Praksē redzu, ka bieži šie abi atšķirīgie tiesību iegūšanas veidi tiek jaukti, lietojot neprecīzu terminoloģiju un nereti radot atšķirīgas līguma noslēgšanas sekas nekā iecerēts. Gadās, ka šīs sekas ir jālabo, piemēram, uzņēmumu iegūšanas un apvienošanās darījumos. Piemēram, uzņēmums ir pārliecināts, ka viņam pieder noteikts ar autortiesībām aizsargāts darbs un ka viņam ir visas mantiskās tiesības uz šo darbu. Taču, rūpīgi izpētot noslēgto līgumu, redzams, ka īstenībā ir iegūtas tikai darba izmantošanas tiesības licences līguma veidā, nevis visas mantiskās tiesības uz pašu darbu. Tad, ja konkrētais darbs ir būtisks apvienošanās darījumam, bieži pēdējā brīdī tiek slēgts pārjaunojuma līgums, precizējot, ka īstenībā pušu nodoms bijis nodot visas mantiskās tiesības uz darbu, nevis tikai izsniegt licenci. Lai izvairītos no šādiem pārpratumiem, būtiski saprast, kas tad īsti ir licence un licences līgums, un kādu tiesību apjomu tas paredz.
Šī raksta mērķis ir izskaidrot licenču regulējumu Autortiesību likumā pēc iespējas vienkārši un saprotami, minot arī piemērus no prakses. Jāpiebilst, ka tuvākajā laikā varētu tikt pieņemti būtiski grozījumi Autortiesību likumā, ieviešot Eiropas Savienības Digitālā vienotā tirgus direktīvu (Eiropas parlamenta un padomes direktīva (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK), tāpēc rakstā īsumā ieskicētas sagaidāmās izmaiņas.
Licences būtība un licenču veidi
Licences būtība ir izteikta Autortiesību likuma 40. panta pirmajā daļā: "Lai iegūtu darba izmantošanas tiesības, darba izmantotājiem attiecībā uz katru darba izmantošanas veidu un katru darba izmantošanas reizi jāsaņem autortiesību subjekta atļauja". Tātad licence ir "autortiesību subjekta atļauja", ko izsniedz darba izmantotājam pirms darba izmantošanas. Visas mantiskās tiesības uz darbu (uzskaitījums atrodams Autortiesību likuma 15. pantā) paliek pie autortiesību subjekta. Autortiesību subjekts var būt, piemēram, pats autors vai līdzautori, kā arī citi autora tiesību pārņēmēji atbilstoši Autortiesību likuma 7. pantam.
Šī ir būtiskākā licences atšķirība no darba nodošanas līguma: licences gadījumā mantiskās tiesības darba izmantotājam nepāriet, darba izmantotājs saņem tikai un vienīgi darba izmantošanas tiesības. Bieži pārpratumus rada apstāklis, ka Autortiesību likumā darba nodošanas līgums nav tieši regulēts, vienīgais pants, kas šādu līgumu apskata, ir 12. panta pirmā daļa, kur paredzēts, ka "autora mantiskās tiesības atbilstoši līgumam var nodot darba devējam". Tomēr atbilstoši civiltiesiskās apgrozības un līgumu brīvības principiem autora mantiskās tiesības var nodot arī jebkurai citai personai, ne tikai darba devējam. To apliecina arī Autortiesību likuma 16.panta otrā daļa: "Citiem autora tiesību pārņēmējiem (arī juridiskajām personām) var pāriet tikai šā likuma 15.panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktās tiesības" – proti, autora mantiskās tiesības. Bet licences vai licences līguma gadījumā mantiskās tiesības nevienai citai personai nepāriet, tās paliek autortiesību subjektam, kurš izsniedzis licenci vai noslēdzis licences līgumu par darba izmantošanu. Un, kā jebkuru līgumu, arī licences līgumu pie noteiktiem apstākļiem var grozīt vai izbeigt, par ko zemāk aprakstīts sīkāk. Tādēļ, ja ir svarīgi iegūt visas mantiskās tiesības uz darbu, vai pat tikai iegūt darba izmantošanas tiesības pilnībā un uz neierobežotu laiku, tad licence vai licences līgums visdrīzāk nebūs īstais risinājums.
Licencei ir divi pamatveidi: pirmkārt, licence kā vienpusēja autortiesību subjekta atļauja izmantot attiecīgo darbu tādā veidā un ar tādiem noteikumiem, kādi norādīti licencē (Autortiesību likuma 42. pants). Otrkārt, licenci var saņemt divpusēja tiesiska darījuma – licences līguma veidā, ar kuru viena puse — autortiesību subjekts — dod atļauju otrai pusei — darba izmantotājam — izmantot darbu un nosaka darba izmantošanas veidu, vienojoties par izmantošanas noteikumiem, atlīdzības lielumu, tās izmaksāšanas kārtību un termiņu (Autortiesību likuma 41. pants).
Svarīgākā atšķirība – licenci autortiesību subjekts izsniedz vienpusēji, un parasti tai ir tipveida noteikumi, kādā veidā un ar kādiem noteikumiem darbu var izmantot, ko tiesību izmantotājam nav iespēju ietekmēt. Piemēram, katrs, kas lietojam datoru, esam saņēmuši programmatūras izmantošanas tiesības licences veidā, bet nevarējām ietekmēt šīs licences saturu. Autortiesību likuma 42. panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā ir uzskaitīti trīs licences veidi: vienkārša licence dod licences saņēmējam tiesības veikt tajā norādītās darbības vienlaikus ar autoru vai citiem šīs licences saņēmējiem. Programmatūras licence ir tipisks piemērs. Izņēmuma licence dod tiesības veikt tajā norādītās darbības vienīgi licences saņēmējam. Piemēram, ārvalstu literāra darba autors izsniedz licenci savai darba izmantošanai latviešu tulkojuma vajadzībām tikai vienai izdevniecībai. Vispārējo licenci izsniedz kolektīvā pārvaldījuma organizācija, un šī licence dod tiesības izmantot visu to autoru darbus, kurus pārstāv šī organizācija. Piemēram, organizācijas AKKA/LAA un LaIPA izsniedz vispārējās licences muzikālo darbu izmantošanai, pārstāvot attiecīgi autortiesību subjektus (dziesmu mūzikas un vārdu autorus) vai blakustiesību subjektus (dziesmu izpildītājus, fonogrammu producentus).
Savukārt licences līgums kā jebkurš līgums ir pušu vienošanās rezultāts, attiecīgi tā saturs ir vairāk pielāgojams atbilstoši pušu sarunām. Kā norādīts Autortiesību likuma 41. panta otrajā daļā, "Licences līgumā var paredzēt, ka licencē tiek piešķirtas tiesības darbu izmantot vienā vai vairākos norādītajos veidos, kā arī tiesības nodot licenci trešajām personām (sublicence). Attiecīgās tiesības var nodot pilnībā vai daļēji. Ja līgumā tādu norādījumu nav, darba izmantotāja tiesības tiek ierobežotas ar tām darbībām, kas izriet no līguma un ir nepieciešamas līguma mērķa sasniegšanai."
Kā slēgt licences līgumu
Licences līgumam atšķirībā no licences rakstveida forma nav obligāta, jo Autortiesību likuma 43. panta otrā daļa skaidri norāda, ka licences līgumu var slēgt gan mutvārdos, gan rakstveidā. Tomēr ir atsevišķi likumā noteikti licences līgumi, kam rakstveida forma ir obligāta: izdevniecības līgums; līgums par darba publiskošanu (darba padarīšana pieejamu sabiedrībai); līgums par audiovizuāla darba (piemēram, filmas, mūzikas video) radīšanu; līgums, kas nosaka tādas tiesības, kādas ietvertas vispārējā vai izņēmuma licencē (ekskluzīvas darba lietošanas tiesības vai tiesības izmantot konkrētā licences devēja pārstāvēto visu autoru darbus).
Rakstveida forma noteikti nepieciešama arī, ja uz licences līguma pamata darbi tiek izmantoti publiskos pasākumos: Autortiesību likuma 40. panta ceturtā daļa paredz, ka dokumentam, kas apliecina darba izmantošanas tiesības, jāatrodas pie koncerta, izrādes, atrakcijas vai pasākuma rīkotāja vismaz 10 dienas pirms attiecīgā pasākuma. Dokuments atbilstoši Dokumentu juridiskā spēka likumam ir rakstveida informācija.
Turklāt savu tiesību aizstāvēšanas un pierādījumu nodrošināšanas nolūkā ieteicams jebkuru licences līgumu sagatavot rakstveida formā, kaut vai ļoti īsi un vienkārši.
Attiecībā uz licences līguma valodu – privāttiesiskā līgumā puses var brīvi izvēlēties līguma noslēgšanas valodu. Tipiski licences līguma slēgšanai nevajadzētu skart likumīgas sabiedriskās intereses, kad atbilstoši Valsts valodas likuma 2. panta otrajai un 8. panta otrajai daļai nepieciešams lietot valsts valodu. Tomēr var būt izņēmumi, piemēram, gadījumos, kad viena no līguma pusēm ir valsts vai pašvaldību iestāde, tiesa vai tiesu sistēmai piederīga iestāde, valsts vai pašvaldības uzņēmums, kā arī uzņēmējsabiedrība, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai. Tad atbilstoši Valsts valodas likuma 8. panta pirmajai daļai dokumentos lietojama latviešu valoda.
Kas noteikti jāiekļauj licences līgumā
Jebkuram civiltiesiskam līgumam, lai tas būtu spēkā, ir jāsatur tā būtiskās sastāvdaļas. Kā norādīts Civillikuma 1470.pantā, būtisks darījumā ir viss tas, kas nepieciešams tā jēdzienam un bez kā arī pats nodomātais darījums nav iespējams. Licences līguma būtiskās sastāvdaļas ir norādītas Autortiesību likuma 41.panta pirmajā daļā: "Licences līgums ir līgums, ar kuru viena puse — autortiesību subjekts — dod atļauju otrai pusei — darba izmantotājam — izmantot darbu un nosaka darba izmantošanas veidu, vienojoties par izmantošanas noteikumiem, atlīdzības lielumu, tās izmaksāšanas kārtību un termiņu".
Tātad līgumā ir jābūt skaidri ietvertiem vismaz sekojošiem noteikumiem, un to trūkums var padarīt līgumu par spēkā neesošu vai neizpildāmu:
Autortiesību subjekta (autora vai tā tiesību pārņēmēja) izsniegta atļauja izmantot konkrētu, identificējamu darbu.
Identificēta otra līguma puse – darba izmantotājs, kurš drīkst darbu izmantot.
Jānosaka darba izmantošanas veids – piemēram, publiski izpildīt darbu, atskaņot to koncertā vai pasākumā, tulkot, vai citādi izmantot kādā no Autortiesību likuma 15.panta pirmajā daļā uzskaitītajiem darbu izmantošanas veidiem. Vēlams darba izmantošanas veidu identificēt pēc iespējas precīzi.
Ja ir kādi darba izmantošanas noteikumi un nosacījumi, tad tos jānosaka pēc iespējas precīzi – piemēram, darbu drīkst izmantot tikai tulkošanai konkrētā valodā. Ja šādu noteikumu nav, tad darba izmantotājs faktiski varēs izmantot darbu konkrētajā veidā pēc saviem ieskatiem.
Ļoti svarīgs punkts – jānosaka atlīdzības lielums par darba izmantošanu. Par to, kā vienoties par samaksu un kādus principus vēlams ņemt vērā, detalizēti aprakstīts zemāk.
Ko licences līgumā vēlams iekļaut
Papildus līguma būtiskajām sastāvdaļām licences līgumā var iekļaut arī citas, tā sauktās nejaušās līguma sastāvdaļas. Atbilstoši Civillikuma 1472. pantam nejaušas darījuma sastāvdaļas ir darījuma tiešo seku paplašinājumi vai aprobežojumi, kā arī tā blakus noteikumi. Te pieder nosacījumi, termiņi un uzlikumi.
Autortiesību likums šajā ziņā sniedz pietiekami daudzas norādes, kādas papildu sastāvdaļas licences līgumā būtu vērts iekļaut, kā arī paredz risinājumus gadījumiem, ja līgumā šādi jautājumi nav paredzēti:
Atbilstoši Autortiesību likuma 41.panta otrajai daļai licences līgumā var paredzēt (tātad nav obligāti), ka licencē tiek piešķirtas tiesības darbu izmantot vienā vai vairākos norādītajos veidos.
Šis pants paredz iespēju paredzēt tiesības nodot licenci trešajām personām (sublicence). Attiecīgās tiesības var nodot pilnībā vai daļēji, piemēram, piešķirt sublicenci tikai uz vienu no darba izmantošanas veidiem.
Ja līgumā nav iekļauti norādījumi ne par darba izmantošanas veidiem, ne par sublicences iespējamību, tad darba izmantotāja tiesības tiek ierobežotas ar tām darbībām, kas izriet no līguma un ir nepieciešamas līguma mērķa sasniegšanai. Visticamāk, ka sublicences izsniegšanas tiesības parasti no līguma mērķa secināt nevar, tādēļ, ja līgums tiesības uz sublicences piešķiršanu nepiešķir, tad tādas tiesības darba izmantotājam nav.
Noteikti ieteicams vienoties par licences līguma termiņu. Ja šādas vienošanās nav un attiecīgi licences līgums nav ierobežots laika ziņā, tad Autortiesību likuma 44.panta otrā daļa noteic bargas sekas: autors vai cits autortiesību subjekts var izbeigt licences līgumu vai atsaukt licenci, sešus mēnešus iepriekš paziņojot uzteikumu. Šis ir jautājums, kurā bieži ir redzētas problēmas praksē – dažkārt uzņēmumi nekritiski izmanto interneta resursos atrastus līguma paraugus, kas var būt izstrādāti citās valstīs. Piemēram, atsevišķās jurisdikcijās pieļaujams izsniegt "mūžīgu" vai "neierobežotu" licenci. Ja šāds noteikums iekļauts līgumā, kam piemērojams Latvijas likums, iespējams, ka to var uzskatīt par laika ziņā neierobežotu licenci, kas attiecīgi ir atsaucama vien ar sešus mēnešus iepriekšēju brīdinājumu. Turklāt Autortiesību likums paredz, ka autors nevar atteikties no šādām atsaukšanas tiesībām. Attiecīgi vēlreiz jāuzsver, ka licences līgumā ir ļoti svarīgi paredzēt konkrētu termiņu – kaut vai simts vai divsimt gadu, taču ar noteiktu ierobežojumu laikā.
Licences līgumā ieteicams norādīt teritoriju, kurā līgums ir spēkā. Ja tas nebūs izdarīts, tad risinājums paredzēts Autortiesību likuma 45.panta otrajā daļā – piešķirtās tiesības attiecas uz valsti, kurā noslēgts licences līgums. Ja līgums noslēgts starp pusēm, kas atrodas dažādās valstīs, parakstīts ar elektroniskajiem parakstiem un tajā nav norādīta konkrēta noslēgšanas vieta, tad šo valsti ne vienmēr var viegli un neapstrīdami noteikt. Tādēļ vēlams konkrēti norādīt licences teritoriju.
Papildus Autortiesību likumā sniegtajiem padomiem, ko līgumā vēlams iekļaut, ir vērts apdomāt konkrētajam darbam un tā izmantošanas nozarei raksturīgo specifiku. Iespējams, ka autoram no darba izmantotāja būtu būtiski saņemt informāciju par darba izmantošanas veidu, biežumu un popularitāti, atsauksmēm par darba izmantošanu. Atkarībā no darba un nozares ir arī jāvērtē, cik detalizēti vērts aprakstīt darba izmantošanas veidu un nosacījumus.
Tāpat vēlams iekļaut dažādus civiltiesiskiem līgumiem raksturīgus noteikumus, piemēram, pušu citas tiesības un pienākumus, līguma pirmstermiņa izbeigšanas iespējas un kārtību, nepārvaramas varas apstākļus un to ietekmi, piemērojamo likumu, strīdu izšķiršanas iespējas un kārtību.
Kā noteikt samaksu
Atlīdzība ir licences līguma būtiska sastāvdaļa. Tomēr, lai līgums būtu spēkā, jāvienojas tikai par atlīdzību principā – ka tāda tiek maksāta, vai arī, gluži otrādi, ka atlīdzības lielums ir nulle – arī tāda iespēja pastāv. Ja vienošanās par atlīdzību principā ir, bet tās lielums līgumā nav konkretizēts un puses pēc līguma noslēgšanas vairs par to vienoties nespēj, tad risinājumu paredz Autortiesību likuma 41. panta trešā daļa – strīda gadījumā atlīdzību nosaka tiesa pēc saviem ieskatiem. Protams, diez vai kāds uzņēmums vēlas nonākt tiesā un veltīt vairākus gadus strīdiem par saņemamās vai maksājamās licences maksas lielumu. Tādēļ noteikti vēlams panākt konkrētu vienošanos par atlīdzības lielumu pirms līguma noslēgšanas.
Atlīdzības regulējums būtiski mainīsies, kad tiks pieņemti Autortiesību likuma grozījumi) Ievērojot, ka Autortiesību likuma grozījumi ir vēl izstrādes stadijā un šobrīd pieejams tikai darba grupas sagatavots projekts, neminu plānoto pantu numurus, jo šī informācija vēl var mainīties. Pašreiz pieejamais projekts atrodams: https://www.km.gov.lv/lv/media/20830/download (aplūkots 25.02.2022)).
Grozījumos paredzēts iekļaut likumā papildinājumu, ka licences līgumā nosakāma taisnīga atlīdzība, kā arī paskaidrots, ka, nosakot taisnīgu atlīdzību, ņem vērā darba izmantošanas tiesību ekonomisko vērtību ietekmējošus apstākļus, tostarp komerciālu un nekomerciālu labumu, kur iegūst darba izmantotājs, tiesību vai darba izmantošanas mērķi, apjomu un nozīmīgu atkarībā no izmantošanas veida, autora ieguldījumu darba radīšanā, kā arī paša darba izmantotāja finanšu ieguldījumu attiecībā uz konkrēto darbu. Gadījumā, ja līgumā tomēr taisnīga atlīdzība nebūs noteikta, autoram ir tiesības prasīt licenciātam grozīt līgumu, nosakot tajā taisnīgu atlīdzību, un pat izmaksāt atlīdzību vai tās starpību, kas autoram pienāktos, ja taisnīga atlīdzība būtu noteikta jau līguma noslēgšanas dienā. Ja autors un licenciāts nevar vienoties trīs mēnešu laikā, tad autors ir tiesīgs prasīt taisnīgas atlīdzības noteikšanu tiesā.
Savukārt atbilstoši pašreizējam Autortiesību likuma regulējumam pusēm ir plašas iespējas vienoties par atlīdzības lielumu un tās maksāšanas kārtību. Atlīdzība var būt maksājama kā viens noteikts maksājums, vai arī, piemēram, kā noteikts procentuāls maksājums, kas tiek aprēķināts atkarībā no darba izmantošanas ieņēmumiem, vai arī citā pietiekami skaidri noteiktā un aprēķināmā veidā. Jānosaka arī atlīdzības izmaksāšanas termiņš, kārtība un ar to saistīti noteikumi.
Piemēram, ja atlīdzība tiek aprēķināta atkarībā no ieņēmumiem no darba izmantošanas, tad ir jāparedz precīza kārtība un termiņi, kā darba izmantotājs informē autortiesību subjektu par šiem ieņēmumiem. Tas var notikt reizi gadā par iepriekšējo kalendāro gadu, vai reizi mēnesī par iepriekšējo mēnesi. Autortiesību subjektam jābūt iespējai pārbaudīt sniegtās informācijas patiesumu, piemēram, piesaistot neatkarīgu revidentu.
Pašlaik šāds darba izmantotāja informācijas pienākums ir nosakāms tikai licences līgumā, taču pēc Autortiesību likuma grozījumu pieņemšanas tas būs paredzēts arī likumā: plānots iekļaut licenciāta pienākumu vismaz reizi gadā sniegt autoram aktuālu un visaptverošu informāciju par darba izmantošanu, tai skaitā par izmantošanas veidiem, izmantošanas rezultātā gūtajiem ieņēmumiem un autoram pienākošos atlīdzību.
Vēl viens būtisks Autortiesību likuma grozījumos plānotais jauninājums ir tā sauktā "bestsellera norma", kas paredz, ka autoram pēc līguma noslēgšanas ir tiesības prasīt papildu atlīdzību gadījumā, ja licences līgumā noteiktā atlīdzība ir nesamērīgi maza, salīdzinot ar visiem ieņēmumiem, kas pēc līguma noslēgšanas gūti jauna darba izmantošanas veida rezultātā vai tāda izmantošanas veida rezultātā, kura nozīmība pieaugusi attiecīgā līguma darbības laikā. Svarīgs izņēmums, ka ne taisnīgas atlīdzības noteikums, ne "bestsellera norma" neattiecas uz datorprogrammu autoriem.
Nobeigums
Atkarībā no nozares un darba izmantošanas mērķa licences līguma noslēgšana par autora darba izmantošanu var būt vienkāršs solis ikdienas saimnieciskajā darbībā, kas, piemēram, ļauj atskaņot uzņēmuma telpās mūziku. Bet tas var būt arī izšķiroši svarīgs ieguldījums, lai, piemēram, iegūtu tiesības izmantot būtisku datorprogrammu vai autordarbu, bez kura uzņēmuma attīstība nav iespējama. No licences līguma noslēgšanas mērķa izriet resursi un uzmanība, ko uzņēmumam vajadzētu veltīt šāda līguma sagatavošanai. Kā šeit apskatīts, iespēju un variāciju Autortiesību likuma ietvaros ir pietiekami daudz, un katram darījumam var atrast tam labāko risinājumu. Ceru, ka šis raksts vismaz nedaudz palīdzēs aizdomāties par svarīgākajiem licences līguma noteikumiem un sasniegt atbilstošu rezultātu. Noteikti ieteicams arī sekot līdzi topošajiem Autortiesību likuma grozījumiem, kas būtiski uzlabos autora tiesības uz saņemamo atlīdzību par sava darba izmantošanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
