Attiecības neizglābsi! Septiņi egoistiski iemesli bērnu radīšanai

Kādi vēl ir motīvi, kuru dēļ nevajadzētu censties tikt pie mazuļa, lai vēl vairāk nenokaitētu situāciju, portālā "Passion" skaidro speciālisti.

Daži pāri, saklausījušies dažādu pseidoekspertu padomus, pieļauj, ka atgriezt iepriekšējo kaisli un uzšķilt apdzisušo mīlestības dzirkstelīti palīdzēs kopīgs mazulis. Diemžēl, bet realitātē sanāk tā, ka problēmas attiecībās papildina vēl arī hronisks nogurums, aizkaitinājums, apātija un citas vecāku lomas "burvības". Ne visiem ar godu izdodas iziet caur šiem pārbaudījumiem, un tā rezultātā, pāri, kuri bijuši uz šķiršanās robežas vēl līdz bērna piedzimšanai, tā arī izšķiras.

Vai esi skatījusies filmu "Bridžetas Džounsas dienasgrāmata"? Atceries, kā filmas galvenajai varonei bija jāklausās radinieku netaktiskie atgādinājumi par tikšķošo pulksteni, dodot mājienu, – ja viņa tuvākajā laikā nepaliks stāvoklī, tad vienkārši nespēs realizēt savu mātes instinktu, jo, redz, dabu jau piemānīt nevar un pēc konkrēta vecuma ieņemt bērnu, iznēsāt to un dzemdēt kļūst arvien sarežģītāk. Tāpēc, ja tu principā nejūti vēlēšanos veltīt savu dzīvi mazam sevis turpinājumam, bet draugi un tuvinieki tevi burtiskā nozīmē apsēduši ar šo domu, tad nepadodies viņu provokācijām un nerīkojies, lai tikai izdabātu viņiem. Jo tā taču ir tava dzīve un tikai tu izlem, kā un ar ko to pavadīsi.

Nevajag radīt bērnu tikai tāpēc, ka visi paziņas jau sen kā audzina mantiniekus, bet tu kaut kā esi aizkavējusies. Nevajag skatīties uz citiem un tiekties līdzināties visiem citiem. Pretējā gadījumā tas var novest pie hroniska noguruma, sarūgtinājuma, vilšanās un pat nolaidības, kļūstot par vecākiem un uzņemoties jaunos pienākumus. Bērns pārstāvēs pats sevi un kas zina, kas no viņa šādā gadījumā izaugs. Labāk par bērniņa ieņemšanu domāt tad, kad esi patiešām tam nobriedusi un gatava mazuļa dēļ atteikties no ierastā dzīvesveida, vismaz uz kādu laiku.

Cita sieviešu kategorija uzskata, ka bērna piedzimšana palīdzēs viņām uzlabot materiālo stāvokli, ka tādā veidā viņas varēs saņemt dažādus pabalstus un atlaides no valsts puses. Turklāt, pēc viņu domām, ja nu pēkšņi izredzētais izlems ģimeni pamest, viņas varēs pretendēt uz uzturlīdzekļu saņemšanu no bijušā, kamēr mantinieks nesasniegs pilngadību. Bet kas zina, varbūt vēl kaut ko varēs līdz tam izdomāt... Piemēram, bērnu padarīt par perspektīvu sportistu vai šovbiznesa pārstāvi, tādā veidā arī sev nodrošinot bezbēdīgas vecumdienas. Vai ir vērts runāt par to, ka šādi plāni tā arī paliks nerealizēti? Pirmkārt, bērni paši izlems, kas viņi varētu būt nākotnē un vispār viņiem nav nekādu pienākumu rūpēties par savu vecāku materiālo labklājību. Jā, to var darīt no tīras sirds, bet pienākums tas nav!

Pieņemsim, ka tu saproti, ka esi nogurusi no darba un gribētu pārtraukumu, lai veltītu sevi mājai un mīļotajam, nevis strādāt no rīta līdz vakaram. Bet tavs partneris ir pret šāda veida lēmumiem, jo, pēc viņa domām, attiecībām jāveidojas, balstoties vienlīdzībā, bet, ja viens partneris kādu laiku paliks mājās, tad cietīs finansiālā stabilitāte. Laba izeja šajā situācijā, pēc tavām domām, – atcerēties par savu "sievietes sūtību" – radīt bērnu, tātad, doties garākā atvaļinājumā. Pēc psihologu domām, šādā gadījumā bērns kļūst par manipulāciju priekšmetu. Tādas mammas vairumā gadījumu savam bērnam nodod visu savu neapmierinātību par neizdevušos dzīvi un nerealizētajām ambīcijām. Savukārt tēvs šādā gadījumā turas tālāk no bērna audzināšanas un sniedz sievai iespēju patstāvīgi nodarboties ar bērnu – gribēji laist pasaulē, lūdzu, tad arī pati tiec galā.

Dažas sievietes, nogurušas no patstāvīgas savu vecāku kontroles, naivi domā, – tiklīdz viņām parādīsies bērns, tad viņu tētis un mamma pilnībā pārslēgs uzmanību uz mazbērnu, beidzot dāvājot viņām tik ilgi gaidīto brīvību. Pēc psihologu domām, daudzas sievietes ir pārliecinātas, – tiklīdz viņas sarūpēs sev atvasi, tad vienlaikus arī pieaugs savu vecāku acīs un pret viņām izturēsies kā pret pieaugušiem cilvēkiem, nevis kā pret nesaprātīgiem bērniem, kuru vietā viss un vienmēr ir jāizlemj. Viņām patiesi šķiet, ka vienīgais veids, kā tikt galā ar šo nomācošo problēmu – laist pasaulē mazuli. Dažos gadījumos tas tiešām arī nostrādā, tomēr tikpat bieži arī sievietes saprot, ka vēl nav gatavs uzņemties tādu atbildību un bērniņu nodod vecvecāku aprūpē, kuri tad arī visādi lutina mazuli, bieži vien audzinot viņu par vājas gribas infantilu personību, kurš nav spējīgs pats kaut ko izdarīt. Un kas ar šādu bērnu notiks vēlāk? Viņš kā pieaugušais var rīkoties identiski ar savu atvasi, kā izrīkojās ar viņu. Vai arī šāds bērns nebūs spējīgs veidot pats savu ģimeni un izvēlēsies palikt kopā ar tiem, kuri viņu kopš agrīnas bērnības lutināja ar savu uzmanību.