Foto: Romāns Kokšarovs/F64
Ņemot vērā, ka visam kājas aug no Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) mēģinājumiem lēnām pavērt spraudziņu Krievijas un Baltkrievijas sportistu dalībai 2024. gada Parīzes olimpiskajās spēlēs, uzsvēršu, ka pilnībā piekrītu Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) nostājai šajā jautājumā. Vēl pirms tam biju kategoriski pret, jo man šķiet absolūti nepieņemami kara laikā redzēt olimpiskajās spēlēs šo valstu sportistus pat zem neitrāla karoga. Jo visiem tik un tā ir skaidrs, kuru valsti tie pārstāv, tāpēc Krievijā dalību olimpiādē pasniegs kā uzvaru un apliecinājumu tam, ka viņi joprojām ir daļa no pasaules sabiedrības.

Tajā pašā laikā man nav saprotams, kopš kura brīža kaut kas ir mainījies Krievijas antidopinga sistēmā, kas ļautu mums uzticēties šīs valsts sportistiem. Atgādināšu, ka iepriekšējās olimpiskajās spēlēs (2018., 2020. un 2022. gadā) tieši šī iemesla dēļ Krievijas sportistiem bija liegts startēt zem savas valsts karoga. Nedomāju, ka šajā ziņā ir panākti jebkādi uzlabojumi. Protams, varu kļūdīties, bet es tam vienkārši neticu, jo īpaši pašreizējā situācijā, kad Krievija politiski nostājusies pret visu pasauli.

Latvijas nostāja nepiedalīties vienās sacensības ar Krievijas un Baltkrievijas sportistiem, kad pārstāvam savu valsti un karogu, man šķiet pareiza. Nespēju iedomāties sevi stāvot uz starta blakus šo valstu pārstāvjiem. Jau sākotnēji biju pārliecināts, ka tieši šāda būs Latvijas nostāja, jo, startējot zem Latvijas karoga, pārstāvam ne tikai sevi, bet arī visus mūsu valsts iedzīvotājus, kuru priekšā esam atbildīgi par saviem lēmumiem.

Biju dzirdējis runas par iespējamo finansējuma pārtraukšanu, taču par to īpaši nesatraucos, jo būsim godīgi – šie līdzekļi nav mani pamatienākumi un par tiem nespētu nodrošināt savas ģimenes labklājību. Taču šajā gadījumā runa nav par finansējuma apjomu vai tā apturēšanu, bet gan par žestu, ar kuru daži Latvijas sportisti tagad iekļauti "melnajā sarakstā". Pēkšņi esam kļuvuši par sliktajiem, par kara un Krievijas atbalstītājiem. Jā, es to uztveru tieši tā! Kāda gan cita iemesla dēļ lai Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša būtu iestājusies par finansējuma apturēšanu? Manā izpratnē tas, ko ministre ar šo lēmumu vēlas mums pavēstīt – ka ar savu rīcību kaut kādā mērā esam atbalstījuši Krievijas agresiju Ukrainā.

Ukrainas Riteņbraukšanas federācija atsūtīja LRF oficiālu vēstuli, kurā bija norādīts, ka tā neliedz dalību saviem sportistiem, kā arī atbalsta mūsu sportistu piedalīšanos profesionālā līmeņa komercsacensībās.

Katram var būt savi uzskati un rakstura īpašības, ikviens var izvēlēties, cik skaļi un atklāti paust savus politiskos uzskatus, taču, manuprāt, katram ir jābūt labās attiecībās ar savu sirdsapziņu. Manējā jau kopš kara pirmajām dienām neļāva man klusēt, tāpēc izteicos publiski pirmajās dienās un daru to joprojām. Mēģinu ukraiņiem palīdzēt gan ar ziedojumiem, gan palīdzot organizēt humanitārās palīdzības sūtījumus. Līdz ar to man šķiet līdz smieklīgumam absurdi, ka pēkšņi esmu nokļuvis "melnajā sarakstā" – jo mūsu politiķi uzskata, ka neesmu Latvijas valsts ideoloģijas un finansiālā atbalsta cienīgs.

Ja paraugāmies plašāk, Starptautiskā riteņbraukšanas savienība (UCI) ir diezgan tuva SOK. Tās, protams, ir tikai spekulācijas, taču klīst runas, ka organizācijas prezidents Dāvids Lapartjēns nākotnē mērķē uz augstu amatu SOK. Tādēļ nebija pārsteigums, ka brīdī, kad SOK sāka apsvērt domu atļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem piedalīties olimpiskajās spēlēs, arī UCI ieminējās, ka apsvērs ideju par šo valstu sportistu dalību pasaules un Eiropas čempionātos.

Pagaidām informācija ir skopa un nekādi lēmumi nav pieņemti, taču šo jautājumu jau esam pārrunājuši ar Latvijas Riteņbraukšanas federāciju (LRF). LRF ir sazinājusies gan ar LOK, gan Izglītības un zinātnes ministriju, kā arī Ukrainas Riteņbraukšanas federāciju, ar kuru mūsu federācijai ir ciešs kontakts. Latvijas riteņbraucēju nostāja šajā ziņā ir nelokāma – ja Krievijas un Baltkrievijas sportisti tiks pielaisti dalībai pasaules čempionātā, tad pašreizējā situācijā mēs noteikti nepiedalīsimies šajās sacensībās.

Foto: AFP/Scanpix/LETA

Interesanti, ka Ukrainas Riteņbraukšanas federācija atsūtīja LRF oficiālu vēstuli, kurā bija norādīts, ka tā neliedz dalību saviem sportistiem, kā arī atbalsta mūsu sportistu piedalīšanos profesionālā līmeņa komercsacensībās. Cik man zināms, šī vēstule tika nosūtīta gan LOK, gan IZM. Starp citu – neatceros IZM iebildes arī, kad pagājušajā vasarā latvieši piedalījās vienā matemātikas olimpiādē ar baltkrieviem.

Manā tālrunī ir tikai pāris krievu (Aleksandrs Vlasovs, Gļebs Sirica) un viena baltkrievu (Aleksandrs Rjabušenko) riteņbrucēja telefona numuri. Bija vēl viens, taču Francijā dzimušais krievs Pāvels Sivakovs pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā nomainīja pilsonību. No citiem to prasīt nevar, jo tas nav tik vienkārši izdarāms, ja neesi dzimis ārpus Krievijas. Pirms kara mūsu attiecības bija koleģiālas un labas, bet pēdējā gada laikā ar viņiem esmu runājis retāk. Nemāku komentēt viņu politiskos uzskatus, taču zinu, ka viens no viņiem jau mēģina mainīt pasi, un no žurnālistiem esmu dzirdējis, ka viņš par karu izsakās noraidoši un neatbalsta Krievijas vadību.

Oficiāli viņiem ir ļoti grūti paust savus uzskatus publiski, jo Krievijā ir palikuši tuvāki un tālāki radi. Un mēs labi zinām, cik ātri šis režīms var izķert un sodīt citādi domājošos un viņu tuviniekus. Tāpēc šajā gadījumā nevēlos nevienu nosodīt par to, ka viņš skaļi nebļauj "Nost ar karu!". Šos džekus es mazliet pazīstu un iekšēji ticu, ka, ja vien rastos tāda iespēja, viņi nokārtotu kādas citas valsts pilsonību.

Mēģinu ukraiņiem palīdzēt gan ar ziedojumiem, gan palīdzot organizēt humanitārās palīdzības sūtījumus.

Vēl kara pašā sākumā piedalījos podkāstā pie Valda Valtera, kur divi Latvijas hokejisti atklāja, ka viņiem Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) piedāvātas ievērojami lielākas naudas summas nekā iepriekš, bet viņi no šiem piedāvājumiem atteikušies. Izjutu cieņu, ka viņi spēja ieklausīties savā sirdsapziņā. Kas attiecas uz tiem, kuri netika galā ar šo eksāmenu – viņiem ar savu sirdsapziņu nāksies sadzīvot visu atlikušo mūžu.

Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka arī augstām amatpersonām ir jāizvērtē, cik ātri un kādus lēmumus pieņemt. Saprotu, ka kara apstākļos jārīkojas ātri, tomēr mēs paši šodien neesam karastāvoklī, tāpēc varam atļauties apdomāt savas rīcības un to sekas. Man šķiet, ka konkrētais lēmums par finansējuma apturēšanu dažiem sportistiem bija sasteigts un nepārdomāts, neiedziļinoties profesionālā sporta būtībā.

Visbeidzot – ir patiesi žēl, ka diskusija par šo tēmu jārealizē ar mediju starpniecību, tā vietā, lai IZM jau laikus sniegtu sportistiem konkrētu informāciju un piedāvātu risinājumus. "Klusie telefoni" ir jautra spēle bērnu ballītēs, bet ne jau situācijās, kad runa ir par cilvēku karjerām un dzīvēm.

Ceru, ka sadzirdēti tiks gan sportisti, gan sabiedrība, kas arī jūtas pārsteigta un sašutusi. Esmu saklausījis atbalstu mūsu tautā un vēlos par to pateikt lielu paldies. Tāpat ceru ne tikai uz izmaiņām likumā, bet arī uz – vismaz privātu – atvainošanos, jo izteiktie pārmetumi par Latvijas pozīcijas neatbalstīšanu ir sāpīgi un nepelnīti.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!