Ilona Baumane - Vītoliņa: Kāpēc pārkvalifikācija nav tūlītējas iedarbības burvju nūjiņa?

Kādi tad ir veiksmīgas pārkvalifikācijas nosacījumi un kavēkļi katra cilvēka un arī valsts līmenī?

Pētījumi rāda, ka profesionāla pārkvalifikācija aizņem vidēji gadu un no cilvēka prasa ne tikai milzīgu gribasspēku, bet arī risinājumu tīri praktiskiem jautājumiem – piemēram, kā šī pārejas perioda laikā segt sadzīves izdevumus? Šeit prātā nāk piemērs no laika, kad menedžmenta doktorantūrā studēju Dānijā. Kopā ar mani studēja līdz šim praktizējoša džeza dziedātāja, kas visu savu pārkvalifikācijas studiju laiku ik mēnesi saņēma ap 2000 eiro lielu stipendiju no valsts. Lai gan tā bija ievērojami mazāka summa kā Dānijā saņem nozarē strādājošie, tā tomēr palīdzēja pārdzīvot nodarbošanās maiņas periodu.

Darba devēji arvien vēlas pieņemt darbam gatavu cilvēku, no savas puses veicot vien minimālu ieguldījumu. Tomēr visbiežāk tieši nespēja nodrošināt sev iztiku pārejas perioda laikā (ja tas pieprasa intensīvu, pilna laika zināšanu un iemaņu apguvi) attur cilvēkus no savu profesionālo sapņu īstenošanas. Reti kuram izveidots finanšu "drošības spilvens" gada ienākumu apmērā, un, pat ja tā ir, tad bieži cilvēki drīzāk vēlas ieguldīt līdzekļus jau sava biznesa uzsākšanā, nevis ikdienas tēriņu nosegšanā, nezinot, kāds būs nākamais profesionālās izaugsmes solis. Arī paļaušanās uz otru pelnītāju ģimenes ietvaros nav stratēģija, kas der vairumam. Protams, ir daudz jauku piemēru no dzīves, kā profesijas maiņu risināt paralēli līdzšinējam darbam, tomēr ne vienmēr tas iespējams, un esmu droša, ka, padomājot par atbalsta mehānismiem valsts līmenī, pārkvalificēšanās iegūtu citu mērogu.

No otras puses, – ja raugāmies no saturiskā piedāvājuma viedokļa, Nodarbinātības valsts aģentūra un Valsts izglītības attīstības aģentūra piedāvā plašu klāstu ar dažādiem kursiem un programmām katrai gaumei. Pateicoties tām, biroja darbinieki var apgūt dārzkopību vai kulināriju un baņķieri – metināšanu. Tomēr joprojām varam dzirdēt atsauksmes, ka informācija par piedāvājumu varētu būt pieejamāka un tiešāk mērķēta tiem, kam tas tiešām nepieciešams jaunas profesijas, nevis vaļasprieka apguvei. Nenoliedzami, jebkuras jaunas zināšanas ir vērtība. Un nevaram zināt, vai kādreiz apgūtas vaļasprieka iemaņas vienā dienā nevar pārvērst jaukā biznesa idejā. Tomēr, kā redzam, vismaz šobrīd esošajam piedāvājumam nav tūlītēja efekta uz bezdarba mazināšanu.

Viens risinājums šādam tūlītējam efektam, kas piedevām strādājošajiem ļautu arī paplašināt kvalifikāciju, varētu būt valsts iesaiste darbinieku plūsmu koordinēšanā dažādu nozaru vidū. Piemēram, lauksaimniecībā strādājošos sezonālos darbiniekus ziemas periodā piesaistīt ražojošiem uzņēmumiem, kuru darba specifiku iespējams apgūt relatīvi īsā laikā.

Iespēju joprojām ir daudz un tās rodas tur, kur tās meklē. Tomēr pārkvalifikācijas tēmas centrā joprojām ir tas viens cilvēks – gatavs paraudzīties uz bieži sarežģīto un neērto karjeras maiņas ceļu kā iespēju. Ne katrs grib un spēj no zinoša profesionāļa vienā jomā uz laiku kļūt par neprašu-iesācēju citā. Kā nesen savā pieredzes stāstā dalījās jauna sieviete, kas ar reiz iegūtu izglītību pedagoģijā patiešām īstenoja daudz piesaukto programmētājas profesijas apguvi, visgrūtākais viņai bija sākuma periods, kad jaunajā darba vietā salīdzinājumā ar vecākajiem kolēģiem viņa sevi raksturoja kā "muļķīti." Cik no mums (roku uz sirds liekot) būtu gatavi īstenot šādu eksperimentu, domājot par savu sen lolotu profesijas maiņas sapni?

Lepnība ir izaugsmes domāšanas ienaidnieks. Tomēr tieši tā bieži vien attur no savu sapņu īstenošanas un karjeras maiņas. Tāpēc, kamēr valsts pilnveido savus pārkvalifikācijas atbalsta mehānismus, viens no labākajiem jautājumiem, uz kuru varam atbildēt katrs pats, ir – ko jaunu es varētu apgūt savai profesionālai pilnveidei vai vienkārši personības bagātināšanai? Katrs liels ceļojums sākas ar pirmo soli, un šis ir labs izaicinājums, ko ieviest savā dienaskārtībā.