Apstrīd elektroenerģijas ražošanas noteikumu atbilstību Satversmei  (14)

Viņa informēja, ka AT vērsusies Satversmes tiesā, lai tā izvērtē MK noteikumu par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos resursus, un cenu noteikšanas kārtību, 100.punkta atbilstību Satversmes pantam, kurš noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.

AT pērn decembrī, izskatot kasācijas sūdzību lietā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirtas tiesības pārdot hidroelektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros (OIK), apturēja tiesvedību lietā un nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā.

Apstrīdētajos MK noteikumos 2011.gada 17.maijā ietverts 100.punkts, kurš noteica, ka no 2011.gada 26.maija līdz 2013.gada 1.janvārim Ekonomikas ministrija (EM) neorganizē konkursus par tiesību iegūšanu pārdot biomasas, biogāzes, saules vai vēja elektrostacijās saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, un ražotājs nevar kvalificēties elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros un tiesību iegūšanai saņemt garantētu maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Vienlaikus 2012.gada 28.norma grozīta, pagarinot tajā noteikto termiņu līdz 2016.gada 1.janvārim.

"Augstākā tiesa lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā, ņemot vērā MK noteikumu grozījumu anotācijā paustos apsvērumus par to nepieciešamību, secinājusi, ka MK vēlējies principā apturēt atbalsta mehānisma – obligātā elektroenerģijas iepirkuma – piemērošanu līdz jauna atbalsta mehānisma ieviešanai, ņemot vērā ietekmi, kādu obligātais iepirkums rada un varētu radīt uz elektroenerģijas gala tarifu", skaidroja Kataja.

Pēc Katajas teiktā, AT atzina, ka tas, vai (tostarp – vai konkrētajā brīdī) ir nepieciešams atbalsts ražotājiem, kas elektroenerģijas ražošanā izmanto atjaunojamos energoresursus, ir būtiska konceptuāla izšķiršanās, kas var būt balstīta gan ekonomiskos, gan politiskos apsvērumos, un tā ir ietverta likumdevēja gribas aktā – likumā.

Viņa minēja, ka, iepazīstoties ar Elektroenerģijas tirgus likuma normām un to izstrādes materiāliem, nav konstatējams, ka likumdevējs šo izšķiršanos būtu vēlējies turpmāk uzticēt valdībai. Turklāt šāda izšķiršanās ir pietiekami būtiska, lai, ievērojot Satversmes 1.pantā nostiprināto valsts varas dalīšanas principu, to būtu pamats atstāt vienīgi likumdevēja kompetencē, piebilda Kataja.

OIK mainās ik gadu, to aprēķina atbilstoši normatīvajiem aktiem un apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros piešķir EM. Nosacījumus elektroenerģijas ražošanai un cenu noteikšanas kārtību regulē Ministru kabineta noteikumi - tie nosaka arī elektroenerģijas iepirkuma cenu. Tā ir diferencēta atkarībā no resursu un elektrostacijas veida.