'Delfi' intervija: 'Ezītis miglā' pošas uz Berlīni
Foto: DELFI

Sākotnēji radīts kā bārs Vecrīgā, "Ezītis miglā" pēdējos gados atvērts arī citos Rīgas mikrorajonos un Latvijas pilsētās. Kā no studentu burziņu vietas tas kļuvis par franšīzes uzņēmumu un kādas ir tā ieceres ārpus Latvijas, portālam "Delfi" intervijā stāsta uzņēmuma dibinātāji Lauris Streņģe un Ronalds Undzēns.

Sākumā bija pirmā kafejnīca Bolderājā, kur varbūt īsti neizdevās, kā gribētos. Kā tas sākās – no paša sākuma? Jūs satikāties tehnikumā?

Ronalds Undzēns: Nē, mēs satikāmies rajonā. Ziepniekkalnā. (smejas)

Kā radās ideja strādāt kopā, jo ne vienmēr ar rajona bērniem izdodas?

Lauris Streņģe: Mums bija līdzīgs skatījums. Mēs domājām, ka it kā vajadzētu. Abiem bija ideja, ka vajadzētu nodarboties ar uzņēmējdarbību.

R.U.: Bijām ļoti uzņēmīgi, daudz strādājām.

L.S.: Tolaik tiešām ļoti daudz strādājām, pa kādām 300 un pāri stundām mēnesī, un tāpēc gribējās kaut ko savu. Bijām arī kaut ko iekrājuši, jo daudz strādājām. Bija arī pamatkapitāls, lai varētu dibināt savu pirmo uzņēmumu. Tad dibinājām to un sākām darboties – sākumā ar banketa galdu klāšanu un peintbolu. Tie bija tādi mūsu pirmie divi bērni.

Peintbols jums vēl ir?

L.S.: Nē.

R.U.: To mēs pārdevām uzņēmīgākam cilvēkam, kurš ar to nodarbojas ļoti nopietni. Viņam tur ir "Airsoft", peintbols, elektrokartingi.

L.S.: Mēs vairs nevarējām. Bija grūti to no tālienes pavilkt, tāpēc atdevām kādam, kurš var veiksmīgāk.

Kāpēc sākāt tieši ar ēdināšanu? Kāpēc izvēlējāties šo jomu?

L.S.: Tāpēc, ka paši strādājām. Ronaldam mamma ļoti ilgus gadus ir strādājusi ēdināšanas jomā. Es pats ilgus gadus esmu strādājis par bārmeni. Tā kā man gribējās kļūt par uzņēmuma vadītāju un es pats strādāju par bārmeni, tad, man liekas, tā bija vieglākā joma, kurā sākt strādāt, nodarboties ar savu uzņēmējdarbību.

R.U.: Mēs strādājām arī citās firmās – izbraukuma banketos par viesmīļiem, un tur mēs guvām diezgan daudz pieredzes.

L.S.: Un arī pamanījām, ko mēs varētu darīt citādi savā uzņēmumā. Mēs redzējām: "Ā, viņi dara tā, bet mēs savā varētu darīt tā." Sapratām, ka tā varētu varbūt iegūt sev jaunus klientus.

Kas ir tas, ko gribējās darīt citādi?

L.S.: Tas laikam bija 2008. gads, visi deva gāzi grīdā, un visiem banketiem bija šausmīgi lielas cenas. Mēs domājām: "Kāpēc tik dārgi? Var taču lētāk." Tā bija viena lieta, ko mēs sākām. Otrs – mēs paši ļoti daudz ko darījām. Sākotnējie banketi bija tādi, ka mēs braucām uz tirgu iepirkt produktus, paši bezmaz vai griezām rasolu, tad paši vedām uzklāt, tad pēc pasākuma vedām traukus nomazgāt, nodot nomā. Paši visu no A līdz Z. Un tad sāka parādīties pirmie darbinieki. Viens vēl joprojām darbojas kaut kur uzņēmuma struktūrā.

Kā radās ideja par ezīti?

R.U.: Mēs bijām jaunieši, mums patika atpūsties, un mēs gribējām izveidot vietu, kur mums pašiem patiktu atpūsties. Sākotnēji mums bija kafejnīca Bolderājā, kur mēs gribējām koncentrēties uz cita veida ēdināšanas pakalpojumiem – uz bēru mielastiem –, jo tur blakus atrodas Bolderājas kapi. Tur lielā rūpnīcā bija ēdnīca, bet tieši tad bija krīze, tur neviens nenāca ēst. Pēc pusgada mēs beidzām darbību, un tieši ap to laiku mēs atradām telpas Vecrīgā un atvērām pirmo bāru.

Drosmīgs solis – uzreiz ņemt telpas pašā Vecrīgas sirdī...

L.S.: Tās tobrīd nebija dārgas. Mēs meklējām un atradām par saprātīgu īres maksu, jo bija krīzes maksimums, daudzi bija bankrotējuši un aizgājuši prom no Vecrīgas, un tur bija palikušas tukšas telpas. Kad pirmoreiz apskatījām, tobrīd gan tur vēl laikam darbojās [restorāns – aut.].

R.U.: Mums piedāvāja tās nopirkt ar pastāvošu biznesu, mēs atteicāmies no tā cipara, pēc tam vienkārši varējām paņemt brīvas telpas.

L.S.: Tur agrāk bija kafejnīca "Romantika".

Viens bizness sākumā neizdevās Bolderājā, kas deva stimulu – jā, mēģināsim vēlreiz tajā pašā nozarē, tikai kaut ko pamainīsim. Kas bija tas, kas jāpamaina?

R.U.: Ļoti daudz veiksmīgu cilvēku dažādās nozarēs saka, ka vajag mēģināt nepārtraukti, nevajag padoties neveiksmes dēļ.

L.S.: Ir daudz projektu, vienkārši citi sanāk, citi nesanāk. Vienkārši ir jādara, un viss. Tāpēc mēs esam šajā jomā. Tāpēc mūs sauc par uzņēmējiem, ka mēs uzņemamies visu laiku kaut kādas jaunas lietas.

R.U.: Un sākumā jau arī negāja ļoti labi, jo tā vieta Vecrīgā nav pašā centrā un tur garām negāja liela cilvēku plūsma. Sākumā mēs cīnījāmies. Paši strādājām citās darbavietās, mums pamatdarbs bija citur. Pieņēmām darbiniekus, bet paši pirmos gadus strādājām citur.

Tolaik vēl nebija tik aktuāli sociālie tīkli. Kā izdevās iekustināt, lai cilvēki sāk runāt?

L.S.: Mēs paši bijām jaunieši, mums bija daudz draugu...

R.U.: Strādājām ēdināšanas vietās.

L.S: Sākumā pirmie klienti bija arī mūsu kolēģi.

R.U.: Jā, mūsu kolēģi, kuri arī bija mūsu vecumā, un viņiem vienkārši patika pēc darba atnākt un pasēdēt.

L.S.: Tad viņi citiem ieteica: "O, forša vieta, aizejam pēc darba pasēdēt." Tad jau lēnā garā viņi sāka nākt arvien vairāk un vairāk, un kaut kādā brīdī, tas laikam bija rudens, bija jau ļoti daudz. Tas bija tāds pagrieziena punkts, kad no bišķiņ bija ļoti daudz cilvēku.

Mērķauditorija no sākta gala bija studenti un jaunieši?

L.S.: Jā, koncepts, uz ko mēs koncentrējamies.

R.S.: Mums sākumā tā bija tāda kā tusiņu vieta. Tagad tas laika gaitā nedaudz pārveidojies.

Kā ar investīcijām pirmajā bārā – no tā, ko paši iekrājāt, vai palīdzēja ģimene?

R.U.: Arī ģimene palīdzēja ar mēbelēm, inventāra lietām. Tur tika salasīts viss iespējamais no visādiem šķūnīšiem un pagrabiem. Paši mēs arī kaut ko bijām sakrājuši, un tas bija tāds īsts mazbudžeta bārs.

L.S.: Pirmās investīcijas bija ļoti mazas.

R.U.: Tagad par tādām naudām mēs vairs neuztaisītu bāru.

L.S.: Jā. Šobrīd neiespējami.

Kāpēc tieši tāds nosaukums – "Ezītis miglā"?

L.S.: Mēs domājām dažādus variantus. Bija tā, ka īrējām telpas, mums vēl nebija nosaukuma. Tad mēs satikāmies tur ar vairākiem draugiem un domājām, kādu nosaukumu varētu ielikt.

R.U.: Dzērām absintu, skatījāmies gaisā. (smejas)

L.S.: Un tad kādam no kompānijas vienkārši radās doma, ka varbūt "Ezītis miglā" ir laba ideja. Tad mēs padomājam – jā, ir labs nosaukums.

Varbūt bija vēl kāda versija, varbūt "Ezītis miglā" varēja būt kas cits?

L.S.: Varēja būt kaut kas cits, bet tad varbūt mēs nebūtu tur, kur esam šobrīd. Nosaukums droši vien ir liela daļa veiksmes stāsta.

Mūsdienu jaunieši vispār zina "Ezīti miglā"?

L.S.: Nu, kā bāru droši vien. (smejas) Mēs popularizējam multeni. Mēs tirgojam grāmatu vai ik pa laikam savos sociālajos tīklos kādu tekstu no multenes citējam, vai video, vai kādu bildi no multfilmas kaut kur izmantojam.

Cik ilgi Palasta ielā bija vienīgais bārs?

R.U.: Diezgan īsu laiku, jo pēc nepilniem diviem gadiem, pēc pusotra gada, atvērām bāru Jelgavā. Tas ir arī pagaidām vienīgais "Ezītis miglā", kas diemžēl tika slēgts. Ja Vecrīgas bārs bija tāda ballīšu vieta, tad tā [Jelgavā – aut.] bija tāda ļoti smaga ballīšu vieta. Varbūt lokācija nebija pati labākā – pie autoostas. Arī citas kļūdas no mūsu puses.

Bet gribētos vēl Jelgavā?

Abi: Noteikti.

R.U.: Ar savu konceptu un vizuālo tēlu.

L.S.: Franšīzes veidu. Ja ir kāds uzņēmīgs cilvēks, kas gribētu to ņemt uz saviem pleciem, tad mēs noteikti būtu gatavi uzsākt sarunas par sadarbību Jelgavā.

Nākamais pēc Jelgavas?

L.S.: Mums pa vidu bija viens – "La Moustache". Tas nebija "Ezītis", bet vēl viens tāds projektiņš, kas pēc kāda gada nomira dabīgā nāvē.

Tāds pats koncepts?

L.S.: Pilnīgi kaut kas cits. Mēs vienkārši pamēģinājām.

R.U.: Tas bija bārs restorāns.

L.S.: Pēc tam tā bāra vietā tika atvērtas "Ūsas".

R.U.: Tur ir daudz mainījušies. Grūta lokācija. Vecpilsētas ielā 11.

L.S: Tur mēs gadiņu pastrādājām, un tad nākamā pēc Jelgavas bija Aldaru iela, kur mēs atvērām.

Kurš no tiem tagad ir tas karstākais punkts?

L.S.: Grūti pateikt, droši vien Aldaru iela, tāda stabila, bet Palasta iela vasarā parāda savu īsto seju.

Kā nonācāt līdz tam, ka ir jāiet ārpus Vecrīgas?

R.U.: Nākamais bārs pēc tam bija Ogrē. Mums bija ļoti daudz darbinieku. Mums pēc tam bija viens cits bārs restorāns "Yolo", kura arī diemžēl vairs nav, un mums bija ļoti daudz darbinieku no Ogres, kuri teica, ka vajag "Ezīti" Ogrē. Un uzradās "Ezītis" Ogrē. Mēs atradām vietējo cilvēku, kurš gribēja ar mums sadarboties, un izveidojām bāru, un vietējie ir ļoti priecīgi. Bijušā kinoteātra telpās.

L.S.: 2016. gadā.

Kā konceptuāli pieņemat lēmumu, ka ir laiks vērt vaļā jaunu "Ezīti", paplašināties? Un kurās vietās? Mēs zinām, ka visu nosaka vieta, vieta un vēlreiz vieta. Piemēram, šeit [Kalnciema ielā – aut.] tā plūsma...

R.U.: Šeit blakus ir universitāte, šeit blakus ir dienesta viesnīcas universitātēm. Šeit pat blakus ir Kalnciema tirdziņš, Āgenskalns.

L.S.: Un ļoti liela satiksmes plūsma. Brauc garām un pamana, ka te ir. Es to saucu par veiksmīgu vides reklāmu. Citi cilvēki liek lielus vides plakātus, bet te ir līdzīgi tam, it kā mēs uzliktu lielu vides plakātu.

Kalnciema ielas "Ezītis miglā" pagalmā atrodas divi vecu tramvaju vagoni. No kreisās: Ronalds Undzēns, Lauris Streņģe. Foto: Delfi.

Ko jūs īsti esat izdomājuši, ieplānojuši ar vagoniem [divi vecu tramvaju vagoni, kas atrodas Kalnciema ielas "Ezītis miglā" pagalmā – aut.]? Tur nebūs kāda konkurence ar Kalnciema tirdziņu?

L.S: Es domāju – drīzāk papildināšana. Tas ir ļoti veiksmīgs tirdziņš, tur ļoti daudz cilvēku iet, visa Rīga to bauda, un tas ir ļoti forši. Šī vieta noteikti būs vienkārši papildu vieta, kur aiziet pēc vai pirms, vai paralēli.

R.U.: Mēs ceram, ka mēs viņiem netraucēsim biznesā.

L.S.: Cerams, ka mēs viens otru vienkārši papildināsim, un viss.

Atgriežoties pie paplašināšanās – kad tiks vērts vaļā nākamais "Ezītis"?

L.S.: Mēs visu laiku meklējam lokācijas, runājam ar potenciālajiem franšīzes ņēmējiem. Ļoti daudz cilvēku mūs uzrunā, saka, ka tā kā vēlētos atvērt, arī piedalīties mūsu biznesā. Tas mums ļoti palīdz, jo tad mums ir ļoti daudz darbinieku, kuri nav īsti tā kā darbinieki, bet paši ir uzņēmīgi cilvēki, kuri grib kaut ko izdarīt. Tad, sadarbojoties ar viņiem, mēs arī spējam ātrāk atvērt bārus. Pagaidām ir pierādījies, ka nav tā, ka mēs par ātru atveram, – visos cilvēki nāk.

Kāds ir jūsu franšīzes princips? Kā tā strādā?

L.S.: Ļoti aktīvi iesaistāmies sākumā.

R.U.: Jā, sākuma posmā ir apmācība, ir iestrādāšanās posms, pirmā nedēļa, un pēc tam bārs sāk jau pats savā ritmā strādāt. Mēs tikai atnākam, apskatāmies.

L.S.: Atnākam apēst kādu karbonādi, paskatāmies, vai viss garšo, vai apkalpo kārtīgi, apskatāmies, vai viss forši, un, ja viss forši, tad mums prieks.

Kas īsti iekļauts franšīzē?

R.U.: Pirmkārt, tas ir zīmols "Ezītis miglā", tas ir vārds, tā ir visa koncepcija, tās ir receptes, iekārtojums, iestrādes, tā ir liela rokasgrāmata, kurā aprakstīts viss no A līdz Z, kā jādarbojas ideālam "Ezītim". Un mēs to laika gaitā arī uzlabojam, jo, atverot katru "Ezīti", mēs iemācāmies kaut kādas labās lietas, kā to [konceptu – aut.] uzlabot. Tādējādi "Ezīša" koncepts arī attīstās, un par to mēs priecājamies.

Cik liela nozīme ir vietas izvēlei?

R.U.: Mēs noteikti izvērtējam katru vietu, jo mēs nevēlamies, lai "Ezītis" tiktu atvērts neveiksmīgā vietā, mēs vēlamies, lai bizness būtu pelnošs, veiksmīgs un lai viens otram nebūtu pārāk tuvu. Mūsu jaunākais projekts ir Maskačkā – Maskavas forštates "Ezītis". Tas varbūt nebūs tik liels kā šis [Kalnciema ielā – aut.], šis ir vislielākais "Ezītis", mēs to pat saucam par "Ezīša štābu".

Tāpēc, ka divos stāvos?

R.U.: Ir arī trešais, tāds mazāks, un ir arī liela terase, šis ir tāds liels objekts.

Bet Avotu un Laboratorijas iela jau ir diezgan tuvu?

R.U.: Diezgan tuvu un arī pietiekami tālu. Kādi divi kilometri, kājām ejot.

Laboratorijas ielas "Ezītis", šķiet, ir vismazākais?

L.S.: Jā, tas ir pats mazākais.

R.U.: Grēcinieku ielas "Ezītis" arī ir ļoti maziņš.

L.S.: Laboratorijas ielas "Ezītis" bija tāds eksperimentālais, tāpat kā Maskačkas. Tie rajoni tādi... ne visi cilvēki grib vērt tur vaļā savas kafejnīcas, bišķiņ baidās. Rajoni ar savu vēsturi, bet mēs ticam, ka viss mainās un uzlabojas, gan rajoni, gan cilvēki, tāpēc riskējam tādās varbūt šaubīgās vietās. Laboratorijas iela pierādīja, ka viss ir kārtībā. Ceram, ka arī Maskačka to pierādīs.

Maskačka arī pie jums atnāca?

L.S.: Mēs paši gribējām jau kādu ilgāku laiku to izdarīt, un tad uzradās cilvēki, kuri bija gatavi ar to strādāt. Un mēs esam tikai priecīgi, ja uzrodas tādi cilvēki.

Cik maksā franšīze?

R.U: Starta cena ir 5000 [eiro – aut.], un vēl klāt 4% no apgrozījuma mēnesī. Tādi ir nosacījumi, un bāra izveide maksā apmēram 30 līdz 40 tūkstošus. Tas ir ļoti atkarīgs no paša bāra, kādā stāvoklī ir telpas, vai tur nepieciešams liels remonts vai maziņš.

Cik ilgā laikā to atpelna?

R.U.: Parasti jāmēģina gada līdz trīs gadu laikā.

L.S.: Nu, jā, gada līdz trīs laikā jāsāk pelnīt. Citiem izdodas jau gada laikā panākt, ka investīcija ir atnākusi atpakaļ un var sākt pelnīt, citiem ilgāk iet, citiem ir trīs gadi, ja apgrozījums nav tik liels. Kā kurā vietā.

R: Tāpat jau ikdienā ir visādas investīcijas – jāiegādājas jauna tehnika, jaunas mēbeles, tāds nebeidzams process.

Cik darbinieku?

L.S.: Mēs tā domājam, ka ap 200, varbūt bišķiņ mazāk.

R.U.: Mums būs balle, kurā tad redzēsim.

Kāpēc balle?

R.U.: Mēs reizi gadā taisām firmas balli, "Ezīšu" balli.

L.S.: Tusiņu, uz kuru sanāk visu "Ezīšu" darbinieki.

R.U.: Jā, korporatīvais pasākums. Atpūšamies, labi pavadām laiku. Redzēsim, droši vien uztaisīsim kopbildi. Un reizi gadā notiek sporta spēles, kur visi sacenšamies.

Jums vēl ir Ezīšfests?

R.U.: Tāds izklaides pasākums, kas šogad notiks jau septīto gadu, – no 2013. gada. Sākumā notika Vecrīgā, bet tad kaimiņu viesnīcas mūs...

L.S.: Izmeta ārā... (smejas)

R.U.: Lika mums pārvākties. Tad mēs pārvācāmies uz Zunda dārzu. Pagājušajā gadā mēs bijām Tallinas kvartālā, kur arī drīzumā būs jauns "Ezītis".

Šogad?

R.U.: Viņš jau ir tā kā pa pusei atvērts, bet būvvalde to kvartālu pa pusei ir piebremzējusi, jo tur telpu funkcija ir neīstā. Tā funkcija tiek šobrīd aktīvi mainīta, un, cerams, uz vasaras sezonu tur viss būs aktīvi. Ļoti iespējams, ka festivāls šogad arī būs turpat. Tas ir tāds ļoti foršs pasākums. Šogad bija vairāki tūkstoši apmeklētāju, trīs skatuves, padsmits mūziķu. Pašiem prieks ko tādu organizēt.

Kur vēl jūs gribētu atvērt "Ezīšus"?

L.S.: Rīgā droši vien tuvākie varētu būt Purvciemā un Ķengaragā, bet izskatām iespēju atvērt jebkurā mikrorajonā.

R.U.: Viss atkarīgs no lokācijas. Ārpus Rīgas – lielajās pilsētās.

L.S.: Ārpus Rīgas jebkur, kur ir kāds uzņēmīgs cilvēks, kas ir gatavs to darīt. Paši mēs īsti negribētu braukt, jo ar Jelgavas piemēru pirms daudziem gadiem sapratām – nav iespējams pašiem to izkontrolēt, bet, ja ir kāds uzņēmīgs cilvēks, kas būtu gatavs izmantot "Ezīša" franšīzi, mēs esam ar mieru palīdzēt un kopīgiem spēkiem atvērt arī ārpus Rīgas.

Uzņēmuma dibinātāju tālāks mērķis ir izplatīt zīmolu "Ezītis miglā" arī ārpus Latvijas. Foto: Delfi.

Iepriekš stāstījāt par plāniem atvērt ēstuves arī Berlīnē, Vācijā.

R.U: Mūsu tālāks mērķis ir izplatīt zīmolu "Ezītis miglā" arī ārpus Latvijas. Vispirms sākām vērtēt Igaunijas un Lietuvas tirgu, bet tad sapratām, ka Vācija nebūt nav tik tālu. Turklāt tur cilvēku skaits ir lielāks nekā Baltijā. Līdz ar to sākām uz to skatīties kā uz reālu iespēju. Tieši šajās dienās dodamies uz Vāciju. Mums ir norunātas intervijas gan ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvjiem Vācijā, kas tur darbojas uz vietas, gan ar Vācijas līdzīgas iestādes pārstāvjiem. Runāsim gan par paša uzņēmuma izveidi, gan par telpām utt.

Diez vai Vācijā ir plaši pazīstama grāmata vai multfilma "Ezītis miglā". Kas jums ļauj cerēt, ka tas kļūs par populāru zīmolu? Ar ko atšķirsieties no bagātā Berlīnes ēstuvju piedāvājuma?

R.U.: Ar savu konceptu, kas mums, latviešiem, ļoti patīk. Ceram, ka arī Vācijā tas patiks, un mēs pielāgosimies, ja tas būs nepieciešams. Protams, ļoti svarīga ir atrašanās vieta. Ir svarīgi atvērt ēstuvi īstajā ielā, īstajā kvartālā.

L.S.: Tik ļoti neakcentēsim zīmola nosaukumu, svarīgākas būs iestrādnes un sirds, ko ieliekam katrā vietā.

Mainīsiet nosaukumu vai atstāsiet tādu pašu kā Latvijā?

L.: Būtībā atstāsim, tikai mazliet koriģēsim atbilstoši valodai.

R.U.: Droši vien tulkosim angļu valodā.

Vai šobrīd izskatāt tikai iespējas Vācijas tirgū?

L.S.: Šobrīd jā. Vācijas un Latvijas virtuves ir nedaudz līdzīgas.

R.U.: No otras puses, "Ezīša miglā" ēdienkarte nav ļoti latviska. Mums ir gan pastas, gan picas, gan karbonādes. Tādi ēdieni ir daudziem pieņemami, un tāpēc ceram, ka arī Berlīnes iedzīvotājiem patiks.

L.S. Mēs paši pērn bijām Berlīnē, izbraukājām dažādus rajonus, noskatījām potenciālos, iepazināmies ar daudzām un dažādām ēdināšanas vietām. Sapratām, ka tur ir forši un ir vieta, kur gribētu atvērt "Ezīti".

Kuru Berlīnes rajonu noskatījāt?

L.S.: Kreicbergu. Mums izrādīja arī Vedingu, bet mums šķiet, ka neesam pietiekami pazīstami, lai šajā vietā strādātu. Vācieši tur varētu atvērt savas kafejnīcas. Mums vajag tādu vietu, kas savu popularitāti Berlīnē jau ir iekarojusi.

Burgeri šobrīd ir stilīgs, moderns ēdiens, tos labi pērk. Vai redzat, ka varam sagaidīt kādas pārmaiņas un pēc kāda laika kāds cits ēdiens būs populārāks?

R.U.: Burgeri "Ezītī" ir slavas zenītā, tas ir topa ēdiens.

L.S.: Šobrīd ļoti populārs ir arī vegānisms, kuram mēs nedaudz pielāgojamies. Tomēr tas ir neliels procentiņš, kas vēlas vegānu ēdienu. Varbūt laika gaitā šī kustība kļūs populārāka.

Daudzi ēdināšanas uzņēmumi koncentrējas Rīgas centrā vai atsevišķās vietās, kas ir kļuvušas populāras un kur ir lielāka cilvēku plūsma. Cik droši "Ezītis" jūtas Rīgas rajonos, ārpus centra? Cik maksātspējīga un griboša ir publika?

R.U.: Jūtam, ka cilvēku maksātspēja ir uzlabojusies. Cilvēki ir gatavi iziet paēst netālu no savām mājām, ārpus centra. Piedāvājums šādās vietās nav liels, turklāt ir novecojis – ir šašliku bodītes, vecmodīgas kafejnīcas. Savukārt mēs, ienākot ar savu konceptu, parādām kaut ko jaunu. Mūsu koncepts patīk jauniešiem. Un līdz ar jauniešiem atnāk arī cita gadagājuma cilvēki. Reizēm nemaz nav citas vietas, kur atnākt.

Kalnciema ielas "Ezītī" biju tieši tai naktī, kad atveda tramvaju vagonus. Bija prieks redzēt divas 60–70 gadus vecas kundzītes, kas šeit sēdēja un dzēra tēju.

Kāpēc neesat tirdzniecības centros?

R.U.: Mūs tur īsti neaicina, bet mēs gribētu pamēģināt. Bijām noslēguši līgumu par savu vietu jaunajā tirdzniecības centrā "Akropole", tomēr kaut kas pajuka ēdināšanas zonā, tur laikam būs "Lido".

L.S.: Jā, mēs gribam būt tirdzniecības centros, bet tas nav tik svarīgi.

R.U.: Mēs arī esam atteikuši. Mūs neuzrunāja piedāvātā vieta, un arī cenas ir ļoti augstas, lai būtu tirdzniecības centrā.

L.S.: "Ezītim" piestāv būt atsevišķās mājās, nevis tirdzniecības centros. Protams, tirdzniecības centri brīvdienās ir ļoti apmeklēti, ir liela iespēja "noķert" garāmgājējus. Piemēram, var salīdzināt Vecrīgu un tirdzniecības centru brīvdienā. Bet pie mums nāk ar nolūku, uz tirdzniecības centru cilvēki lielākoties brauc, piemēram, nopirkt apģērbu vai – diemžēl – pavadīt brīvo laiku, bet ne konkrēti paēst.

Ir ļoti daudz uzņēmumu, kuru nosaukumā ir vārdi "ezītis" un "miglā", pēc kuriem var atpazīt atrašanās vietu. Pēc kāda principa esat izveidojuši savu uzņēmumu struktūru?

L.S.: Šobrīd mēs strādājam ar franšīzes līgumu. Agrāk paši veidojām daudz un dažādus uzņēmumus, bet sapratām, ka tas nav lauciņš, kurā esam spēcīgi. Mēs esam vairāk mākslinieciski, esam spēcīgi jaunu vietu radīšanā, tāpēc izdomājām, ka varētu šādā veidā turpināt darbību uz franšīzes līgumu pamata.

Kas ir uzņēmumu īpašnieki? Biznesā ir iesaistījušies arī jūsu ģimenes locekļi?

R.U.: Laika gaitā šis ir kļuvis par ģimenes uzņēmumu, ir iesaistījušies ģimenes locekļi, par ko mēs priecājamies, jo katram ir savi talanti. Vieni ir mākslinieciski, citi – tehniski. Katrs var dot savu artavu.

L.S.: Citi kādā brīdī var palīdzēt ar finansēm.

Vai var teikt, ka šobrīd tas ir viens liels ģimenes uzņēmums?

L.S.: Jā, varētu tā teikt – divu ģimeņu.

Janvāra pirmajās nedēļās ir apturēta SIA "Ogres Ezītis miglā" un SIA "Later Aligator" saimnieciskā darbība, tāpat pērn ir reģistrēti vairāki jauni uzņēmumi, piemēram, "Tallinas ezītis". Kāpēc šādas pārmaiņas?

L.S.: Sākotnēji mums bija neveiksmīgāki projekti, kas vēlāk pārtapa par franšīzes līgumiem. Mūsu pašu spējas vadīt uzņēmumus varbūt nebija tik spēcīgas, tāpēc vairākos gadījumos izvēlējāmies šo franšīzes modeli. Devām iespēju citiem cilvēkiem darboties vietās, kur agrāk strādājām paši, bet mums īsti neizdevās daudzu un dažādu apsvērumu dēļ – kopējo sabiedriskās ēdināšanas problēmu dēļ Latvijā.

Likvidējot SIA "Ogres Ezītis miglā", pati ēstuve turpina strādāt?

L.S.: Jā, likvidēts ir tikai uzņēmums, tas nozīmē, ka mainās pārvaldošais uzņēmums. Nomainījās arī darbinieki, bet vieta paliek, cilvēki nāk. Viss ir kārtībā. Vienkārši iepriekšējais pārvaldošais uzņēmums nedarīja lietas īsti tā, kā vajadzēja. Varbūt līdzīgi kā Jelgavā, kur pārvaldniekam, vadītājam nebija vajadzīgās pieredzes. Diemžēl šis uzņēmums cieta neveiksmi, un tāpēc tas ir jālikvidē kā juridiska struktūra. Bet mēs atradām jaunu pārvaldnieku, kas ir gatavs uzņemties darbu. Man liekas, ka tā ir forša vieta, un esmu gatavs turpināt tur darbu. Ogrē "Ezītis" ir vajadzīgs.

Ja "Ezītis" ir ģimenes uzņēmums, kas ir franšīzes ņēmēji?

R.S.: Ir uzņēmums "Ezītis ražo", tas ir virs citiem "Ezīšiem". Un franšīzes līgumi ir noslēgti ar citiem uzņēmumiem.

Tas ir modelis, kā ģimenes locekļu starpā veidojat sadarbību, – ar franšīzes līgumu palīdzību?

L.S.: Pamatā jā, bet tie nav tikai ģimenes locekļi, ir arī citi cilvēki, ar kuriem veidojam sadarbību. Ļoti daudz ir ģimenes locekļu. Tie bija pirmie uzņēmumi, kurus izveidojām. Jaunos "Ezīšus" cenšamies atdod citiem cilvēkiem, nevis sev.

Šobrīd tālākais "Ezītis" Latvijā ir Daugavpilī?

R.U.: Jā, pagaidām tas ir vistālākais punkts. Ar vilcienu no Rīgas ir kādas 3,5 stundas, tas ir patīkams brauciens, vilcienā ir internets, pa ceļam var pastrādāt. Varam pareklamēt, ka tas ir arī vislētākais "Ezītis".

Kā skatāties uz Valmieru?

L.S.: Ļoti pozitīvi. Esam bijuši Valmierā atpūsties un apskatīties vidi, tā ir forša vieta, bet mēs gaidām to cilvēku, kas būtu gatavs uzņemties ēstuves atvēršanu. Mums ir bijušas pārrunas, bet neesam sasnieguši nekādu rezultātu.

Vai esat domājuši par Liepāju un Ventspili?

R.U: Jā, par Liepāju daudzi cilvēki ir interesējušies, ir gatavi uzsākt darbību. Savukārt, ja Ventspilī kāds vietējais vēlētos uzsākt darbību, labprāt sadarbotos. Domāju, ka cilvēkam no Rīgas tas neizdotos tik labi, tam jābūt vietējam.

Ēdināšanas nozarē ir sava darbības specifika un arī problēmas. Kādi šobrīd ir nozares izaicinājumi?

L.S.: Liela problēma ir darbaspēks, ne tikai ēdināšanas nozarē. It īpaši ar to saskaramies vasarā. Līdz ar to mēs mēģinām pozicionēt "Ezīti" kā foršu darbavietu. Protams, runājam arī par nodokļu slogu, Latvijas Restorānu biedrība ir uzsākusi sarunas ar valsts iestādēm, lai šos nodokļus padarītu "panesamākus". Tā ir problēma, kas rada galvassāpes. It kā viss notiek, cilvēki nāk uz ēstuvēm, bet reizēm ēdināšanas uzņēmumi visus nodokļus nespēj samaksāt. Un tad tie "mirst dabīgā nāvē".

It kā viss notiek, cilvēki nāk uz ēstuvēm, bet reizēm ēdināšanas uzņēmumi visus nodokļus nespēj samaksāt. Un tad tie "mirst dabīgā nāvē".

R.U.: Diemžēl to var bieži novērot, restorāni un kafejnīcas tiek atvērtas un pēc tam aizvērtas. Cepuri nost tiem, kas izdzīvo. Tikko tika aizvērti divi ilgdzīvotāji – bāri "I Love You" un "Aptieka". Daudzas vecas un labas vietas tiek vērtas ciet, un nav tā, ka tur nāktu maz cilvēku. Vienkārši ir daudz citu problēmu – reizēm nolaižas rokas un negribas vairāk cīnīties.

Vai nekustamā īpašuma īres cenu kāpums mēdz būt problēma?

L.S.: Mums tā nav problēma, neesam to tā izjutuši. Mums ir diezgan stabilas vienošanās. Piemēram, Aldaru ielā īpašums pieder Krievijas pilsoņiem, kas uz Latviju īsti nemaz nebrauc, savukārt mēs stabili maksājam īres naudu, un viss ir kārtībā.

Atgriežoties pie nodokļu jautājumiem, savulaik vadījāt restorānu "Kleever" Nacionālajā bibliotēkā. SIA "OZRT", kas pārvaldīja restorānu, darbību beidza ar maksātnespēju un nodokļu parādu. Kas nesanāca?

L.S.: Tur bija gan augsta īre, gan bija nepieciešams daudz darbinieku, lai visu nodrošinātu, jo tā ir ļoti liela māja.

R.U.: Mēs mēģinājām attīstīt restorāna konceptu, kas tur galīgi neiekļāvās.

L.S.: Daudz ko izmēģinājām, bet nodokļu parāds tikai turpināja krāties. Visu laiku cerējām, ka izdosies visu vērst pozitīvā gultnē, ka būs pagrieziena punkts. Tā bija mūsu pirmā maksātnespējas pieredze.

Kāda bija jūsu pieredze ar maksātnespēju?

L.S.: Bija smagi, nebija patīkams process. Tas bija smags pusgads ar sarunām, ar vēstulēm. Bija interesanti, citādi nekā ikdienas darbs. Tagad tas viss ir palicis pagātnei un devis rūdījumu nākotnei.

Bibliotēka savā ziņā ir unikāla vieta. Tagad, ņemot vērā savu pieredzi, – kas bibliotēkā labi iederētos, kādu ēdināšanas vietu tā varētu "panest"?

L.S.: Grūti pateikt, varbūt kaut ko arī varētu panest, ja būtu mazākas īres maksas. Jā, bistro tur ir vajadzīgs, jo uz turieni nāk daudz cilvēku.

R.S.: Katru dienu strādāt restorānam tur ir ļoti grūti. Lai arī bibliotēka atrodas tuvu Vecrīgai, cilvēki ir gana slinki pāriet pāri tiltam. Atmosfēra arī nav tik intīma, kā restorānā gribētos, turklāt bibliotēkā nevar dedzināt svecītes grāmatu drošības dēļ. Kaut vieta, protams, ir ļoti skaista.

Vai jums ar tagadējo bibliotēkas restorānu vairs nav nekādas saistības?

L.S.: Reizēm ejam tur pusdienas paēst.

Vai pazīstat restorāna īpašniekus?

L.S.: Jā. Nozarē ļoti daudzi viens otru pazīst. Ar pusi Vecrīgas ēstuvju īpašnieku ikdienā sveicināmies. Bieži vien bijušie bārmeņi ver vaļā savas vietas, ar dažiem no viņiem savulaik esam strādājuši.

Jums ir gana raibi gājis uzņēmējdarbībā. Ko šobrīd, verot vaļā savu vietu, jūs teiktu jaunajiem censoņiem?

L.S.: Lai lec iekšā, lai kāpj kamanās! Jārēķinās ar interesantu dzīvi.

R.U.: Jārēķinās ar smagu darbu, ar daudzām problēmsituācijām, it sevišķi sākumā.

L.S.: Ēdināšana ir ļoti smags bizness, visu laiku kaut kas notiek, jo tas ir darbs ar cilvēkiem – darbiniekiem un klientiem. Visiem, kas vēlas kaut ko darīt, tas jādara. Ir jāuzņemas, jāpieņem lēmums un jādara.

R.U.: Var mēģināt arī tā, kā mēs paši sākumā darījām. Strādājām savu pamatdarbu un vienlaikus sākām darboties ēdināšanas nozarē. Ja biznesā uzreiz neiet labi, tad nav iespējams izdzīvot, savukārt pamatdarbs sniedz ienākumus, ar kuriem sākotnēji var subsidēt biznesu, attīstīt to.

Kuri Rīgas rajoni, vietas ir aktivizējušās pēdējā laikā? Runa nav tikai par ēdināšanu, bet par piemērotām vietām mazajam biznesam.

L.S.: Avotu iela ir forša vieta, tur daudz kas notiek. Jāmin arī Teika, "Ezītim" tur diezgan labi iet. Protams, arī pats centrs, tāpat interesants ir Āgenskalna rajons. Redzēsim, kā "Ezītim" ies Maskačkā.

R.U.: Attīstās Centrāltirgus, arī visa pilsēta kopumā.

Un noslēgumā – kurp dodas "Ezītis", kāds ir jūsu nākotnes redzējums?

R.U.: Mūsu vīzija ir tāda – "Ezītis miglā" ir mīlēts un populārs zīmols, sastopams daudzās valstīs. Reizēm pat nezinām, kur tas atrodas. Esam kādā pilsētā un pēkšņi ieraugām franšīzes "Ezīti". Bet, protams, līdz tam vēl tāls ceļš ir priekšā un arī daudz darba.

L.S. Tieši tā, tas ir mūsu sapnis.

Source

DELFI Bizness

Tags

Berlīne Lasāmgabali Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra Lido
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form