Māris Antons: Datu nesēju nodeva – ir grūti argumentēti strīdēties ar absurdu
Foto: Publicitātes foto

Ir daudzi likumi, normas, noteikumi un citi regulējošie materiāli, kas ik pa laikam kādam liek saraukt uzacis. Tiesa, tikai retais no šiem regulējumiem ikdienā skar tik daudz iedzīvotājus kā datu nesēju nodeva.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tiek pieņemts, ka iedzīvotāji, kas iegādājas tehniku, kurā ir iespējams saglabāt informāciju, šo informācijas uzglabāšanas iespēju izmantos sevis nopirktu failu rezerves kopiju veidošanai. Iespējams, ka es dzīvoju kaut kādā burbulī, bet nekad neesmu dzirdējis, ka kāds nopirktu filmu "Apple TV" un tad mestos tai veidot "rezerves kopiju" vai "Circle K" iegādātam Laura Reinika diskam veidotu kopiju. Sitiet mani nost, bet es tam neticu. Starp citu, kur vispār vēl var nopirkt šādus failus?

Vai cilvēki vēl vispār pērk failus?

Ja mēs pieņemam, ka kādā brīdī cilvēki tiešām ir veidojuši failu rezerves kopijas nopirktajiem CD, tad ir jāņem vērā patērētāju uzvedības maiņa pēdējo 10-20 gadu laikā. Ja kādreiz iekārtas pirka ar lielāku atmiņu, nekā nepieciešams ikdienas failu glabāšanai, tad tas varēja būt, lai glabātu multimediju failus, bet mūsdienās, kad lielākā daļa satura tiek patērēta to straumējot no "Netflix", "Spotify" un citām platformām, šī atmiņa tiek izmantota pavisam citiem mērķiem – telefonos kameras ir kļuvušas daudz spēcīgākas, kas nozīmē, ka viens paša uzņemts attēls vai video jau prasa šo vietu, nevis kādu trešo pušu autordarbi.

Ierakstu tirdzniecība arī citur pasaulē mazinās*. Nav iemesla domāt, pa pie mums situācija krasi atšķiras.

Kāpēc ir izvēlēts šāds nodevas iekasēšanas veids?

Iedomājamies, ka es nopērku licenci attēlu apstrādes programmai, kas man dod tiesības šo programmu izmantot uz divām ierīcēm. Šādā gadījumā es, nopērkot licenci, uzreiz par šīm tiesībām arī norēķinos, nevis šīs programmas izstrādātājs paņem eiro no katra, kurš nopērk datoru un teorētiski varētu izmantot šīs programmas kopiju.

Tieši tāpat arī būtu jādarbojas šādas nodevas iekasēšanai – ja jau failu ir tiesības kopēt, lai izveidotu šo rezerves kopiju, samaksai par šīm tiesībām būtu jābūt iekļautām faila cenā. Šobrīd ir situācija, kurā cilvēki, kas nekad dzīvē pat nav dzirdējuši par tiesībām veidot rezerves kopijas (daudzi no viņiem pat izmanto ierīces, uz kurām tas nav iespējams), maksā šo nodevu.

Ja mēs negribam, lai cilvēki lieto plastmasas maisiņus, mēs ar nodokli apliekam plastmasas maisiņus, nevis visus veikalā nopērkamos produktus, jo tos ir iespējams ielikt plastmasas maisiņā.

Labi, mēs maksājam, bet kā to sadala

Interesanta aina arī paveras, kad mēģina noskaidrot, kā tad šī atlīdzība tiek sadalīta starp autoriem. Izrādās, ka par pamatu tam tiek izmantota Latvijas Radio programma un dažādu izpildītāju atskaņošanas kvantitatīvie rādītāji tieši un tikai Latvijas Radio programmās.

Jā, izrādās, ka Kultūras ministrijas ieskatā cilvēki pērk telefonus, lai veidotu kopijas Raimonda Paula un Prāta Vētras daiļradei.

Varbūt šī ir iespēja, nevis problēma

Citur Eiropā šī likme arī eksistē, vienā vai citā veidā īstenota. Bet, ņemot vērā, loģiskos argumentus, tā vietā, lai meklētu attaisnojumus risinājumu nemeklēšanai, šī varētu būt iespēja būt pionieriem un inovatoriem šo tiesību sakārtošanā, parādot piemēru pārējai Eiropai.

* https://en.wikipedia.org/wiki/Record_sales

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Apple Circle K Kultūras ministrija Latvijas Radio Netflix Nodokļi
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form