Tēvs, triangulācija un dzimumidentitāte jeb kā bērnam izveidot savu laimes mozaīku  (2)

Mūsu kultūrā pirmais trijstūris veidojas no tēva ienākšanas attiecību diādē "māte-bērns''. Tas palīdz:

Bērns tādējādi iegūst drošību un neatkarību ne tikai savā ģimenē, bet arī ārpus tās. Bērns tad var "iekarot'' audzinātāju, draugus u.c. Gluži tāpat kā tēvs bērnam bija tāds kā atspēriena punkts jeb trešais attiecībā pret māti, tad tālāk šis trešais jau būs kāds cits (draugi, skolotāji, sabiedrība) – attiecīgi, jau trijstūrī vecāki-bērns-… Te, protams, ir svarīgi, vai bērns emocionāli "pārvietojas'' tikai šajā trijstūrī, vai arī vērš savu uzmanību "uz ārpusi''.

Triangulācija ir kā psihisks process, kam nepieciešamas attiecības. Ja kaut kādu iemeslu dēļ nav tēva, tad triangulācijas process nevarēs notikt vai arī tā norise būs apgrūtinoša, traucēta vai atlikta uz vēlāku laiku, kas noved pie dažādiem psihiskās attīstības traucējumiem, grūtībām sociāli adaptēties.

Te rodas jautājums, – vai nukleārās ģimenes saglabāšana, salīdzinot ar šķirtajām vai alternatīvās ģimenes formām, bērna psihiskajai attīstībai ir vislabākais variants?

Ja tā būtu, tad tas ietekmētu ne tikai sabiedrības attieksmi pret šķiršanos, bet rastos tāda kā stigmatizācija, kad vecāku šķiršanās būtu kā ekvivalents kādam acīmredzamam psihiskam traucējumam.

Lai labāk izprastu šo jautājumu, jāpievēršas teorijai. Zigmunds Freids ieviesa jēdzienu "edipālais vecums" (fāze jeb komplekss), kad bērnam ir četri līdz septiņi gadi. Tad zēni savas maigās jūtas (tāpat kā agrāk ) vērš pret māti (vēlas precēties ar mammu), bet meitenes (atdaloties no mātes, vēlas apprecēt tēvu) attiecībā pret tēvu. Tas nozīmē to, ka sava dzimuma vecāks kļūst par tādu kā konkurentu. Tas rada dažādas emocijas un konfliktus starp bērna narcistiskajām vajadzībām (vēlmi pieaugt) un vajadzībai būt drošībā (bailēm no nosodījuma).

Zēni tāpat turpina mīlēt tēvu, bet meitenes savu māti. Labvēlīgu apstākļu rezultātā, zēnam identificējoties ar savu tēvu, ir iespēja atrisināt šo konfliktu (starp mīlestību un bailēm) un atbrīvoties arī no bailēm (no tēva nosodījuma). Līdzīgi meitenes šo situāciju atrisina, identificējoties ar savu māti.

Tad jautājuma vietā: "Kurš no mums abiem (es vai tētis) vai abām (es vai mamma) mīl vairāk?'' rodas zēna secinājums: "Mēs abi (tētis un es) mīlam mammu un mamma mīl mūs.'' Savukārt meitenes secina: "Mēs abas (mamma un es) mīlam tēti un tētis mīl mūs.''

Nedaudz atskatoties pagātnē, ap 1940. gadu, kad tika veikti pētījumi par to, kas notiek attiecībās starp bērnu un māti bērna pirmā dzimšanas gada laikā, – radās daudzi visai sensacionāli secinājumi. Vēlāk profesionāļu vidū (Goldstein/ Freud/ Solnit, 1979) veidojās uzskats: "Protams, brīnišķīgi, ka bērns aug pilnā ģimenē. Tajā pašā laikā viņa psihiskajā attīstībā vispirms jābūt labām attiecībām ar māti!''

Tas radīja sociāli politiskas sekas: tiesības aprūpēt bērnus, kuri dzimuši ārlaulībā, automātiski piešķīra sievietēm, tiesvedību procesos šķiršanās gadījumos aprūpes tiesības gandrīz vienmēr vienpersoniski ieguva mātes un tiesības tēvam satikt bērnu interpretēja kā tēvu tiesības, nevis kā pedagoģisku nepieciešamību, proti, kā bērna tiesības. Sekas bija graujošas – aptuveni 40 procenti šķirto vecāku bērnu trīs gadu laikā vispār netikās ar tēviem, bet 75 procentiem nebija regulāru tikšanos (Napp-Peters, 1985: Proksch, 2002). Sekas neaprobežojās tikai ar šķiršanos. 19. gadsimta otrā puse iezīmējās ar to, ka mazinājās tēvu atbildība bērna audzināšanā.

Brīdī, kad sievietes cīnījās par emancipāciju, bērnu audzināšanu uzskatīja kā mātes pienākumu, kas radīja sievietēm papildus slodzi. Tēvi tad bija "naudas pelnītāji'', kas ietekmēja arī profesionālo sfēru. Cik daudz vīriešu bērnudārzā ir audzinātāji? Arī vidusskolās un augstskolās strādā galvenokārt sievietes. Ja pārsvarā ārsti ir vīrieši, tad tikai pediatru vidū lielākā daļa ir sievietes. Arī bērnu audzināšanā lekcijas un nodarbības pamatā apmeklē sievietes.

Pēdējo 20 līdz 30 gadu laikā situācija pamazām mainās. Sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā tika pievērsta uzmanība tam, ka divu cilvēku attiecību modeli ietekmē tas, ko katrs piedzīvojis savā sākotnējā ģimenes sistēmas attiecību modelī. Savukārt psihoanalītiķi piešķīra svarīgu lomu tēvam kā "trešajam objektam'' mātes un bērna "diādes'' attiecību kontekstā. Un, visbeidzot, pateicoties daudziem pētījumiem, šķiršanās gadījumos ( Dammash/Metzger, 1999; Fthenakis, 1985; Grieser, 1998;Kindler, 2002; Petri, 1999; Schon, 1995; Steinhardt/Datler/Gstach,2002) tika pierādīts tēva lomas nozīmīgums.

Var teikt, ka attiecības trijstūrī starp māti, tēvu un bērnu (arī, ja vecāki ir izšķīrušies) ir nepieciešams nosacījums bērna psihiskajā attīstībā.

Runājot par tēva lomu, var iedalīt:

Manā bērnu psihiatrijas praksē bieži nāk mātes, kuras ir izmisušas, jo netiek galā ar savu bērnudārza (četru līdz piecu gadu) vecuma bērnu. Bērns pretojas jebkuriem ierobežojumiem, rīko histērijas (parasti jeb normā tas notiek divu līdz trīs gadu vecumā, t.s. spītības periodā), ir nepārtrauktā kustībā. Runājot atklājas, ka bieži vien bērnam dažādu iemeslu dēļ nav bijušas emocionālas, pastāvīgas attiecības ar tēvu. Vecāki lielākoties ir šķīrušies pirms bērna piedzimšanas, tēva un bērna attiecības pārtrūkst drīz vien pēc bērna pirmajām dzimšanas dienas svinībām.

Svarīga ir tēva strukturālā loma. Kā trešais, tēvs ir kā neaizvietojams palīgs un katalizators bērna pakāpeniskai iziešanai no simbiotiskām attiecībām ar māti. Tas notiek no bērna dzīves pirmajiem mēnešiem līdz pat laikam, kad bērns apjauš, ka māte ir viņa mīlestības objekts, bet ir iespējama arī patstāvīga sava "es'' esamība (ap trīs gadu vecumu). Tas rada:

Konsultāciju laikā mātes nereti saka: "Mēs slimojam, nemācamies, neklausām, rupji lamājamies un runājam pretī," arī, ja "bērnam'' ir 15 gadu.

Labākai izpratnei iedomāsimies angļa psihoanalītiķa E.L.Abelin (1971, 1975) aprakstu, kas parāda tēva nozīmīgumu brīdī, kad bērns iziet no simbiozes ar māti. Viņš salīdzina māti ar drošu ostu, kurā ir viss nepieciešamais dzīvei un aizsardzība no likstām, ko var izraisīt jūra. Bet katrs jūrnieks ar laiku zaudē mieru, jo jūra un apkārtējā pasaule viņu vilina aizvien vairāk un vairāk. Tajā pašā laikā viņa aprīkojums, piemēram, laiva ir pārāk nedroša, bet jūra – pārāk liela un neprognozējama. Bet, ja izejot no ostas, blakus būtu sala, ne pārāk tālu, ar tādiem pašiem laika apstākļiem un dabu, tad varētu tikt līdz turienei, īpaši neriskējot. Un jebkurā laikā, kad gribas, varētu atgriezties atpakaļ. Tad tēvu mēs varam iedomāties kā šo salu. Tādējādi, "peldot pilnīgā vienatnē'', šurpu turpu starp māti un tēvu, es sāku sevi sajust kā īstu "jūras vilku''.

Ja šādas iespējas veikt pirmo soli pasaulē nav, tad es (bērns) palieku ieslodzīts ostā (mātes "dzemdē''), kaut arī sajūtas un domas būs par ceļošanu. Tāpēc ar laiku es (bērns) sākšu ne tikai mīlēt, bet vienlaicīgi (laiku pa laikam) arī neieredzēt to vietu, kurā esmu pašlaik un, kura sola man "visu''.

Ap sešu gadu vecumu, ja atrisinās edipālā situācija, bērns:

Tādējādi ne tikai tagadne, kas, pirmām kārtām, raksturojas ar bērna pozīciju, kurā ir jāpakļaujas, bet arī nākotne, proti, tas, par ko bērns beigu beigās kļūs, taps par svarīgu dzīves sastāvdaļu.

Bērnam nākotnes redzējums tad rada mierinājumu tagadnē, perspektīva pieaugt mazina nepieciešamību cīnīties šeit un tagad pret noteicošajiem pieaugušajiem. Bērns vērš savas ambīcijas pieaugt uz nākotni. Tas lielā mērā ietekmē arī to, kā viņš attieksies pret mācībām skolā.

Deviņus gadus jaunā Ieva konfliktē ar māti. Iemeslu tam ir daudz, jo "pasaule'', kura mums būtu jādod saviem bērniem, vairākas reizes dienā konfliktē ar "pasauli'', kādu to vēlētos bērni. Ieva dusmojas uz mammu (pēc Ievas domām, – pamatoti). Mammai, dabiski, ir cits viedoklis, viņa nevēlas samierināties ar meitas dumpīgo izturēšanos un liek (pēc mammas domām, – pamatoti) meitai doties uz istabu. Citādi par rītdienas "tusiņu" pie draudzenes var aizmirst. Ieva, asarām ritot, aizcērt istabas durvis un pazūd savā istabā. Tur viņa kaļ atriebības plānus: viņa ar mammu vairs nerunās! Un nepieskarsies ēdienam, ko mamma būs gatavojusi! Un varbūt arī vairāk neies uz skolu, tad māte būs spiesta maksāt sodu par to! Vai arī rīt uzkāps mātei uz kājas, lai viņai sāpētu, jo uz pēdām ir izmetušās tulznas.

Kāda loma šajā situācijā ir tēvam?

Emocionāli Ieva uz noteiktu laiku atbrīvojās no mammas. Dusmās viņa vēlas, lai mamma samaksā sodu. Ja saprotam, cik Ieva ir no mātes atkarīga un kā viņa patiesībā mammu mīl, tad šīs agresīvās fantāzijas ir pamatīgs sasniegums. Vienīgi Ieva spēja šādi dusmoties tikai tādēļ, ka viņai bija sajūta, ko šajā stāstā apzināti neminēju: "Man mamma nemaz nav vajadzīga, jo man ir tētis! Viņš mani mīl pa īstam!'' Bez šīs mierinošās sajūtas, kas saistās ar tēvu, – izlīgšana ar mammu, kura tad būtu "vienīgais cilvēks uz pasaules, kas man ir,'' – radītu lielas skumjas un bailes.

Tieši šī ir situācija, kas agri vai vēlu, veidojot attiecības, noved pie izvairīšanās no konfliktu risināšanas, jo ir bailes pazaudēt attiecības. Tad radušās dusmas un vilšanās tiek "norītas'' jeb izstumtas zemapziņā. Tas noved pie tā, ka bērni ir spiesti adaptēties vai arī attiecībās maigumu nomainīs agresijas uzplūdi, jo bērna psihes aizsargmehānisms tādu slodzi nespēj turēt. Tad vecāki saka, ka bērna uzvedība ir ļoti mainīga, neprognozējama. Vienu brīdi bērns ir maigs un "pūkains", bet tad, bez jebkāda iemesla "uzsprāgst'' tā, ka viņu vairs nevar pazīt. Gluži kā augstspiediena pārtikas katls, kam spiediena ventilis vairs nestrādā, tāpēc vāks reizēm aizlido pa gaisu.

Tādējādi, Ieva spēj "izlaist'' savas dusmas (nolaist tvaiku), – sākumā aktīvi pretojoties, tad ar fantāziju palīdzību (domas par atriebību) un, beidzot, juzdamās neatkarīga un bezbailīgi lepna – simboliski ar mākslinieciskās formas palīdzību (uzzīmējot zīmējumu). Un tas viss, pateicoties tēvam, kuram tajā brīdī nemaz nav jābūt klāt, un kurš par notikušo itin neko nemaz nezina. Var teikt, ka visdrīzāk tēvs palīdz gan meitai, gan arī sievai. Brīdī, kad Ieva ir aizcirtusi istabas durvis, māte var iedomāties, kā vakarā izstāstīs visu savam vīram un viņš ar meitu nopietni parunās... Arī Ievas mātei tēvs ir kā emocionālais rezerves ceļš, kas kā "trešais objekts'' mīkstina konfliktu, tādējādi ļaujot turpināties "maigām'' attiecībām no tās vietas, kur tās pārtrūka pirms 30 minūtēm.

Runājot par dzimumidentitāti, var minēt E.H.Ericsson (1959), kurš identitāti, arī seksuālo identitāti iedalīja trīs daļās. Pirmā – īpašības, ko bērns uztver saistībā ar mīlas objektiem. Bērnam gribas izskatīties, runāt, kustēties, būt tādam pašam kā mamma un tētis. Bērns kādu dienu vēlas būt tikpat liels, skaists, gudrs kā viņi un "strādā'' pie tā jau tagad. To sauc par identifikācijas procesu ar saviem vecākiem. Edipālā perioda sākumā tā paša dzimuma vecāks kļūst arvien svarīgāks "identifikācijas objekts''. Zēnam tas ir tēvs, meitenei – mamma. Otrā – vienlaicīgi, galvenokārt, neapzināti notiek identifikācija ar pretējā dzimuma vecāku. Zēni "uzņems'' mātes īpašības, bet meitenes – tēva īpašības. Ja ir pietiekami labas attiecības trijstūrī "māte-tēvs-bērns'', tad šīs uzņemtās īpašības būs zināmā līdzsvarā. Un visbeidzot trešā daļa – bērns sevi identificē ne tikai ar savu vecāku īpašībām, bet arī ar vecāku attieksmi pret sevi jeb ar sava paša priekšstatu par to, kā vecāki izturas pret viņu:

Tas pats notiek arī, ja priekšstats par mani ir ne kā "veselu'' bērnu, bet selektīvi – attiecas uz kādiem manas personības aspektiem. Tāpēc, kad man rodas sajūta, ka vecāki mani mīl tikai tad, kad esmu "paklausīgs'',"mīļš'', "patstāvīgs'', "stiprs'', "vīrišķīgs'', "sievišķīga'', "prātīgs'', "apmierināts'', "slims'', tad es nevaru sevi mīlēt, kad esmu "nepaklausīgs'', "nemīļš'', "nepatstāvīgs'', "vesels'':

Var teikt, ka vecāki man ir sava veida spogulis, un tā kā bērnam nav cita spoguļa, ir jāpieņem tas, ka mans atspulgs šajā spogulī ir "īstais es'', proti, es identificēju sevi ar šo atspulgu.

Var iedomāties, ko man, bērnam, nozīmē tas, ka man nav tēva ne kā identifikācijas objekta, ne kā "spoguļa'.

Ja esmu zēns, tad:

Savukārt meitenes, kuras nav piedzīvojušas emocionālas, intensīvas attiecības ar tēvu:

Zēniem "nepietiekami vērtīgs, lai tēvs mīlētu'' sajūta būs kā daļa no identifikācijas visas dzīves laikā un meitenēm sajūta "neesmu mīlestības cienīga, neesmu pievilcīga kā sieviete, lai vīrietis mani nepamestu". Tad sieviete attiecībās centīsies pielāgoties, pakļauties, un vīrieši attiecīgi centīsies dominēt.

Tādējādi bērni, kuriem ir bijusi iespēja dzīvot ar tēvu un māti "pietiekami labās'' attiecībās (arī šķirtajās ģimenēs), kļūs par harmoniski sabalansētu "vīrišķo'' un "sievišķo'' īpašību personībām, kas būs pārliecinātas par sevi ar iespēju iegūt arī labu izglītību, jutīs attiecībās un darbā vairāk prieka un gandarījuma, – iegūs daudz ko no tās mozaīkas, ko mēs mēdzam saukt par laimi.

Raksts publicēts žurnālā "Ārsts.lv", un ar tā saskaņojumu – pieejams arī portāla "Cālis" lasītājiem. Trimda piebilst, ka veselības centrā "Salaspils" un doktorātā "Ziepniekalns" ir iespējams pieteikties valsts apmaksātām bērnu psihiatra konsultācijām.