Darbs, karjera vai aicinājums – profesijas loma tavā dzīvē

Cilvēks vispirms mācās, lai attīstītu identitāti un prasmes, īstenotu plānus un mērķus, kas nostiprina daļu no tā, kas viņš ir, respektīvi, personību. Tad seko pirmie mēģinājumi apgūto likt lietā praksē un tā, soli pa solim, turpinās ceļš darba tirgū. Bet, kad pamats zem kājām nostiprinājies un sasniegts kāds ceļa atzarojums, ir vērts uzdot sev divus būtiskus jautājumus, proti, "Kāda ir darba loma manā dzīvē?" un "Kādu es to vēlos redzēt?" Lūk, kādas trīs iespējamās perspektīvas ieskicējuši "Psychology Today" eksperti.

Tu ieguvi izglītību konkrētā jomā, jo tā šķita gana interesanta, dotībām atbilstoša un pietiekami labi atalgota. Tagad? Tagad ir laiks plūkt augļus – tu izbaudi to, ko dari, kad tas jādara, bet neesi tas, kurš strādā virsstundas, mosties nakts vidū, uztraucoties par nākamo darba dienu un veicamajiem uzdevumiem vai arī domājot par turpmākajiem soļiem, kas jāsper, lai virzītos uz priekšu karjerā. Tu dari to, ko dari, jo tas šobrīd ir labākais veids, kā pelnīt naudu un saglabāt noteiktu dzīves līmeni, bet dzīvē svarīgākas ir citas lietas – bērni, ģimene, aizraušanās ar vaļaspriekiem. Darbs ir līdzeklis, kā to panākt un nodrošināt, bet ne visa dzīve.

Šeit varētu izmantot salīdzinājumu ar ceļu, kura malās atrodas robežstabiņi ar ļoti skaidrām un konkrētām atzīmēm. Es saņemu diplomu, licenci vai grādu, un tā ir kā pirmā robežšķirtne, biļete uz vīziju par to, kur tu galu galā vēlies nokļūt. Piemēram, veterināra palīga diploms aizved tālāk līdz ārsta grādam un tiesībām veikt visdažādākās medicīniskās manipulācijas; matu veidošana ir sākums, lai laika gaitā atvērtu savu salonu vai kļūtu par pieprasītu stilisti. Tātad, ir nosprausti konkrēti mērķi, izveidots plāns un laika grafiks, kas ļauj efektīvi izvērtēt rezultātus un apjaust, vai un cik strauji tuvojies vēlamā scenārija īstenošanai.

Šajā gadījumā darbs kļūst par nozīmīgu daļu no tā, kas es esmu – ne vienmēr nostrādāto stundu vai naudas izteiksmē, bet gan identitātes dēļ. Piemēram? Mana prasme klausīties un uzklausīt, empātija aicina mani palīdzēt citiem psihoemocionālās veselības uzturēšanā; mīlestība pret dzīvniekiem liek iesaistīties to aprūpē patversmē; likumu pārzināšana un izpratne padara mani par trūcīgo vai bezpalīdzīgo aizstāvi.

Kā skaidro eksperti, daļa cilvēku izvēlas pieturēties pie kāda konkrēta modeļa, turpretī citi dzīves laikā īsteno pat visus trīs iepriekš minētos scenārijus. Jo ir tikai normāli, ka prioritātes mainās, jo laika gaitā mainās gan cilvēka personība, gan vajadzības un attieksme pret daudzām lietām, kas veido viņa ikdienu. Lai pārmaiņas noritētu gludi, galvenais būt vērīgam, prast ieklausīties sevī un uzdot pareizos jautājumus. Tie ir:

Darbojoties "autopilotā" vai iestrēgstot kādā vietā vai situācijā tikai tādēļ, ka uzskati – ir par vēlu kaut ko mainīt , tu riskē zaudēt saikni starp sevi un izvēlēto profesionālo ceļu un darbu un dzīvi kopumā. Tādēļ optimāla līdzsvara labad ir vērts laiku pa laikam pavētīt, vai šajā lielajā puzlē, ko saucam par dzīvi, netrūkst kāda gabaliņa.