Influenceri, bērni un soctīkli: ko der atcerēties vecākiem

Kristīne Liepiņa


57% bērni un pusaudži internetu lieto ne mazāk kā trīs stundas dienā, liecina Kultūras ministrijas (KM) pēdējais pētījums par medijpratību. Daļa šī laika aizrit sociālajos tīklos, vērojot saturu, ko veido tā saucamie influenceri, kuri cita starpā mēdz reklamēt dažādas preces, ne vienmēr norādot, ka ieraksts ir reklāma. Tiesa, kā sarunā ar portālu “Delfi” norāda “Latvijas Drošāka interneta centra” vadītāja Maija Katkovska, tā kā vecāki bērnam iedod viedierīci, viņi arī ir atbildīgi par to, ko bērns internetā dara.

“Tas, ko mēs [“Latvijas Drošāka interneta centrs” – aut.] redzam: jauniešiem ir ļoti svarīgi, ko pasaka influenceris, tas ir tāds kā elks, un viņi mēģina sekot līdzi,” situāciju raksturoja Katkovska, norādot, ka tad, ja bērni vēlas tādu pat preci, kādu lieto influenceris, runa drīzāk ir par ietekmēšanu, nevis iedvesmošanu. 

Kā atklāja 2017. gada rudenī veiktais KM medijpratības pētījums, kurā tika aptaujāti 1203 bērni un pusaudži no 9 līdz 16 gadu vecumam visā Latvijā, vairāk nekā puse internetu ikdienas lieto tieši telefonā. Savukārt 2017. gada jūnijā veiktajā pētījumā "Latvijas iedzīvotāju medijpratība" secināts, ka 54% jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem tic sociālajos medijos atrodamai informācijai, bet 40% ar informāciju dalās, nepārbaudot tās patiesumu.

Lai noskaidrotu, cik spēcīgi ir jaunieši savā medijpratībā, “Latvijas Drošāka interneta centrs” šī gada februārī rīkoja konkursu, kurā uz dažādiem jautājumiem par jauniešu aktivitāti internetā atbildēja vairāk nekā 16 tūkstoši skolēnu no visas Latvijas. Piemēram, taujājot par informācijas pārbaudes veidiem, aptuveni 20% jauniešu, kuri mācās 8. un 9. klasē, norādījuši, ka par uzticamiem uzskata tādus ziņu autorus, kuriem medijos publicēti vairāki raksti, savukārt 10% jauniešu norādījuši, ka pārbaudītu ziņas popularitāti – jo lielāks skaits cilvēku ar ziņu dalījies, jo tā ticamāka. “Tas parāda viņu domāšanu, to, kam viņi tic,” paskaidroja Katkovska. 

Konkursā cita starpā bijuši arī jautājumi par influenceriem. Aptuveni 6% jauniešu pēc video, kurā influenceris stāsta par kādu jauna modeļa telefonu un slavē tā funkcionalitāti, noskatīšanās aizrautīgi par šo preci stāsta citiem. Turpretim 15% jauniešu influenceriem uzdod jautājumus par ierīci, jo būtu gatavi iegādāties šo telefonu, ja reiz influenceris saka, ka tas ir labs.

Pēdējā gada laikā jomā ir notikušas pārmaiņas – izveidota Latvijas Blogeru un influenceru asociācija, tapis nozares ētikas kodekss, taču, kā novērojis portāls “Delfi”, arvien vēl ir influenceri, kuri, reklamējot preces, nekādi neinformē, ka ieraksts, foto vai video būtu apmaksāta reklāma. 

Tirdzniecība – godājama profesija

“Protams, joma vēl nav sakārtota, un būtu tikai godīgi pret patērētāju, skatītāju, ja tiktu parādīts, kurā brīdī ir reklāma,” pauda Katkovska, “ vienlaikus te ir nianse – reizēm jau viņa [influencera – aut.] vēlme sakrīt ar to, ko viņam piedāvā. Varbūt viņam tiešām ļoti patīk šis konkrētais sporta zīmols, viņš jau tāpat to visu laiku izmanto, un tad viņam vēl to uzdāvina. Tad – vai es rādu, kas man patīk, jo man tiešām patīk, vai man ir jāraksta, ka man to uzdāvināja? Un arī – man to uzdāvināja vai man par to samaksāja?” Viņa gan pauda cerību, ka “ar asociācijas entuziasmu izdosies sakārtot lietas”, taču esot nepieciešams arī skaidrojošais darbs. Tāpat viņa uzsvēra, ka svarīgi internetā, tostarp sociālajos tīklos, pieejamo informāciju vērtēt kritiski.

“Tirdzniecība ir godājama lieta, mēs sagaidām, ka šī godājamā profesija arī godājami tiek iznesta un piepildīta. Jautājums ir, cik tas ir godājami, cik tas ir veselīgi, ka cilvēks, kurš patiesībā nodarbojas ar tirdzniecību, to īpaši neafišē un ir drusku tāds kā izlikšanās moments, ka tā jau nav tirdzniecība, tās ir manas skaistās bildītes un mana iekšēja nepieciešamība parādīt savu dzīvi, savus sasniegumus,” sarunā ar portālu “Delfi” teica Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras profesore Gunta Ancāne, “vai tas ir labestīgi un veselību veicinoši?”

“Tas ir dikti bēdīgs dzīvesstāsts, ja cilvēkam tas [sekošana influenceru sociālo tīklu ierakstiem– aut.] liekas interesanti, tas nozīmē, ka viņam nav nekā patiešām interesanta. Pirmie mūsu pētījumi šajā virzienā rāda, ka daudzi jauni cilvēki Latvijā jūtas vientuļi un pamesti. Vientuļi, pamesti, nevienam nevajadzīgi. Vecāki pajautā, kā gāja skolā un turpina, piemēram,  skatīties televizoru,” pastāstīja Ancāne. 

Tirdzniecība ir godājama lieta, mēs sagaidām, ka šī godājamā profesija arī godājami tiek iznesta un piepildīta. Jautājums ir, cik tas ir godājami, cik tas ir veselīgi, ka cilvēks, kurš patiesībā nodarbojas ar tirdzniecību, to īpaši neafišē un ir drusku tāds kā izlikšanās moments.Gunta Ancāne

“Es pieņemu, ka tad, ja bērnam dzīve tiešām būtu jēgpilna, viņam vienkārši neatliktu laika kaut kam tādam, kas uz viņu, patiesību sakot, nekādi neattiecas,” teica profesore. 

Zināšanas par drošību un prakse nesakrīt

Taujāta par to, cik labi darbojas Eiropas Savienības regula, kas nosaka, ka bērniem līdz 13 gadu vecumam reģistrācijai sociālajos tīklos nepieciešama vecāku atļauja, Katkovska atbild: “Šis princips nedarbojas tādēļ, ka bērni samelo par savu vecumu. No Eiropas Komisijas puses, izstrādājot šo normatīvo regulējumu, protams, ir saprotams, kāpēc ir 13 gadu vecuma ierobežojums, – jo mēs redzam, kādas kļūdas pieļauj 10 un 11 gadus vecie bērni, neapzinoties, cik publisks ir viss, ko viņi dara internetā.”

Vecāks iedod ierīci, viņš ir atbildīgs par to, ko bērns tur dara, un par bērna drošību, izmantojot šo ierīci. Nevar šo atbildību novelt uz tiesībsargājošām institūcijām vai skolu.Maija Katkovska

Viņa skaidro, ka noteikumu mērķis bija panākt, lai vecāki zina, kādas tīmekļvietnes viņu bērni izmanto. Tiesa, šis noteikums “atsities” pret citiem Vispārējās datu aizsardzības regulas noteikumiem. “Regula nosaka, ka vispār nedrīkst nekādu papildu informāciju, kas nav nepieciešama, prasīt un uzglabāt. Būtībā ir tā, ka šie lielie uzņēmumi nevar pārliecināties par bērnu vecumu, jo nedrīkst prasīt personu apliecinošus dokumentus, un tie arī nevēlas to darīt, jo informācijas noplūdes gadījumā sodi ir pamatīgi. Līdz ar to šī prasība ir ķeksīša pēc.”

Savukārt, runājot par bērnu drošību internetā kopumā, Katkovska uzsver vecāku atbildību: “Vecāks iedod ierīci, viņš ir atbildīgs par to, ko bērns tur dara, un par bērna drošību, izmantojot šo ierīci. Nevar šo atbildību novelt uz tiesībsargājošām institūcijām vai skolu.” Viņa gan arī norādīja, ka vecāki nevar pārzināt visas platformas un drošības riskus, tādēļ ir dažādas institūcijas, kas var palīdzēt.

Pērn publicētā KM pētījuma dalībnieki norādījuši, ka bieži ziņu skatīšanos, klausīšanos vai lasīšanu neattiecina uz sevi, bet gan uz vecāku vai pat vecvecāku paaudzi. Bet daļa uzskata, ka ziņas iegūst no sociālajiem tīkliem. “Vēl ir ļoti daudz ko darīt, ir jāizglīto sabiedrība – gan bērni, gan pieaugušie, jo nevarētu teikt, ka pieaugušajiem ir labas zināšanas un bērniem ir sliktas, un ka bērni ir tie, kuri jāizglīto. Kā bērni, tā vecāki jāizglīto, jo reizēm pat šķiet, ka jaunieši ir zinošāki un piesardzīgāki nekā viņu vecāki,” kopējo izpratni par drošību internetā raksturo Katkovska.


Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.