzamāki. Un tas ir ļoti, ļoti svarīgi," sacīja Auziņa-Melalksne.

Uz jautājumu, cik liela ir Latvijas uzņēmumu gatavība startēt biržā, viņa atbildēja, ka "Lattelecom" vai "Latvijas Mobilais telefons" (LMT) ir pavisam citā attīstības pakāpē un to gatavība ir ļoti augsta. Savukārt daudzi citi uzņēmumi, kas ir pietiekami lieli, nav gatavi. "Jūs jau arī kā žurnālisti droši vien zināt daudz labāk, cik viegli vai, precīzāk sakot, grūti ir iegūt jebkādu finanšu informāciju no valstij piederošajiem uzņēmumiem. Tas, ka šī finanšu informācija nav pieejama sabiedrībai, nozīmē, ka tā nav pieejama arī akcionāriem. Un tad, protams, rodas nākamais jautājums – cik kvalitatīvi šie uzņēmumi tiek pārvaldīti," norādīja Auziņa-Melalksne.

Viņa arī atzina, ka ir grūti prognozēt, vai tiešām varētu īstenoties nodoms pārdot valsts uzņēmumus caur biržu. "To ir grūti prognozēt. Argumenti par labu biržai ir skaidri – tas nozīmē lielāku caurredzamību uzņēmumiem, tas nozīmē to, ka uzņēmumiem ir iespēja piesaistīt jaunu kapitālu. Jaunie investori var palīdzēt sakārtot uzņēmumu, jo citreiz vienam akcionāram to ir ļoti grūti izdarīt, ja nav šā spiediena no ārpuses. Ja ir vēlme sakārtot šo saimniecību, tad birža ir loģisks risinājums. Papildu labumi, ko vēl var iegūt valsts, ir tas, ka, pārdodot šos uzņēmumus caur biržu, tas arī notiek caurredzami. Jebkurš var piedalīties akciju pirkšanā. Turklāt vienmēr var izteikt spekulācijas, ka cena varēja būt augstāka. Šajā gadījumā, pārdodot caur biržu, jebkurš, kurš uzskata, ka cena varēja būt augstāka, var ieguldīt savus līdzekļus un nopelnīt uz cenu kāpumu. Turklāt šādi arī otrā pensiju līmeņa pārvaldnieki var ieguldīt iedzīvotāju kapitālu Latvijas uzņēmumos, ne tikai ārvalstu, kā tas notiek patlaban," teica Auziņa-Melalksne.

Biržas vadītāja piebilda, ka caurredzams, publisks piedāvājums arī uzlabo valsts reputāciju. "Tas parāda, ka mēs varam izdarīt šīs lietas atbilstoši labākajai starptautiskajai praksei. Vienlaicīgi tā mēs arī attīstām savu kapitāla tirgu. Ir jāsaprot, ka valsts ir tā, kas rāda piemēru visiem citiem. Lai ienāktu lieli investori, ir vajadzīgi tomēr relatīvi lieli uzņēmumi. Šādi uzņēmumi savā ziņā strādā kā ēsma, lai tos pievilinātu. Tajā brīdī, kad valsts ir parādījusi piemēru, tam varētu sekot arī daudzi privātā sektora uzņēmumi, jo investori jau ir atnākuši. Līdz ar to viņiem ir salīdzinoši vieglāk piesaistīt kapitālu," paskaidroja biržas vadītāja.