Jo zaļāks, jo vērtīgāks: pārmaiņas ceļā uz klimatneitrālu Eiropu


Klimata pārmaiņas ļoti uzskatāmi ietekmē cilvēku dzīvi visā pasaulē, un nu līdz ar koronavīrusa pandēmijas sekām neizbēgami ir sasniegts pagrieziena punkts – nepieciešama jauna pieeja ekonomikai un saimniekošanai, lai, neatsakoties no ierastajiem dzīves standartiem un kvalitātes, neizsmeltu planētas resursus un neiznīcinātu ekosistēmu. Eiropas Savienība ir uzņēmusies karognesēja lomu un ievieš Eiropas zaļo kursu, kura mērķis ir līdz 2050. gadam padarīt Eiropu par pirmo klimatneitrālo pasaules daļu.
Cilvēces neapdomīgās saimniekošanas rezultātā planētu skar dažādas dabas katastrofas, piemēram, plūdi un sausums, samazinās bioloģiskā daudzveidība, pasliktinās gaisa kvalitāte un līdz ar to arī cilvēku veselība. No vienas puses, labklājība pieaug, bet, no otras, mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Salīdzinājumam – ja visa pasaule dzīvotu ar tādiem sociālajiem un attīstības standartiem, kādi ir Eiropai šodien, būtu nepieciešamas 2,8 planētas Zeme.

Lai risinātu šos jautājumus, ir izstrādāts Eiropas zaļais kurss, kam apņēmušās sekot visas ES dalībvalstis, lai līdz 2050. gadam Eiropa varētu kļūt par pirmo klimatneitrālo pasaules daļu. Tas nozīmē, ka ES dalībvalstīm atkarībā no savas saimnieciskās darbības ir jāatrod un jāīsteno mehānismi, kā panākt, lai CO2 emisiju bilance 2050. gadā būtu nulle. Proti, nevis pilnībā tās izskaust, bet gan maksimāli samazināt un kompensēt.

Zaļā kursa uzmanības fokusā esošie bloki ir tīra enerģija, būvniecība un renovācija, ilgtspējīga rūpniecība, ilgtspējīga mobilitāte, piesārņojuma likvidēšana, ilgtspējīga lauksaimniecība un bioloģiskā daudzveidība.

Ik kategorija balstīta virknē direktīvu, ko katra dalībvalsts pielāgojusi savai situācijai un iespējām, apņemoties investēt jaunās videi draudzīgās tehnoloģijās, atbalstot inovāciju rūpniecībā, ieviešot tīrākus, lētākus un veselīgākus privātā un sabiedriskā transporta veidus, dekarbonizējot enerģētikas nozari un palielinot ēku energoefektivitāti.
Kā atklāj Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja pienākumu izpildītājs Andris Kužnieks, būtisks Eiropas zaļā kursa aspekts ir tā dēvētās zaļās finanses.
Tiesa, Eiropas zaļais kurss ir ne tikai noteikumi un regulas, bet arīdzan filozofija un domāšanas maiņa, jo nav iespējams ieviest būtiskas izmaiņas ekonomikā un saimniekošanā, ja cilvēkiem nav informācijas un izpratnes par to, kā un kāpēc tas būtu jādara – kopējam ilgtermiņa labumam.

"Zaļais kurss patiesībā ir gan klimata, gan ekonomikas jautājums un savā ziņā revolūcija, kas ļoti konkrēti attiecas uz ikvienu no mums – vai es uz darbu braucu ar lielo dīzeļauto, sabiedrisko transportu, velosipēdu vai eju kājām. Protams, lai cilvēks varētu izvēlēties, ir jābūt zināmiem priekšnoteikumiem. Piemēram, atkritumu šķirošana. Tu vari šķirot, bet, ja nav tālākas pārstrādes sistēmas, ko atbalsta arī valsts, tad ir grūti. Visas izvēles no EK līdz ES dalībvalstīm, pašvaldībām un indivīdam ir ārkārtīgi saistītas. Kad būvējam jaunu ēku, vai domājam, kādu enerģiju izvēlamies, kā siltinām, kā dzīvojam šajā ēkā, vai ir pieejams veloinfrastruktūra, elektroautomobiļu uzlādes punkts? Eiropas zaļais kurss nav tikai valstu vadītāju vienošanās uz papīra – tas organizē mūsu domāšanu un saimniecību," skaidro Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomnieks Mārtiņš Zemītis.

Latvija Eiropā – ir, kur tiekties
Andris Kužnieks atklāj, ka lielākie piesārņotāji un problēmnozares šobrīd Latvijā ir lauksaimniecība, transports un energoefektivitāte, kas attiecīgi tālāk ietekmē atkritumu apsaimniekošanu, bioloģisko daudzveidību un aprites ekonomiku kopumā.
"Piemēram, māju siltināšana. Ļoti labi pēdējos 10 gadus ir veicies reģionu pilsētās – Liepājā, Cēsīs, Valmierā. Lielākā daļa daudzdzīvokļu ēku tur ir siltinātas un renovētas. Tas ir lielākais izaicinājums galvaspilsētā – Rīgā vēl ir tūkstošiem ēku, kas ir jānosiltina. Tas būtu būtisks ieguldījums. Otrs problēmjautājums – enerģētika. It kā mēs esam zaļi – zaļās enerģijas pieaugums pēdējos 10 gados no 34% līdz 40% ir sasniegts, taču cik vēja parku Latvijā ir izbūvēts iepretim Baltijai? Cik saules paneļu? Cik elektromašīnu? Stipri maz! Arī ēku sektors – piemēram, Nīderlandē kaimiņi sacenšas savā starpā, kuram būs energoefektīvāka māja, jo tas viņiem ir prestiža jautājums. Mēs izrādāmies ar lielām mašīnām, bet citur cilvēki tikmēr domā, kā dzīvot dabai draudzīgāk. Pluss, protams, ir valsts atbalsts – ja tev ir energoefektīva māja, tu saņem nodokļu atlaides. Latvijā šādas sistēmas nav," stāsta Kužnieks.
Neko nedarīt nav risinājums, jo, ņemot vērā arvien pieaugošās klimata pārmaiņas, ilgtermiņā tas izmaksās krietni vien vairāk, tāpēc nodokļu "zaļināšana" būtu veids, kā stimulēt gan iedzīvotājus, gan uzņēmējus, gan pašvaldības.
"Noteikti būtu jāatbalsta transports – Latvijā ir tikai nepilns tūkstotis elektroautomobiļu. Igaunijā – 1400, Lietuvā gandrīz trīs tūkstoši, bet Eiropā kopumā – gandrīz miljons. Rumānijā, piemēram, ieviesa elektroautomobiļu subsīdijas, un to skaits īsā laikā ļoti pieauga. Subsīdijas liek padomāt, izvēloties nākamo automašīnu. Būtu jādomā arī par alternatīvo degvielu izmantošanu – biodīzeļdegviela, ūdeņradis utt. Šobrīd Latvijā šis īpatsvars ir ļoti mazs – vien kādi 3%. Arī mūsu autoparks ir diezgan vecs un emitējošs – Latvijā cilvēki aizvien izvēlas lielas automašīnas ar lielām C02 emisijām," atklāj Zemītis.

Kā pauž abi eksperti, Latvija, līdzīgi kā lielākā daļa ES valstu, progresē it visos rādītājos, taču aktuāls jautājums ir šī progresa ātrums, kas atkarīgs arī no attiecīgās nozares. Vislabāk Latvijai veicas bioloģiskajā saimniecībā.

Ja Eiropā no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes tikai 7% ir bioloģiskās lauksaimniecības, tad Latvijā šis rādītājs ir 14,5%. Labo piemēru netrūkst, bet mums ir, kur tiekties, un ir, no kā mācīties.
Turklāt ES ne tikai izvirza mērķus un ievieš noteikumus, bet arī dod dažāda veida instrumentus, kā šos mērķus sasniegt, – Eiropas fondu un finanšu instrumentu veidā, "zaļinot" nodokļus u. c. Pozitīvs piemērs ir Vācija, kur šogad samazināts PVN dzelzceļam, lai cilvēki mazāk lietotu privāto automobili.
Ilgtspējīga domāšana
Tiesa, domāšanu nevar izmainīt vienā dienā – to var panākt, mainot stimulus un piedāvājot saprātīgas izvēles, lai cilvēkiem pašiem rastos jauna izpratne par to, kas ir vērtīgi gan pašiem, gan apkārtējai sabiedrībai un videi. "Bieži vien cilvēkiem nav pietiekami daudz informācijas, vai arī viņi nesaredz citas iespējas. Piemēram, nekad nav mēģināts nokļūt darbā citādi kā ar privāto auto, jo pret velosipēdu ir aizspriedumi – Rīgā ir sliktas ielas, mašīnas mani nobrauks utt. Bet, ja netālu no mājas ērtā vietā ir velonovietne un tāda atrodas arī pie darba, tad tas ir papildu stimuls. Ir jāpiedāvā izvēles un jāpalīdz aizdomāties. Pirms pāris gadiem mums šķita pašsaprotami svētkos laist gaisā balonus, neaizdomājoties, ka mikroplastmasa pēc tam nonāk jūrās, okeānos un zivīs, ko mēs nozvejojam un apēdam," stāsta Zemītis.

Ilgtspējīgas domāšanas pamatā ir apziņa, ka ikviens indivīds ar savām darbībām un izvēlēm ir atbildīgs par sabiedrības un planētas kopējo labumu.

"Vecajās Eiropas valstīs cilvēki jau ir apraduši pie šādas zaļās domāšanas, pienācis laiks arī mums to saprast, jo tas tiešā veidā skar mūsu ikdienas dzīvi un veselību. Viss ir saistīts. Lauksaimnieki izmanto pesticīdus, kas tālāk nonāk mūsu dzeramajā ūdenī un uzturā. Cik miljardus ietaupītu veselības aprūpē, ja ikdienā mēs pārvietotos ar velosipēdu, nevis automašīnu? Tā vietā, lai atkal cīnītos ar sekām, jāievieš izmaiņas domāšanā un dzīvesveidā. Tas ir aprēķināms ekonomiski. Ieguldot veloinfrastruktūrā, mazāk jāiegulda veselības aprūpē, jo cilvēki neslimotu, piemēram, ar kardiovaskulārajām slimībām. Viss ir saistīts un dienas beigās nonāk pie dzīves kvalitātes jautājuma, ko mēs katrs gribam," rezumē Zemītis.
Raksts tapis sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.