Gatis Megnis: Privātā meža sektora problēma Latvijā ir nekopti un neapsaimniekoti meži
Foto: Publicitātes foto

Meži Latvijā ir aptuveni 3,2 miljoni hektāru. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, mēs varam teikt, ka Latvija ir ar mežiem bagāta valsts. Mežainums Latvijā veido 52% no kopējās teritorijas. Turklāt pēdējo simts gadu laikā šis rādītājs ir būtiski palielinājies. Piemēram, 1923. gadā mežainums Latvijā bija tikai 23%. Ja vērtējam Latvijā pieejamos dabas resursus, tad koksne ir viens no svarīgākajiem, turklāt jāņem vērā, ka tas ir atjaunojamais resurss, kas plaši pieejams pie mums. Līdz ar to, domājot par meža nozares vidēja termiņa attīstību, šobrīd svarīgi būtu vērtēt, cik labi vai slikti tiek pārvaldīti un apsaimniekoti meži, kā arī to, vai gūstam maksimālo ekonomisko labumu no šī resursa.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Latvijā kopumā ir aptuveni 144 tūkstoši meža īpašnieku, aptuveni puse jeb 1,6 miljoni hektāru meža zemes pieder privātajiem īpašniekiem. Tas ir ievērojams resursa apjoms, kuru nepieciešams ilgtspējīgi apsaimniekot, proti, pielietojot mežsaimnieciskās zināšanas, plānot un īstenot mežkopības darbus ilgtermiņā. Šobrīd reti kuram privātajam meža īpašniekam ir ilgtermiņa plāns. Ar atsevišķiem izņēmumiem, kur patiešām tiek veikta plānveidīga meža apsaimniekošana, līdzīga situācija vērojama arī pašvaldību vidū. Aplēses rāda, ka aptuveni 30 000 hektāru pašvaldību pārvaldībā esošā meža zeme netiek pienācīgi apsaimniekoti.

Ne visiem meža īpašniekiem ir pietiekamas zināšanas par to, kā būtu jāapsaimnieko mežs, lai gūtu maksimālu ekonomisko labumu. Diemžēl pārāk bieži sabiedrībā valda uzskats, ka meža apsaimniekošana ir tikai koku ciršana. Jāsaprot, ka meža apsaimniekošana ir pārdomāts, uz zināšanām un pieredzi balstīts darbs, kas ietver visu meža augšanas ciklu. Izpratnes trūkumu par to, ka mežs ir ne tikai jācērt galvenajā cirtē, bet ir arī jākopj, rūpīgi izvēloties nākotnes mērķa kokus, pierāda fakts, ka vidēji no privātā meža hektāra iegūstam 220-250 m3 uz hektāru, lai gan meža zemes potenciāls Latvijā ir 400-500 m3 uz hektāru, jo vēsturiski meža platības palielinājās, aizaugot lauksaimniecības zemei, kas ir ļoti augstvērtīga.

Vēl viens fakts, kas apliecina nepietiekamās zināšanas par meža apsaimniekošanu, ir meža atjaunošanas statistika privāto meža īpašnieku mežos. Proti, 2020. gadā privātie meža īpašnieki nocirta ap 18 000 hektāru atjaunošanas cirtē. Atjaunots tika pat vairāk – 22 000 hektāri, diemžēl tikai 6000 hektāri tika atjaunoti, mērķtiecīgi stādot vai sējot. Atlikušie 16 000 hektāri tika atjaunoti dabiski, pamatā ar bērzu, baltalksni un apsi. Nav iebildumu pret kādu no šīm saimnieciski izmantojamām koku sugām, bet ilgtspējīga un pārdomāta meža apsaimniekošana balstās uz to, ka atbilstoši augšanas apstākļa tipam tiek izvēlēta mērķa sugu, kas konkrētā vietā un apstākļos sniegs maksimāli efektīvāko augšanas gaitu un koksnes kvalitāti. Diemžēl augsnēs, kur būtu jāaudzē skujkoks, nereti aug apse, baltalksnis vai bērzs, jo ar skujkoku dabīgi atjaunot mežu ir grūti, lai neteiktu neiespējami.

Latvija atrodas ģeogrāfiski ļoti labā vietā – skujkoku un bērza izplatības areālam pa vidu, kas sniedz potenciālu kvalitatīvi un efektīvi izaudzēt minētās koku sugas. Protams, ir vietas, kur jāizvēlas audzēt arī baltalksnis, kas arī savā mērā ir unikāla un nenovērtēta koku suga. Ar apsi ir sliktāk, jo vairumā gadījumu audzes ir bojātas, kas nozīmē, ka dabiski atjaunojusies apses jaunaudze no sakņu atvasēm būs kopija "mātes" audzei. Šeit meža īpašnieki gaida likumdevēju izmaiņas meža likumā, lai apsei, tāpat kā baltalksnim tiktu noņemts ciršanas vecuma ierobežojums. Proti, ja īpašniekam īpašumā ir šādas bojātas apšu audzes, lai viņš ir tiesīgs likumīgi to novākt un atjaunot ar kvalitatīvu stādmateriālu.

Cilvēkiem liekas, ka mežs aug lēni, bet tā nav – kamēr jūs guļat, jūsu mežs aug. Mežs ir vismaz reizi gadā jāapseko, jāsaprot stāvoklis, ko ietekmējuši ārējie apstākļi. Svarīgi ir sekot līdzi koka augšanas procesam, lai būtu kvalitatīva stumbra forma un veselīgs vainags. Jāveido koku vainagi tā, lai spēcīgākie, kvalitatīvākie varētu attīstīties, veidojot veselīgu un kvalitatīvu mežu. Neapsaimniekojot, nekopjot stādītu mežu, ir viegli zaudēt savu mērķa audzi, jo lapu koku sugas aug daudz straujāk, noēnojot stādījumu. Regulāra meža apsekošana pirmajos jaunaudzes gados ļauj šos risku novērst.

Ja runājam par iespējamiem risinājumiem, tad tā ir sabiedrības izglītošana par meža apsaimniekošanas jautājumiem, kā arī sabiedriskās domas maiņa par to, ka par mežu ir jādomā ne tikai stādīšanas un ciršanas posmā, bet gan visā meža augšanas dzīves ciklā. Šis nav jautājums, ko varam mainīt ar regulatīviem instrumentiem. Skandināvijā, piemēram, aptuveni 70% no privātiem mežu īpašnieki ir pie kāda no meža apsaimniekotajiem. Kad saplīst mašīna, mēs paši to neremontējam, bet gan uzticam tam, kas to dara profesionāli. Ar mežiem ir līdzīgi – ja pats netiec galā, tas jāuztic profesionāļiem.

Zināšanu un pieredzes trūkuma dēļ daļa no meža īpašniekiem iet vienkāršāko ceļu – pārdod savu īpašumu, tomēr tas jau šobrīd ir radījis nopietnas sekas. Aptuveni 19% no meža zemēm jau šobrīd pieder ārvalstniekiem. Tā ir liela nacionālā vērtība, kuru zaudējam. Jāsaprot, ka meža zemes vērtība tikai augs.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Kokrūpniecība Mežsaimniecība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form