Pieci vecvecāku tipi un ieteikumi, kā novilkt robežas  (1)

"Reiz dzīvoja mamma – sauksim viņu par Mēriju –, kura aizveda savu sprogaino, garmataino dēlu pie vecvecākiem, kamēr pati ar vīru devās atvaļinājumā," ieskicējot piemēru attiecībās starp pieaugušajiem un viņu vecākiem, raksta portāls "Parents". "Pēc atgriešanās Mērija konstatēja, ka dēla mati pamatīgi nogriezti. "Viņš vienkārši izskatījās nesakopts," sacīja Mērijas mamma. Sieviete neko neatbildēja, taču neapmierinātība par situāciju viņu nepameta vēl gadiem.

Nenoliedzami, labas attiecības ar vecvecākiem gan bērnam, gan arī vecākiem pašiem var dot ļoti daudz. Omītes un opīši sniedz ne tikai emocionālu un praktisku atbalstu bērnu audzināšanā, bet arī, piemēram, var ievest atvasi dzimtas koka noslēpumu kambaros. Taču, neskatoties uz to, ka skaidri apzināmies, cik ļoti vecvecāki bērnus mīl un cik ļoti viņi grib izpalīdzēt, liela daļa palīdzēšanas, kas kaut nedaudz pārkāpusi prātā uzvilkto robežu, kaitina. Kā sacījusi Džila Spīgela, grāmatas "How to Talk to Anybody About Anything" autore: "Visās attiecībās ir potenciāls mīlēt un konfliktēt. Šī iespēja palīdz mums augt."

Mazulim piedzimstot, mainās ne tikai vecāku, bet arī vecvecāku dzīves. Viņiem var nākties apzināties, ka, lai gan ilgstoši sevi uzskatījuši par bērnu audzināšanas ekspertiem, viņu skatījums uz lietām var nesakrist ar pašu bērnu uzskatiem. Lai palīdzētu orientēties šajā labirintam pielīdzināmajā situācijā, portāla "Parents" pieaicinātie eksperti piedāvā iepazīties ar pieciem populāriem vecvecāku tipiem, kuru pamatā ir viņu uztvere par attiecībām ar bērniem un mazbērniem. Vēl turpmākajās rindās arī uzzināsi, kā tev rīkoties, ikdienā saskaroties ar omīti vai opīti – konkrētā tipa pārstāvi!

Šis, ļoti iespējams, ir populārākais no vecvecāku tipiem. Galvenā sūdzība – seniori bez vaicāšanas uzspiež savu viedokli kā galveno dzīves patiesību, kā arī vēlas būt klātesošie vienmēr un visur, teju vai cenšoties atgūt svarīgākā cilvēka vietu bērna dzīvē. Kāda mamma arī dalījusies savā pieredzē: "Mēs ar vīru pavisam nesen atradām bērnam perfekti piemērotu bērnudārzu. Kad vīramāte par to izdzirdēja, teju vai zaudēja prātu, jo pirms izvēles nepajautājām viņas viedokli."

Kā rīkoties? Spīgela skaidro – domstarpības rodas brīžos, kad vecvecāki maldīgi, taču uzskata, ka ir galvenie situācijas grožu turētāji. "Un patiesībā tas ir loģiski – tieši viņi ilgu gadu garumā bija atbildīgi par tavu labklājību, tāpēc apzināties, ka vairs nav tavu lēmumu noteicēji, var būt grūti.'' Savukārt Betānija Kuka, ģimeņu terapeite, turpina sakot: "Tā pati dinamika, kas bijusi ar vecākiem visas dzīves laikā, arī pieaugušo vecumā turpinās." Tas nozīmē – ja seniori kā vecāki pārspīlēti rūpējušies par bērnu vai dominējuši ar viedokli, šīs pašas iezīmes viņi ņem līdzi arī vecvecāku lomā.

Robežu pārkāpšanu iespējams piebremzēt, cenšoties vecvecākus ielaist savā dzīvē veidā, kas pašam ir pieņemams. "Ja viņi zvana bez mitas vai vienmēr un visur grib būt klāt, censties uz to paskatīties šādi – viņi vēlas justies mīlēti un būt daļa no jūsu dzīves," norāda Spīgela. Speciāliste iesaka sarunā ar senioru pateikt skaļi, ka priecājies par rūpēm un zvaniem, taču vienmēr uz tiem nav iespējams atbildēt. Tieši tāpēc ierosini konkrētu dienu un laiku ikdienas/iknedēļas sarunām.

Lai gan šis paņēmiens var palīdzēt novilkt robežas, arī bērniem svarīgi tās zināt. Citiem vārdiem sakot – kurš tad ir galvenais? "Lai justos droši, bērnam jāzina, kurš ir situācijas noteicējs," skaidro Kuka. "Ja mamma saka vienu, bet omīte par šo pašu tēmu – kaut ko citu, tas var ne tikai radīt apjukumu, bet arī destabilizēt bērna stāvokli."

Vai esi dzirdējis teicienu – "Ja tev nav nekā laba ko teikt, nesaki neko"? Jāteic, ka šī vecvecāku tipa pārstāvji šo ziņu nav saņēmuši. Tā kā prāts nemitīgu kritiku tā vienkārši neaizmirst, senioru izteiktās dzēlīgās piezīmēs var raisīt aizvainojumu, dusmas, arī pat veicināt spēka izsīkumu. Reizēm brūces tiek atplēstas vistiešākajā nozīmē. Kāda mamma no Portlendas, pie kuras uz raudzībām mājās ieradusies partnera ģimene, stāstījusi portālam – vīramāte viņai pārmetusi krūšu neaizklāšanu barošanas laikā. "Pēc tam viņa piedāvāja iziet ārā pastaigāt. Viņa sūkstījās, ka es ejot pārāk lēni, tāpēc sāku kustēties ātrāk, kā rezultātā atrāvu vaļā šuves."

Kā rīkoties? Spīgela uzskata – visticamāk, nejaukā omīte vai opītis nav ļauni vienkārši tāpat. Ticamāks variants, ka viņiem nav ne jausmas, kā jaunajā dzīves situācijā jāuzvedas. Piemēram, kāda vecmamma pasmīkņājusi par mazmeitai doto vārdu, taču nevis tāpēc, ka viņai vārds nepatiktu. Viņai vienkārši bijis grūti to izrunāt. Varbūt vecmamma uztraucas, ka apkārtējiem vārds varētu šķist pārāk neparasts un kļūt par pamatu bērna ķircināšanai skolā? Tas, protams, situāciju neattaisno, taču kaut nedaudz skaidro gan. "Tas parasti notiek situācijās, kad vecvecāks nav mierā ar bērna veikto izvēli, taču viņam nepietiek pašapziņas, lai to pateiktu," norāda Kuka.

Saskaroties ar pasīvo agresivitāti, psihoterapeite Amita Patela iesaka aicināt senioru runāt skaidru valodu. "Vai tu varētu paskaidrot, ko tieši ar to centies pateikt?" ir viena no frāzēm, ko paturēt savā vācelītē. Šī frāze var palīdzēt radīt drošu vidi, kurā seniors var teikt visu, kas uz sirds. Tāpat Patela iesaka pakāpties soli atpakaļ un pārdomāt – omītes sacītais patiesi ir kaut kas aizskarošs, vai man tas nepatīk tikai tāpēc, ka to pateica mana mamma?

Jau no bērna kājas daudzās ģimenēs atvasēm tiek stāstīts, ka vienīgais, ar ko jācīnās un kas jāpārspēj, esi tu pats – tam, ko dara kaimiņš vai kādu atzīmi kontroldarbā saņēmis blakussēdētājs, tevi nevajadzētu uztraukt. Jāteic gan, ka ne visi šo dzīves gudrību apguvuši vai vismaz piemirsuši, jo īpaši daļa vecvecāku. Lūk, piemērs! "Ņemot vērā, ka tajā laikā varējām satikties tikai ārā, pagājušajā rudenī vīra vecākiem Pateicības dienas pusdienas piedāvājām ieturēt pirms svētkiem," stāsta kāda mamma no Ņujorkas, Kvīnsas. "Toreiz bija jauks laiks. Viņi, savukārt, nodomāja, ka to ierosinām tāpēc, ka "īstajā" brīvdienā būsim kopā ar maniem vecākiem, lai gan patiesībā tā nebūt nebija plānots." Tālāk sekojis 16+ gadu sirdī turēta sāpe par visām reizēm, kad ģimene nosliekusies par labu sievas vecākiem.

Kā rīkoties? Šajā situācijā svarīgi "apdalītajam" vecvecākam parādīt visus skatu punktus, no kuriem viņš ir tikai ieguvējs. "Stāsts ir par nedrošību," teic Spīgela. Tieši tāpēc svarīgi pastāstīt, kuros bērna dzīves brīžos viņš bijis starmešu gaismās. ""Tieši tu viņu pirmo reizi aizvedi lasīt ābolus, un viņai tas ļoti patika!" ir viens no veidiem, kā censties situāciju nogludināt. Liec viņiem saprast, ka visi ir mīlēti vienlīdz stipri. Tāpat vari uzaicināt visus vecvecākus uz kopīgām vakariņām – ir grūti sacensties, ja redzi, ka tam nemaz nav iemesla."

Patela uzskata, ka vispirms vecākiem pašiem sev jāatbild uz jautājumu, kāpēc viņi cenšas šo situāciju risināt? Vai tikai tāpēc, lai aizietu no sarunas kā uzvarētāji, pastāvot uz to, ka senioriem nav bijusi taisnībā, kā arī viņiem nav tiesību norādīt, ar ko un kad satikties? Ja tā, dod sev mirklīti "izpūst gaisu". Pēc tam ļauj bērnu vecvecākiem izteikties, noslēgumā liekot saprast, ka viņi ģimenē ir mīlēti un novērtēti. Tieši to daudzi vēlas dzirdēt. Kuka sacītajam piekrīt: "Bieži vien svarīgākais nav būt "vienlīdzīgiem", bet gan aizpildīt konkrētās nodarbes tukšumu. Tieši tāpēc pajautā: "Vai biežāk gribētu palikt pie mums pa nakti? Vai tās ir ikdienas sarunas, kas trūkst?" Centies "aizrakties" līdz pašai problēmas saknei."

Padomu došana bērniem ir ne tikai daudzu vecāku saldēdiens, bet arī teju visa dzīves jēga. Atgādinājumam regulāri lietot zobu diegu nav ne vainas, taču, ja ieteikumi robežojas jau ar nejēdzību, piemēram, "puiši nevar vilkt violetus kreklus" vai "dod viņai rīsu pārslas, vai arī viņa nekad visu nakti nenogulēs", un to regularitāte ir patiesi neapskaužama, saglabāt mieru var būt patiesi sarežģīti.

Kā rīkoties? Viens no variantiem ir vecvecākam apstiprināt, ka viņa ieteikums ir dzirdēts un piefiksēts. Taču, ja padoms ir tik nesaprotams vai pat nepieņemams, izlīdzēties vari ar tādu frāzi kā "Man nozīmētu ļoti daudz, ja tu mums uzticētos". Kāpēc šādu? Jo caur to seniors var saprast, ka viņa viedoklis nemaz nav vaicāts un nedaudz atkāpties no padomu došanas. Ja tas nelīdz, laiks novilkt robežas, skaidro Patela. Izteic savas sajūtas skaļi, necenšoties aizvainot. Saki vecākiem: "Kad jūs apšaubāt manus audzināšanas paradumus, esmu ļoti vīlies," jo šāds paņēmiens būs daudz efektīvāks nekā norādīšana uz viņu nekompetenci. Šo svarīgi paturēt prātā, jo, neiejūtīgi norādot uz sliktu padomu, vecākiem var šķist – tu apšaubi un pat kritizē veidu, kādā viņi audzinājuši tevi.

Ja iepriekš minētajos variantos seniori teju vai raujas pie bērniem un mazbērniem, šī tipa pārstāvji nebūt neraujas iejusties vecvecāku statusā. Un arī tas tevi var sarūgtināt. "Mans tēvs dzīvo stundas attālumā, bet vēl nekad nav saticis manu gadu veco meitiņu," raksta kāda mamma. "Viņš ir ierauts pats savā dzīvē, un nebūt neizskatās, ka viņu tas maz interesētu. Tas mani skumdina." Jāteic gan, ka šis ir visnotaļ radikāls piemērs – biežāk vecvecāki vienkārši iekrituši ceļošanas valgos, aizrāvušies ar savām nodarbēm vai vienkārši miera baudīšanu un, lai gan mīl mazbērnus, par visām varītēm necenšas ar viņiem pavadīt laiku.

Kā rīkoties? "Pārcilā" savas ekspektācijas. Vai gadījumā patstāvīgu, mierīgu dzīvi nejauc ar vienaldzību pret bērnu? Neaizmirsti, ka vismaz vienu bērnu viņi dzīvē jau izaudzinājuši un varbūt nemaz nealkst vēlreiz vērt vaļā šo grāmatu. Taču tas nenozīmē, ka viņi bērnu nemīl. Nenoliedzami, var būt grūti skatīties uz citām vecmāmiņām, kuras mazos ķiparus ved uz koncertiem vai cienā ar saldējumu kafejnīcās, tomēr ieteicams nedaudz pamainīt perspektīvu. Kuka atgādina, ka vecvecāki nav tikai mīļoties gribošas, maigas būtnes – arī viņi ir cilvēki. "Paši uzprasāmies uz nepatikšanām, gaidot no viņiem neiespējamo."

Vienkāršākais un efektīvākais veids, kā uzzināt vecāku domas par jauno statusu, ir situāciju izrunāt. Vaicā viņiem, kā, viņuprāt, attiecības ar bērnu varētu virzīties uz priekšu. Noskaidro, kas palīdzētu saiknei veidoties, vienlaicīgi ļaujot senioram saglabāt pilnīgu kontroli pār savu dzīvi. Iespējams, atbilde tevi neiepriecinās, bet vismaz vienu reizi par visām būs ieviesta skaidrība.