Lai iestātos eirozonā, Latvijai nāksies bremzēt savu attīstību, un to var salīdzināt ar šaušanu sev kājā, plašā intervijā „Neatkarīgajai rīta avīzei” klāstījis pazīstamais ekonomists Gatis Kokins (V). Vienlaikus viņš ir optimistisks par jauno Nacionālās attīstības plānu, ja vien tas tiks pareizi realizēts.

„Ja ar fiskālo disciplīnu saprotam saprātīgu budžeta deficītu krīzes laikos, lai valsts nezaudētu savu kredītspēju un spēju labajos gados šo parādu atdot, tad tas ir viens stāsts. Tagad mums ir cits stāsts – izpildīt Māstrihtas kritērijus un tādā veidā iekļauties eirozonā, kas prasa virkni taupības pasākumu. Jautājums – cik tas ir nepieciešams,” laikrakstam skaidrojis Kokins.

Kokins atgādina sevis publiski pausto pirms gada: ka, iespējams, mums nāksies rīkoties diezgan absurdi. Proti, lai iestātos eirozonā, bremzēt kopprodukta attīstību.

Par inflācijas bremzēšanas plāniem Kokins saka: „Ja mēs gribam iespraukties šaurajā eirozonas logā, kas mums ir atvēries, tad mums ir jāšauj pašiem sev kājā”.

„Ja neesam gatavi piekopt citu monetāro politiku, tad ir vērts šaut. Tā ir tā smagā politiskā izšķiršanās. Domāju, ka mēs šausim,” laikrakstam skaidro Kokins.

Kokins piedāvā pārskatīt centrālās bankas lomu. Viņš uzskata - ja centrālās bankas politika Latv ijā ir tāda, kāda tā ir pašlaik, tad jāiestājas eirozonā, jo nebūtu nekādas jēgas uzturēt valūtu „kā tādu grāmatvedisku substanci ar koeficientu 0,7”. Taču, ja centrālās bankas loma tiek mainīta, „var izrādīties, ka eirozonā ir daudz lietderīgāk iestāties pēc desmit gadiem, kad ar aktīvu monetāro politiku daudzas lietas mēs šeit būtu saveduši kārtībā.”

 „Monetārā politika, kuru ir izvēlējusies Latvijas Banka, ir pasīva un vienīgā ietekme ir šie periodiskie Rimšēviča kunga paziņojumi, ar kuriem viņš mēģina sabiedrisko domu noskaņot, lai izdarītu spiedienu uz valdību,” kritisks ir Kokins.

Tomēr arī bez monetārās politikas maiņas  ir instrumenti, lai panāktu deklarēto izaugsmi, uzskata Kokins: „Viens no instrumentiem būtu iespēju robežās samazināt kaut kādu nodokļu slogu un gaidīt, kad brīvais tirgus uznesīs ekonomiku virsotnē, bet ir vairāki riski. Turpinot dzīvot ar mazu valsts atbalstu izglītībā un veselības aizsardzībā, notiek arvien lielāka sabiedrības noslāņošanās, kas dod ļoti negatīvu efektu tautsaimniecības iespējām attīstīties. Trūkst darbinieku, un tiem, kas ir, ir jāmaksā nesamērīgi liela alga, kas palielina noslāņošanos.

 Otra lieta ir industrializācija. Dabisku iemeslu, lai Latvijā uzplauktu kāda rūpniecības nozare, vairs nav. Ja valdība ar tiešām veicināšanas metodēm neko nedarīs, tad ir liels risks, ka jaunais ekonomikas bums būs balstīts uz tirdzniecību un nekustamo īpašumu. Īstermiņā tas gan uzlabos sabiedrības ienākumu struktūru, bet ilgtermiņā nepadarīs mūs konkurētspējīgākus. Tātad ir jābūt divām lietām. Cīņai pret sabiedrības noslāņošanos un drosmei pateikt, ka esam gatavi rūpniecību tieši atbalstīt caur industrializācijas fondu vai kā citādi,” intervijā NRA skaidrojis Kokins.

 Attiecībā uz jauno Nacionālās attīstības plānu „Ekonomikas izrāviens”, ekonomists ir pozitīvs, „jo izdevās argumentēt, ka visas pārējās lietas ir vieglāk sasniedzamas, ja ir ekonomiskais pamats un nauda. Savukārt naudu mēs kā valsts varam iegūt, vienīgi pietiekami strauji attīstoties”. Kokins uzskata: ja panāksim konsensu šā plāna ietvaros, tad tas var būtiski ietekmēt valdības kursu.

 Kā risku Kokins redz to, ka plāns „var pārvērsties par forumu, kas producē sabalansētu visu ieinteresēto pušu uzskatus, kuri ir pēc iespējas kādu intereses mazāk aizskaroši”.