Uzlauzu, iekritu, cietums. Septiņi neveiksmīgākie hakeri  (11)

Jāatzīmē, ka jēdziens "hakeris" uzreiz nenozīmē, ka tas ir noziedznieks. Hakeri ir tehnoloģiju eksperti, kuri meklē aplinkus ceļus, lai piekļūtu dažādām datorsistēmām, serveriem un datubāzēm, kam citkārt neautorizēta pieeja ir liegta. Visbiežāk hakerus algo paši uzņēmumi, lai tie palīdzētu uzlabot sistēmas drošību – meklēt "caurumus", ko pēc tam novērst.

Tomēr ir hakeri, kuri savas spējas izmanto ļaunprātīgi – naudas izkrāpšanai, informācijas zagšanai vai vienkārši apzinātā kaitējuma nodarīšanai. Par šādiem hakeriem arī ir šis stāsts.

Protams, Lamo nodarbojās arī ar daudz nopietnākām uzlaušanām, tomēr vairumā gadījumu viņš staigāja pa likumības naža asmeni – starp sistēmas drošības pārbaudi un nozieguma izdarīšanu.

Tie uzskatīts, ka hakeru komūnā Lamo neieredz, jo viņam patīk ar saviem urķēšanās rezultātiem zīmēties un piesaistīt uzmanību. Lielu uzmanību viņš piesaistīja, kad ASV varasiestādēm nodeva militāristu Bredliju Meningu, kurš bija "WikiLeaks" projekta informators. Turklāt ar nekādu sistēmu uzlaušanu šajā gadījumā hakerim nebija jānodarbojas, pats "WikiLeaks" informators viņam uzticējās un izstāstīja.

Šobrīd Andrians Lamo nodarbojas ar konsultēšanu datorsistēmu drošības jautājumos, kā arī raksta publikācijas medijiem.

Taisnības labad jānorāda, ka Levins nav hakeris klasiskā nozīmē. Pirmkārt, viņš neko neuzlauza, bet gan izmantoja "cilvēcisko faktoru" – izmantoja iespēju noklausīties, kā bankas klienti, autentificējoties pa tālruni, nodeva savus slepenos datus.

Otrkārt, viņš un viņa līdzdalībnieki, kuri atvēra kontus un pēc tam no bankomātiem izņēma naudu, vienkārši sakot, zaga naudu. Tomēr Levins ir tehnoloģiju noziegumu jomā ir pietiekami pazīstams, lai šādā apkopojumā par viņu neaizmirstu.

Tomēr daļēji Levina darbības savu labumu deva – "Citibank" pēc šīs zādzības kardināli mainīja savu datorsistēmu drošību. Tātad tieši hakeris to panāca.

Tāpat pastāv versija, ka Levins gluži ne pats atrada kļūmi "Citibank" autentifikācijas servisā. It kā šo informāciju viņš esot nopircis no Sanktpēterburgas hakeriem par 100 dolāriem. Ja tā ir taisnība, tad Levins par hakeri nebūtu uzskatāms.

Gonzaless un viņa līdzdalībnieki izmantoja dažādas uzlaušanas metodes. Turklāt uzlauza viņi nevis banku serverus, bet gan pakalpojumu sniedzēju datubāzes, kurās bija saglabāti klientu kredītkaršu dati.

Vienkāršoti sakot, viņi nolasīja kredītkaršu datus no lielveikalu, restorānu, bāru u.c. iestāžu kasēm. Gonzalesa aktīvās darbības laikā (2005. līdz 2007. gadā) ASV kredītkartes nebija aizsargātas ar PIN kodu, līdz ar to nozagt kredītkaršu numurus kopā ar lietotāja vārdu bija pietiekami, lai varētu izmantot to saistītā bankas kontā esošo naudu. Turklāt uzlaušanas metodes, kuras izmantoja Gonzaless un viņa komanda, bija visai sarežģītas un dažkārt pat elegantas.

Iegāza viņus nelabojama mantrausība – FIB redzeslokā viņi nonāca, kad pastāvīgi atgriezās vienā no "Dave & Buster's" tīkla restorāniem, kur pēc datoru operētājsistēmas pārlādes (izslēgšanas un ieslēgšanas) specializētā kredītkaršu datu zagšanas programma nekādi nestartējās automātiski, tad nu ļaundari to devās darīt manuāli.

Bandu arestēja greznā viesnīcā. Gonzaless mīlēja greznību – ēda labākajos restorānos un dzīvojās pa lepnākajām viesnīcām.

Zināms, ka ASV militāristu datoros viņš tomēr ielauzies – ar mērķi meklēt pierādījumus NLO eksistencei, dokumentus par "mūžīgo dzinēju" un lētus enerģijas avotus, kā arī dažādas citas sazvērestības teorijas no tēmas "valsts no mums slēpj".

ASV vairāk nekā 10 gadus centās, lai Lielbritānija Makinonu izdotu tiesāšanai. Lai arī Anglija sākotnēji piekrita izdot hakeri, tomēr pēc cītīgākas izpētes nonāca pie secinājuma, ka hakerim inkriminētie noziegumi būtu iztiesājami arī pašā Lielbritānijā. Tomēr ir būtiska neraža – notiesāt viņu nevar, jo visi pierādījumi ir ASV, bet tās nevēlas ar tiem dalīties.

Rezultātā 2012. gadā Lielbritānija nolēma neizdot Makinonu. Tādējādi viņš ir drošībā līdz tam laikam, kamēr nepametīs Lielbritānijas teritoriju. ASV viņam draud līdz pat 70 gadu cietumsods.

Vai Makinons atrada to, ko meklēja? Pats viņš apgalvo, ka redzējis amerikāņu militārajos datoros fotogrāfiju failus, kuros it kā esot iemūžināti NLO. Tomēr pilnībā lejupielādēt viņam tos nav izdevies, jo interneta pieslēgums bijis par lēnu un laika par maz. Tādējādi NLO eksistences fakts "vienkāršajiem mirstīgajiem" joprojām paliek neizdibināts...

Poulsena zīmīgākā un skaistākā "manipulācija", ar kuru viņš pat kļuva sabiedrībā apbrīnots, bija spēja kontrolēt tālruņu sakaru centrāli tā, ka tieši viņš garantēti kļuva par 102. cilvēku, kuram izdodas piezvanīt uz radiostacijas "Kiis-FM" tiešo ēteru. Kāpēc bija svarīgi būt tieši 102.? Tāpēc ka tieši tam balvā pienācās jauns "Porsche 944 S2" sportiskais automobilis!

Vēlāk, kad FIB pakāpeniski sāka interesēties par viņa darbībām, bet Poulsens uz kādu laiku meta mieru, tālrādes kanālā NBC tika raidīta "Unsolved Mysteries" raidījuma sērija, kas veltīta šim hakerim. Tomēr bija viena bēda – uz raidījuma tiešo ēteru nezināma iemesla dēļ neviens nevarēja piezvanīt... Beigu beigās Poulsenu notvēra, arestēja un notiesāja uz pieciem gadiem.

Iznācis brīvībā, Poulsens uz visiem laikiem pārtrauca "urķēšanos" un kļuva par tehnoloģiju žurnālistu. Tomēr ne gluži... 2006. gadā viņš spēja sociālajā tīmeklī "MySpace" identificēt 744 pedofilus, kuri internetā uzmācās bērniem. 2010. gadā viņš sabiedrībai darīja zināmu faktu, ka tieši iepriekšminētais Adrians Lamo ir tas, kurš varasiestādēm nodeva "WikiLeaks" būtiskāko informatoru Bredliju Meningu, un pat publicēja abu virtuālo saraksti.

"Dassault Group" nodarbojas ar lidmašīnu, tostarp militāro iznīcinātāju "Rafale" un "Mirage", ražošanu. Kopējie zaudējumi, ko Astra darbību rezultātā cieta uzņēmums, tiek lēsti 360 miljonu ASV dolāru apmērā. Turklāt šī koncerna rasējumus, programmnodrošinājumu un citu intelektuālo īpašumu viņš tālāk pārdeva daudz lētāk (tomēr viņš prasīja ne mazāk kā tūkstoš dolāru par vienību). Zināms, ka viņam bijis līdzdalībnieks, kurš meklējis potenciālos pircējus. Piecu gadu laikā viņiem izdevies atrast 250 klientus no dažādām pasaules valstīm.

Detalizētāka informācija par to, kā Astra iekļuvis "Dassault Group" datorsistēmā, militāro noslēpumu dēļ netiek atklāta. Tomēr nozares speciālisti sliecas domāt, ka Astra nekad neko tā arī netika "lauzis", neatstāja pēdas un tieši tāpēc spēja nenotverts darboties gadiem.

Tiek pieļauts, ka viņš izmantojis vai nu pats savu pieeju "Dassault" iekšējā tīklā, kuru kādreiz viņam piešķīra darbu izpildei, bet pēc tam aizmirsa slēgt, vai arī meklēja šādus "kanālus", kurus atver darbiniekiem vai uzņēmuma partneriem piekļuvei iekšējā tīklā. Neatkarīgi no gadījuma –, ieraudzījis, cik vieglprātīgi šeit attiecas pret drošību, viņš nav varējis atturēties no kārdinājuma.

Mitniks ir pazīstams ar to, ka būtībā praktiski neko neuzlauza šī jēdziena tradicionālajā nozīmē. Tā vietā viņš izmantoja savas sociālās prasmes – komunicēja, meklēja informāciju miskastēs un neuzmanīgu cilvēku pierakstītos datus (lietotājvārdus, paroles un modema tālruņa numurus).

Ja kāds šodien savas bankas kartes PIN kodu raksta uz pašas kartes, tad viņš riskē kļūt par upuri tādam hakerim, kāds bija Mitniks. Prasmes šādā veidā iegūt sensitīvu informāciju mūsdienās sauc par "sociālo inženieriju".

Tiesa, Mitniku neinteresēja kredītkartes. Viņš piekļuva lielu korporāciju datortīkliem izklaides pēc – lasīja dokumentus un pastu, kā arī "klonēja" tālruņu numurus un izmantoja sakaru līnijas informācijas iegūšanai nākamajiem upuriem.

Nav pierādīts, ka viņš būtu nodarījis kādam reālu un būtisku materiālo kaitējumu. Proti, Mitniks nezaga naudu un netirgoja komercnoslēpumus, kas viņa urķēšanās darbībām piešķir romantisma devu.

1995. gadā FIB viņu izskaitļoja un arestēja. Panākot vienošanos ar apsūdzību izvirzītājiem, Mitniks atzinās dažos datornoziegumos, kamēr varasiestādes viņu vainoja daudz ražīgākā "hakošanā" – 14 reizes nelikumīgi piekļuvis sakaru līnijām un astoņas reizes ielauzies datorsistēmās, tostarp vienā varasiestāžu datorā. 1999. gadā tiesa Mitnikam piesprieda 46 mēnešu cietumsodu.