Foto: Publicitātes foto
Tieši tādas pārdomas rodas, kad uzņēmums, kas tikko uzsācis tiesāties ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par tā noteikto nodokļu uzrēķinu, saņem VID lēmumu par šī uzņēmuma darbības izbeigšanu. Ko nozīmē uzņēmuma darbības izbeigšana? Tas nozīmē to, ka uz šī VID lēmuma pamata uzņēmums tiks izslēgts no komercreģistra, kas savukārt nozīmē to, ka šāds uzņēmums pārstās pastāvēt.

Ja uzņēmums vairs nepastāv, kas tad notiek? Pareizi, tiesa izbeidz tiesvedību lietā, kas bijusi ierosināta uz šī uzņēmuma pieteikuma pamata, lai tiesā pārbaudītu uzņēmumam VID noteiktā nodokļu uzrēķina tiesiskumu un pamatotību. Paradoksāli vēl tas, ka šāds VID lēmums par uzņēmuma darbības izbeigšanu tiek balstīts uz tā paša VID nodokļu uzrēķina pamata, kuru uzņēmums ir pārsūdzējis tiesā.

Mazais VID nodokļu uzrēķina piespiedu izpildes "aplis" noslēdzas, pirms uzņēmuma tiesvedības lielais "aplis" ar VID par šo nodokļu uzrēķinu vēl īsti nav sācies.

Satversmes 92. pantā ir nostiprinātas ikviena tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Turklāt šīs tiesības Satversmes 116. pants NAV noteicis to tiesību skaitā, kuras varētu tikt ierobežotas kāda likuma noteiktā kārtībā kādu iemeslu dēļ. Ņemot vērā, ka šīs uzņēmuma attiecības ar VID nodokļu jomā ir publiski tiesiskas attiecības, tās regulē Administratīvā procesa likums (APL), kura pamatmērķi ir noteikti atbilstoši minētajiem Satversmes pantiem, proti, nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu, kā arī pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu. Vēl vairāk, pārliecību, ka tā tam patiešām būtu jābūt, dod autoritatīvi APL komentāri gan no tagadējā Valsts prezidenta Egila Levita puses, ka šo APL pamatmērķu formulējumā minētie jēdzieni ir saprotami plašā nozīmē, lai neatstātu "baltos plankumus", kur izpildvaras konkrētās darbības pret personu nebūtu pakļautas tiesas kontrolei, gan no Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatores Jautrītes Briedes puses par to, ka tiesas kontrole pār izpildvaras lēmumiem ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem, kas izriet no valsts varas dalīšanas idejas, un ka pieteikums tiesā ir spēcīgākais instruments, ar kuru indivīds var kontrolēt izpildvaras lēmumus.

Taču realitātē ir izveidots tāds mazais VID nodokļu uzrēķina piespiedu izpildes "aplis", kas nepilna gada laikā ļauj VID vispirms padarīt uzņēmumu par "dārzeni" vēl pirms nodokļu audita rezultātiem, apķīlājot tam visu naudu bankas kontos, bet jau pēc nodokļu audita rezultātiem ļauj uzreiz veikt piedziņu, ja uzņēmums nav praties vai vienkārši tam nav naudas un mantas, lai nomaksātu visu nodokļa uzrēķina summu. Ja neko īsti VID nav izdevies piedzīt, seko brīdinājums un VID lēmums par uzņēmuma saimnieciskās darbības apturēšanu un izslēgšanu no PVN reģistra, lai gan uzņēmums tad jau labu laiku tāpat neveic saimniecisko darbību VID apķīlāto uzņēmuma bankas kontu dēļ. It kā jau tāpat nebūtu skaidrs, ka uzņēmums šādā situācijā nekādu nodokļu uzrēķinu nesamaksās un saimniecisko darbību neatjaunos, nosaucot šādu uzņēmuma bezdarbību par pārkāpumu, arī seko VID lēmums par uzņēmuma darbības izbeigšanu. Šī "apļa" ietvaros VID vēl paspēj uz šī paša nodokļu uzrēķina pamata gan noteikt tiesību aprobežojumus uzņēmuma amatpersonām, iekļaujot tās riska personu sarakstā, gan administratīvi sodīt ar naudas sodu un tiesību liegšanu ieņemt amatus citās komercsabiedrībās par to, ka tās nav sniegušas uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu tiesā, jo uzņēmums nespēj samaksāt šo pašu VID nodokļu uzrēķinu. Protams, likums to uzliek par pienākumu darīt, turklāt tieši uzņēmumam, ja tas nespēj samaksāt VID nodokļu uzrēķinu, vēl pirms tā tiesiskumu ir izvērtējusi tiesa. Taču nožēlu raisa šāda valsts varas izmantošana no VID puses. VID ar savu nodokļu uzrēķinu uzņēmumam ir tāds pats kreditors kā citi kreditori Maksātnespējas likuma izpratnē, kuram kā kreditoram pašam ir tiesības iesniegt uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu par šo savu nesamaksāto nodokļu uzrēķina summu. Taču VID to nedara, jo valsts budžetā šādiem mērķiem, redz, neesot paredzēta nauda. Tā vietā, labi zinot, ka arī uzņēmumam nav naudas, par ko segt šāda maksātnespējas pieteikuma izmaksas (nodevas, depozīts), jo pats VID ir apķīlājis uzņēmuma bankas kontus, to ar sodīšanas draudiem tiek uzspiests darīt uzņēmuma amatpersonām par personīgajiem līdzekļiem. Ja viņas atsakās to darīt, viņas tiek administratīvi sodītas par šādu "bezdarbību". Papildus raisa neizpratni, kādu tad īsti sabiedrībai nozīmīgu mērķi ar to vēlas sasniegt VID, ja tiesvedības esamība par šāda VID nodokļu uzrēķinu pēc Maksātnespējas likuma ir patstāvīgs pamats vēlāk maksātnespējas administratoram tik un tā neatzīt šo vienīgo VID kreditora prasījumu.

Ja tiesvedība par VID nodokļu uzrēķinu tiek izbeigta, viss, kas noticis "mazajā aplī", arī paliek "mazajā aplī". Ne uzņēmumam ir iespējams nākotnē atgūt VID piedzīto naudu, ne arī uzņēmuma amatpersonām atgūt savu reputāciju un saņemt atlīdzinājumu par nepamatotajiem tiesību ierobežojumiem un sodiem, ja tomēr tiesvedības rezultātā VID nodokļu uzrēķins tiktu atzīsts par nepamatotu.

Kā neļaut noslēgties "mazajam aplim", lai tomēr uzņēmumam tiktu nodrošinātas Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības? Ar "lielā apļa" palīdzību? Prasot tiesai pagaidu aizsardzību vai apturēt VID nodokļu uzrēķina darbību, proti, tā izpildi līdz galīgajam tiesas nolēmumam lietā? Taču tas ir slazds. Ņemot vērā, ka APL regulējums šajā jautājumā ietver divu priekšnoteikumu konstatēšanu no tiesas puses, lai tiesai būtu likumisks pamats apmierināt šādu uzņēmuma lūgumu, tiesa, šos priekšnoteikumus nekonstatējot, var arī atteikt apmierināt šādu lūgumu. Tādējādi šis APL regulējums šādā gadījumā ietver tieši to likumā noteikto kārtību Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežošanai, kuras esamību tieši aizliedz Satversmes 116. pants.

Protams, var jau teikt: tā kā šis APL regulējums šāda lūguma gadījumā paredz iespēju tiesai divās instancēs izvērtēt pārsūdzētā VID nodokļu uzrēķina pirmšķietamo prettiesiskumu, tad gluži "baltā plankuma" nav. Taču tad mēs nonākam jau pie Satversmes 91. panta pārkāpuma, kas nosaka vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, kā arī jebkādas diskriminācijas aizliegumu cilvēktiesību īstenošanā. Kāpēc uzņēmumam sava mantiskā stāvokļa dēļ APL piešķir tikai šādu tiesas pakalpojumu "ekonomisko paketi"? Tas nav tas tiesību apjoms, ko ietver ikvienam Satversmes 92. pants.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!