Projekts 'Bandīts'. Kā VDK 70. gados noklausījās ASV vēstniecības IBM rakstāmmašīnas  (17)

Vēsturiskais izklāsts, ka tāda ziņojumu pārtveršana bija, tika publicēts vēl 2012. gadā, ko sagatavoja (PDF, angļu val.) ASV Nacionālās drošības aģentūra (NSA), nodēvējot projektu par "Bandītu".

Kad cilvēki runā par rakstāmmašīnu, daudzi iztēlojas milzīgu ierīci, kurā "rociņas" no kopējā "groziņa" draudzīgi drukā burtus uz papīra. Tomēr VDK noklausījās "IBM Selectric" otrās un trešās paaudzes elektriskās rakstāmmašīnas. Tajās burtus drukāja ar sfēru, kura attiecīgi pagriezās atbilstoša simbola uzdrukāšanai. Izskatījās šī "bumba" šādi:

Tamlīdzīgas sfēras izmantošana rakstāmmašīnā deva vairākas priekšrocības, bet galvenokārt – izmantot dažādus šriftus, nemainot pašu rakstāmmašīnu.

Lai uzdrukātu kādu simbolu, "maģiskā bumba" vienmēr pagriezās noteiktā attālumā. Tieši šo īpatnību arī izmantoja PSRS. Ņemot vērā, ka šī sfēra bija no metāla, tās kustību varēja nolasīt ar elektromagnētiskiem sensoriem, kurus izgudroja nezināmi padomju inženieri.

Kustības tika reģistrētas un konvertētas četru bitu "vārdā". Padomju sensors savā atmiņā spēja uzglabāt līdz astoņus tādus "vārdus", pēc kā tas pārraidīja tos uz antenām, kas iebūvētas vēstniecības sienās, bet no turienes – uz noklausīšanās kabinetu.

Visai šai sistēmai bija nepieciešama elektropadeve, un padomju sensori izmantoja divus avotus – baterijas un vadus, ko izmanto pašas rakstāmmašīnas. Turklāt abi varianti pastāvēja un tika attīstīti paralēli. Jā, un tieši "attīstīja" – pavisam NSA atrada piecu paaudžu sensorus, kas ar katru paaudzi bija kļuvuši sarežģītāki.

Šādi izskatījās rakstāmmašīnu elektriskās padeves slēdži, kuros bija iebūvēti padomju sensori:

Protams, tas teksts, ko pārtvēra VDK, bija tālu no ideālā. Atsevišķi simboli, piemēram, atstarpes, apostrofi u.c. netika reģistrēti ar "grozāmo bumbu", jo tā nekustējās šo simbolu ievades brīdī. Tāpat nebija iespējams reģistrēt arī teksta pāreju jaunā rindā. Tādējādi "rezultātāradāsšādaputra". Bet tās tikai tādas "ražošanas izmaksas" vien bija, jo tehniski šīs spiegošanas ierīces bija izcilas tam laikam.

Pilnīgas un sarežģītas. Piemēram, tās ne tikai varēja ieslēgt un izslēgt distancēti, bet tām bija arī viena baita atmiņa, kuru, kā norādīts amerikāņu atskaitē, "NSA speciālisti līdz tam vēl nebija redzējuši".

Par to, ka vēstniecības rakstāmmašīnas "noklausījās", ASV uzzināja nejauši – par to viņiem paziņoja kādas draudzīgas valsts specdienests, kas atklāja padomju sensorus savā aprīkojumā. Turklāt šis aprīkojums bija nevis rakstāmmašīnas, bet gan kādas citas informācijas sistēmas. Ko vēl līdzīgā veidā noklausījās VDK? Nav zināms.

Amerikāņi saprata –, ja krievi noklausās "valsti B", tad ASV tie noklausās pilnīgi noteikti. NSA veica bezprecedenta operāciju, nomainot visu aprīkojumu vēstniecībā Maskavā – datorus, rakstāmmašīnas, teletaipus utt. Visa aprīkojuma kopējais svars sasniedza 10 tonnas un to vajadzēja aizstāt ļoti ātri – tā, lai PSRS maksimāli vēlu saprastu, kas noticis.

Visu tehniku sākotnēji izveda uz Vāciju, bet pēc tam uz ASV. Projekts "Bandīts" tika noslepenots, un izvesto aprīkojumu rūpīgi pārbaudīja 25 speciālisti. Viņi metodiski ne tikai visu apskatīja, bet arī pārbaudīja ar rentgena stariem, jo saprata – ja kaut kur šeit arī ir kādi sensori, tie ir ļoti labi paslēpti.

Šādi izskatās rentgena portatīvā ierīce:

Tieši pateicoties rentgena uzņēmumiem, padomju "papildaprīkojums" rakstāmmašīnās tika arī atklāts. Un arī tad gandrīz nejauši – izrādās, sensors bija paslēpts biezā metāla kārbā pašā rakstāmmašīnā. Vizuāli pat nevarēja pateikt, ka dzelzs kastīti var atvērt un tajā ir vēl citi objekti. "Krievi ir ļoti labi visā, kas saistīts ar metālu," raksta NSA paziņojuma autors. Pēc amerikāņu speciālistu aplēsēm, šādu sensoru rakstāmmašīnas konstrukcijā varēja ievietot nieka 30 minūtēs.

Tas ir skaidrs, ka amerikāņi regulāri pārbaudīja un arī joprojām pārbauda savas vēstniecības, vai tajās ir kādas noklausīšanās, novērošanas u.c. spiegošanas ierīces. Tomēr ar rakstāmmašīnu sensoriem viņiem nepaveicās, kas ļāva VDK astoņus gadus iegūt daudzus ziņojumus un dokumentus vēl pirms tie tika nosūtīti Vašingtonai. Iemeslu tam ir vairāki.

PSRS tika novērtēta par zemu. Kad no ASV atbrauca inspektori, viņi visupirms meklēja noklausīšanās ierīces. Viņi pārbaudīja arī aprīkojumu, tomēr nepietiekami rūpīgi – kā jau iepriekš minēts, padomju sensorus NSA atrada tikai savā laboratorijā ar rentgena staru palīdzību.

Šādi izskatījās ASV vēstniecība Maskavā 80. gados:

Tomēr otra būtiskākais iemesls, kāpēc šāda spiegošana varēja ilgt gadiem – pašu sensoru darbības īpatnības, kas apgrūtināja to atklāšanu. Pirmkārt, tie tika ieslēgti un izslēgti distancēti, proti, spiegi varēja pārtraukt pārraidi, ja viņiem radās aizdomas, ka notiek pārbaude.

Otrkārt, šie sensori darbojās frekvencēs, kuras "aizņēma" televīzijas signāls, kas ļāva to "paslēpt redzamā vietā". Treškārt, šie sensori informāciju pārraidīja pārāk ātri – signāls no spektra pazuda, pēc ziņojuma autora vārdiem, pirms novecojušais amerikāņu aprīkojums spēja to fiksēt. Lai patiešām "sadzirdētu" padomju sensoru "tiešajā ēterā", bija jāsakrīt vairākiem faktoriem vienlaicīgi, tomēr tas nekad tā arī nenotika.

Kurš izstrādāja un izgatavoja šo savam laikam ģeniālo ierīci –, to mēs uzzināsim tikai tad, ja Krievijas specdienesti atslepenos savu arhīvu. Visticamāk, tas bija īpaši slepens un "šaura loka" ražojums, jo tamlīdzīgi sensori bija uzstādīti tikai 16 rakstāmmašīnām, bet vēstniecībā to bija pavisam 250.

Kā tika uzstādītas šīs "noklausīšanās" ierīces? NSA pieļauj, ka muitas pārbaudes laikā, jo tolaik ne vienmēr visu vēstniecības aprīkojumu sūtīja ar diplomātisko pastu. Tā bija milzīga kļūda.