Laikā, kad pieaug privāto investoru apetīte, nereti nākas dzirdēt jautājumu, vai obligācijas ir ienesīgs ieguldījums un vai piemērots visiem? Salīdzinājumā ar akcijām, obligācijas ir grūtāk gan iegādāties, gan tirgot. Baltijas valstu obligācijām ir ļoti zema likviditāte biržā un rezultātā ir grūti saprast to tirgus cenu, kā arī paredzēt, cik obligācijas ir iespējams pārdot. Tāpēc ir vērts ieskatīties nedaudz dziļāk, kas "lācītim vēderā", jo kopumā obligācijas ir labs ieguldījumu veids, tikai visdrīzāk – ne visiem piemērots.

Visbiežāk privātie investori iegulda nevis valstu, bet gan uzņēmumu obligācijās. Obligācijas ir standartizēts aizdevumus, lai to varētu viegli pirkt un pārdot. Uzņēmumi izlaiž obligācijas papildus banku aizdevumiem vai arī, ja bankas nevēlas šīs jomas uzņēmumu finansēt. Piemēram, ja es iegādājos "airBaltic" obligācijas par 100 000 eiro nominālvērtību, tad es esmu aizdevis "airBaltic" šos līdzekļus. Tāpēc arī obligāciju pamata parametri ir tādi paši kā aizdevumam: procentu likme (jeb obligāciju kupons), termiņš un nodrošinājums.

Ir svarīgi ņemt vērā, ka uzņēmums var pārdot savas obligācijas publiski vai slēgti. Publiskas obligācijas ir tādas, kas tiek piedāvātas plašam investoru lokam un kuras tiek kotētas fondu biržā – piemēram, "Elko" un "airBaltic". Savukārt slēgta laidiena obligācijas (piemēram, "Sakret" un "PlusPlus") tiek piedāvātas ierobežotam lokam, un iespēja šīm obligācijām atrast citu pircēju (jeb likviditāte) ir nozīmīgi zemāka.

Baltijas valstīs aktīvi obligāciju emitenti ir alternatīvā finansējuma (galvenokārt patēriņa kreditēšanas) piedāvātāji, piemēram, "Mogo", "DelfinGroup", "Creditstar" un "Iute Credit". Šīs jomas uzņēmumiem ir nepieciešams kapitāls, lai finansētu kredītu izsniegšanu, savukārt bankas nelabprāt piedāvā savus aizdevumus šīs jomas kompānijām. Labi paraugi situācijām, kur uzņēmumi izmanto obligācijas kā papildinājumu jau esošiem bankas aizdevumiem, ir "Elko grupa", "Auga" un "Latvenergo".

Jāatzīmē, ka bieži vien obligācijas, tajā skaitā, piemēram, "airBaltic", tiek pārdotas tikai relatīvi lielās paketēs (parasti ar nominālvērtību 100 000 eiro). Savukārt citiem obligāciju laidieniem var būt papildus noteikumi, kas ierobežo šo vērtspapīru pārdošanu investoriem, kuriem nav profesionālo investoru statuss.

Papildus sarežģītību Baltijas obligāciju darījumiem nosaka tas, ka to iegādi nevar veikt caur internetbanku vai brokera platformu vidi. Tā vietā ir jāzvana brokerim (dažām bankām iegūt brokeru nodaļas kontaktus jau ir sarežģīts uzdevums), jāinformē par savu vēlmi pirkt vai pārdot obligācijas, piemēram, lai ievietotu darījuma uzdevumu biržā. Obligāciju gadījumā, pat tādām, kas ir kotētas birža, bieži vien darījumi notiek nevis caur automātisko biržas sistēmu, bet sarunāti – brokeri saved pircēju un pārdevēju kopā savu klientu vidē. Arī komisija par obligāciju iegādi ir nozīmīgi augstāka, nekā pērkot akcijas – parasti divas līdz trīs reizes lielāka.

Vēl viens šķērslis obligāciju iegādei ir neatkarīgs viedokļu trūkums. Informāciju par obligāciju emitentu parasti gatavo tikai brokeris, kurš arī pārdod šos vērtspapīrus, un attiecīgi tas nevar piedāvāt neatkarīgu viedokli par šo darījumu. Privātam investoram ir sarežģīti veikt biznesa kredītspējas analīzi, iedziļināties nodrošinājuma kvalitātē un izvērtēt citas vērtspapīra īpatnības. Diemžēl neviens no lielākajiem Baltijas valstu brokeriem nepiedāvā neatkarīgus obligāciju emisiju analītiskos ziņojumus. Rezultātā, mans ieteikums investoram, ja vien tas pats nav rūdīts finansists, pirms obligāciju pirkšanas konsultēties ar kādu neatkarīgu ekspertu (brokeris, pazīstams finanšu direktors vai analītiķis), kas var veikt šādu analīzi. Neatkarīgs eksperts nav brokeris, kas piedāvā šīs obligācijas iegādāties.

Kopumā jāatzīst, ka Baltijas valstīs privātam investoram ir grūti izveidot diversificētu obligāciju portfeli ar 10 uzņēmumiem vai vairāk. Tāpat šādā portfelī bieži vien dominētu vienas – finanšu jomas uzņēmumi. Rezultātā, lai gan obligācijas, manuprāt, ir ļoti labs ieguldījuma veids, tas var veidot tikai daļu no investora pasīvo ienākumu portfeļa, ko var papildināt ar aizdevumiem uzņēmumiem caur platformām, ieguldījumi fondos (piemēram, specializētā obligāciju fondā A3E) vai dividendes maksājošos uzņēmumos. Un arī obligācijas, līdzīgi kā akcijas, vajag pirkt tikai gadījumā, ja investors var skaidri saprast, ar ko kompānija nodarbojas un kādas ir tās perspektīvas jeb – pērc to, ko saproti. Turklāt par obligācijām un peļņu no šiem ieguldījumiem ir vērts domāt tikai tādiem investoriem, kas var atvēlēt obligāciju ieguldījumiem vismaz 100 000 eiro.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit