Cienīt citus, izdarīt izvēles, nejaukt fantāziju ar realitāti... Pusaudžiem nākas daudz ko iemācīties, pirms viņi kļūst pieauguši. Lai šajā ceļā atbalstītu savus bērnus, vecākiem ieteicams rīkoties "pēc noteikumiem".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vairs ne gluži pusaudži, bet vēl arī ne pieaugušie. Viņiem ir no 18 līdz 25 gadiem, viņi dzīvo ar vecākiem, mācās, studē vai meklē darbu. Sākot pieauguša cilvēka dzīvi, mūsu bērni lavierē starp centieniem pēc neatkarības un vajadzību pēc drošības, viņi zina un prot nereti pat vairāk, nekā mēs, vecāki, un vienlaikus viņi vēl joprojām ir naivi un bezpalīdzīgi, gatavi iekarot pasauli un tomēr nedaudz baidās tajā ieiet.

Bet mēs, viņu vecāki, teju ik dienu atbildam uz nebūt ne tik vienkāršu jautājumu: kā virzīt savu jaunieti, neko neuzspiežot, kā viņu sagatavot izlidošanai no ligzdas, bet vienlaikus arī apdrošinot pret neveiksmēm? Un šaubāmies: cik daudz ir atkarīgs tieši no mums?

"Var šķist, ka bērniem mēs vairs īsti neesam vajadzīgi, bet tā tas nav. Viņiem ir sarežģīti iziet no pusaudža/jaunieša vecuma bez pieaugušo palīdzības," portālā "Psychologies" uzsver ģimenes psihologs Petrs Dmitrijevskis.

Attiecības, ko viņi neapzināti cer saglabāt, bieži vien ir balstītas atkarībā un bailēs. Pasaulē, kurā cilvēku saikne kļūst vājāka, bērni šķiet kā vienīgais bezriska kapitāls. Vecāki ir gatavi palīdzēt gan emocionāli, gan finansiāli un arī sadzīviskos jautājumos, lai tikai bērni iespējami ilgāk paliktu blakus.


Bet pēc tam vecāki brīnās: kādēļ viņš nekādi nepieaug? Lai gan ir skaidri redzams, ka bērnam tādā situācijā nav nekāda stimula pamest ērto dzimtas ligzdiņu un sastapties ar ārpasaules izaicinājumiem.

Meklēt līdzsvaru starp risku un drošību


Mēs uztraucamies par saviem bērniem, lai cik gadu viņiem nebūtu, vēlamies viņus pasargāt no traumām un kļūdām. Un, jā, pastāv kārdinājums turēt bērnu zem sava spārna. Iespējams, tāda aprūpe arī samazina riskus, bet tās cena ir pārāk augsta, brīdina eksperti.

"Nepastāvot iespējai saprāta robežās riskēt, pusaudzis kļūst neaizsargāts. Jo viņam taču nav iespēju paļauties uz paša pieredzi kļūdu pārvarēšanā, viņš neprot prognozēt savas rīcības sekas. Viņa iekšējais pieaugušais veidojas lēnāk vai arī vispār neattīstās, tāpēc viņš turpina uz pasauli raudzīties no savas mammas brunču apakšas," skaidro Dmirijevskis.

Psiholoģe Anna Tihomirova precizē: "Absolūti drošā situācijā nav iespēju attīstīties. No tā izriet, ka jau pieauguši cilvēki faktiski ir rīcībnespējīgi: viņi nevar aizstāvēt savas tiesības un intereses, izveidot vērtību hierarhiju."

Dažreiz vecāki, redzot, ka bērns nekādi nevēlas pieaugt, krasi maina stratēģiju: "Tu jau esi pieaudzis, tagad ej uz priekšu pats, "es mazgāju rokas nevainībā".

"Ja mēs neesam bērnam mācījuši peldēt un pēkšņi viņu iemetam ūdenī, tas ir bezatbildīgi. Vecākiem vajadzētu pakāpeniski atteikties no palīdzēšanas, proti, nedarīt bērna vietā to, ko viņš pats var paveikt, bet atbalstīt viņu gadījumos, kad pats netiek galā," rekomendē pusaudžu psihologs Andrejs Matvejevs.

"Ir jāmācās uzticēties bērnam, – ticēt, ka viņš ir cienījams cilvēks un tiks galā ar savu dzīvi. Jūtot, ka viņam uzticas, ka viņa izvēles atzīst par labām, pusaudzis sāk attiekties pret sevi ar cieņu un arī pieaug," stāsta Tihomirova.

Kā jauniešiem palīdzēt pieaugt
Foto: Shutterstock

Pieņemt viņa izvēli


Divdomīgs vēstījums no vecākiem bieži samulsina bērnus. Viņiem saka: "Tu jau esi pieaudzis", bet zemtekstā tas skan: "Bet vai tu esi pārliecināts, ka esi gatavs pieaugušo dzīvei?" Un jaunietis sāk šaubīties: vai viņš ir aprēķinājis savus spēkus?

Psihologs Dmitrijevskis uzskata, ka vecākiem laiku pa laikam bērniem vajadzētu uzdot jautājumu: "Tev vajadzēs manu palīdzību?" Tas viņus ieradinās novērtēt savus resursus un justies drošībā. "Iespējams, jaunietis atteiksies, toties viņš zinās, ka pieaugušie ir gatavi palīdzēt," uzsver Tihomirova.

Bet kā rīkoties, kad situācija šķiet apdraudoša, piemēram, jaunietis atsakās doties pie ārsta? "Spiediena izdarīšana vai piespiešana jau ir neiespējama. Atliek tikai pasniegt "satraucošu informāciju": mēs pastāstām par iespējamām briesmām, neslēpjot savu satraukumu," skaidro Dmitrijevskis.

Taču, ja jaunietis neieklausās un rīkojas pa savam – tad neko, – tā ir viņa izvēle, uzsver eksperti. Mūsu dēlam vai meitai ir tiesības rīkoties ar savu dzīvi tā, kā viņi uzskata par vajadzīgu. Pat ja mēs nepiekrītam viņa izvēlēm, mums atliek vien tās pieņemt.

Noslēgt līgumu


Jaunieši galvenokārt sevi vēl nespēj finansiāli nodrošināt vai arī to dara daļēji: kamēr viņi mācās, viņus uztur vecāki. Dažiem pieaugušiem šķiet: es maksāju – tātad, es arī vadu (kontrolēju, izlemju). "Bet tādā gadījumā nevajag no bērna gaidīt atbildību," iebilst Tihomirova.

"Dibinot partnerattiecības, ar jaunieti ir jāvienojas. Mēs apmaksājam tavas mācības, bet ko tu esi gatavs uzņemties? Labi mācīties, vienkārši mācīties un iegūt diplomu, vai auklēt jaunāko bērnu ģimenē, jo auklei mums naudas nepietiek? Bet kas notiks, ja es pārstāšu maksāt? Bet kas notiks, ja tu nemācīsies?"

Dmitrijevskis precizē: "Ir jāsaprot: lēmums, piemēram, mācīties augstskolā – ir mūsu kopīgs projekts? Bet varbūt tas ir mūsu personīgais, mūsu baiļu vadīts, vai tās ir mūsu ambīcijas (visi mūsu ģimenē ir zinātņu kandidāti)? Tad tās ir mūsu investīcijas mūsu pašu sirdsmieram."

"Vecākiem ir svarīgi apzināties, kas notiek, lai nerastos risku maiņa: skat, cik daudz tev esmu devis, tagad pienākusi tava kārta. "Pēc būtības mēs rīkojamies kā grantu sniedzēji, kuri laiku pa laikam var pārbaudīt "darba gaitu" un izlemt, vai turpināt finansēšanu vai projektu apstādināt," turpina Dmitsrijevskis.

Jaunietim ir jāsaprot, ka viņš uzņemas atbildību par saviem pienākumiem. Un vecākiem nāksies izrādīt savu labo gribu, bet kopā ar stingrību.

Bet ko darīt ar tiem, kuri nezina, ko vēlas? "Labākais, ko var darīt vecāki, – dot savam bērnam laiku. Lai gan, protams, tas nav viegli – likt viņu mierā, savaldīties un neiejaukties, kad viņš sāk mēģināt, meklēt un darīt to, ko vēlas pats," saka Andrejs Matvejevs.

Kā jauniešiem palīdzēt pieaugt
Foto: Shutterstock

Turpināt noteikt noteikumus


Vecāku mājas nav stingrā režīma internāts vieglprātīgiem jauniešiem, bet arī ne pansija, kur viss ir pieejams jau gatavs. Tāpēc ir tik svarīgi izstrādāt skaidrus noteikumus šādai kopdzīvei. Piemēram, jaunietis uzņemas iesaistīties saimniecības darbos, pabrīdina pārējos ģimenes locekļus, ja viņš aizkavēsies, negrauj mājas dzīves kārtību...

Taču ne vienmēr mums pietiek drosmes likt jaunietim ievērot šos noteikumus. "Pieņemts uzskatīt, ka skaidrība prasību izpildē ir pielīdzināma cietsirdībai, bet mīlestība nozīmē robežu neesamību. Mūsu bērnu jaunība met izaicinājumu šim mītam," norāda Dmitrijevskis.

Tas palīdz viņiem atgriezties realitātē, jo jauniešiem taču piemīt tendence pārvērtēt savu briedumu. Piemēram, viņš ir sasitis vecāku automašīnu? Tātad, apmaksās tās remontu vai arī kādu laiku nesēdīsies pie auto stūres.

Dažiem vecākiem ir grūti būt konsekventiem, viņus aptur bailes: bet ja izrādīšu stingrību, mēs sabojāsim attiecības ar bērnu? "Ja tā spriest, tad jau no paša sākuma ir jāatsakās no domas par audzināšanu. Tāpēc, ka viens no vecāku uzdevumiem ir sarūgtināt bērnu. Jau sākotnēji viņš pasaulē nāk kā egoists. Un ja viņam vēl itin visā izdabās, nekas labs nesanāks," skaidro Matvejevs.

Dmitrijevskis atgādina, ka daudz kas ir atkarīgs no mūsu emocionālā vēstījuma: "Attiecības var tikt iznīcinātas, ja rīkojamies ar naidu, dusmām. Cita lieta ir, kad bērns redz, ka mums pašiem ir žēl pieņemt tik bargus mērus, ka mēs to darām ar skumjām, taču bērna paša labā."

Atzīmēt galvenos etapus


Mūsdienu kultūrā nav iesvētību rituālu, kas kādreiz iezīmēja jaunieša pāreju uz pieaugušo kategoriju. Taču pārejas rituāli ir ļoti svarīgi bērna attīstībai.

Psihoanalītiķis Alens Brakonjē vecākiem piedāvā atzīmēt (ar fantāziju) visus galvenos notikumus pieauguša bērna dzīvē. Skolas absolvēšanu, pilngadības sasniegšanu, augstskolas diploma un autovadītāja apliecības iegūšanu, pirmo algu, praksi...

"Sarīkojiet nelielus svētkus, pavadot tos ar aptuveni šādiem vārdiem: "Tu esi pārgājis jaunā dzīves līmenī, tu pieaudz". Tāds simbolisks pavērsiens vairo jaunieša pašvērtību, pat ja viņš to neizrāda vai pasmej par šiem vārdiem, bet mātei un tēvam tie palīdz citādi paraudzīties uz savu dēlu vai meitu.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Attiecības ģimenē Bērnu audzināšana Jaunietis Pusaudzis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form