Daiļslidotāja Elizabete: paralēli visam svarīgākais ir mācīties
Foto: Privātā arhīva foto

Šonedēļ sākās jaunais mācību gads, kad skolēni visā Latvijā atkal sēdās skolas solos – daudziem no viņiem šis ir pirmais gads skolā, citiem – pirmais gads tieši pamatskolā vai vidusskolā. Lai iedvesmotu jauniešus mācīties un pilnveidoties, savā pieredzē par skolas gaitām dalās daiļslidotāja Elizabete Luisa Līviņa, kura mācījusies gan Latvijā, gan Itālijā.

"Manas skolas gaitas sākās vēlāk kā slidošana – piecu gadu vecumā mamma mani uzlika uz slidām. Dzīvē ir dzirdēts par neskaitāmiem gadījumiem, kad vecāki izdara izvēli bērnu vietā un atvases pēc tam to nes kā slogu, manā gadījumā tā nebija. Nenoliegšu, kad biju maziņa reizēm raudāju un negribēju iet uz treniņiem, jo hallē bija auksti, bet kopumā mana mamma trāpīja desmitniekā. Esmu neizsakāmi pateicīga viņai par šo izvēli. Ja nebūtu kļuvusi par daiļslidotāju, noteikti būtu dejotāja. Mamma kaut kādā veidā nojauta manas vēlmes un spēja saredzēt talantu. Uzskatu, ka vecākiem nevajag uzspiest bērniem savus nerealizētos sapņus, bet jācenšas saprast, kas būtu pats piemērotākais bērnam. Atceros, ka mamma nepārtraukti jautāja: vai tiešām to vēlos, kā es jūtos, kā man patīk u.tml. Kad man bija divpadsmit gadi, pēc kādas treniņnometnes Vācijā es paziņoju mammai, ka vēlos tur palikt un turpināt trenēties. Ar šo manu lēmumu arī mammai kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņa ir trāpījusi desmitniekā.

Mūsdienās ir tik daudz iespēju, pasaule ir atvērta


Zinu, ka visiem jauniešiem nav tik viegli izvēlēties savu ceļu dzīvē. Viņi nezina, ko vēlas mācīties, un tas ir normāli. Taču jābūt vismaz aptuvenai idejai par to, ko vēlies, tad arī tālākais pakāpeniski noskaidrosies. Piemēram, es vēlētos būt dizainere, zinu, ka man jāapgūst uzņēmējdarbība, mārketings, tāpēc jāstudē. Ja jaunietim ir vismaz viens pieturas punkts, aptuvenā doma, ar ko vēlies nodarboties, tālākais ir tikai laika jautājums. Mūsdienās ir tik daudz iespēju, pasaule ir atvērta – lielākā problēma, ka daudzi cilvēki nemeklē jaunas iespējas. To pamanīju, arī dzīvojot Itālijā – ir jaunieši, kuri strādā kafejnīcās vai restorānos sešas dienas nedēļā, saņem savu atalgojumu, ko atlikušajā brīvdienā iztērē, un sāk visu no gala. Nav vēlmes studēt, veidot karjeru, pilnveidoties, lai gan iespēju ir daudz. Pat, ja jaunieši konkrētajā brīdī ir apmierināti ar savu darbu, noteikti jādomā par nākotni, par to, vai varēsi šajā darbā pavadīt visu mūžu, vai tas ļauj augt un attīstīties kā personībai u.tml. Sešdesmit gadu vecumā viesmīļa darbs var nebūt tas piemērotākais, tāpēc, lai ko arī mēs jaunībā darām, paralēli visam ir jāmācās.

Vēlme mācīties latviski


Lielu daļu savas dzīves esmu dzīvojusi un trenējusies Krievijā. Tur nevēlējos iet skolā, jo gribēju mācīties latviešu valodā, lai vismaz tādējādi uzturētu labas valodas zināšanas. Ar aktīviem treniņiem un sacensībām ārpus Latvijas bija grūti atrast laiku arī mācībām. Arī laikā, kad atrados Latvijā, mana ikdiena bija piepildīta - rīts sākās ar pāris stundu treniņu uz ledus. Pēc horeogrāfijas nodarbības bija brīvais laiks, taču pēcpusdienā atkal divi darba cēlieni - ledus un "sausais" treniņš. Tā rezultātā gadījās, ka apmeklēju skolu vienu vai divas reizes semestrī. Lai cik ļoti skolotāji nāca pretī, ilgi tā nevarēju turpināt. Biju redzējusi TV reklāmas par iespējām mācīties attālināti, zināju, ka, piemēram, ASV sportistu vidū ir ļoti populāra mācīšanās mājās, un tiklīdz bija pirmā iespēja – 7. klasē – arī es pārgāju uz tālmācību.

Mācījos, kad vēlējos


Man ļoti patīk mācīties un biju laimīga, ka beidzot varēju to darīt. Es varēju izvēlēties, kad mācīties, piemēram, literatūrā uzdoto lasāmvielu varēju lasīt arī vēlu vakarā pēc treniņiem. Matemātiku, kas padevās grūtāk, biežāk mācījos no rīta, kad ir labākas koncentrēšanās spējas. Kad brīva laika nebija gandrīz nemaz, klausījos audio grāmatas vai skatījos lekcijas video formātā. Mācījos arī sestdienās un svētdienās, kas parastā skolā nebūtu iespējams. Sports manī ir ielicis disciplīnu, tāpēc nebija grūtību piespiest sevi mācīties un izpildīt uzdoto, lai gan neviens skolotājs nestāvēja blakus. Tajā, ka varu mācīties vienatnē, saredzēju vairākas priekšrocības. Piemēram, skolā daudzas lietas novērš uzmanību. Ir pat dienas, kad neko neizdodas iemācīties, jo skolotājs visu stundu cenšas nomierināt un savākt klasi. Būdama vienatnē ar sevi, es mācījos tad, kad vēlējos, un tik daudz, cik varēju. Tas palīdzēja arī kļūt patstāvīgākai un sagatavoja īstajai dzīvei.

Studijas un lieli nākotnes plāni


Esmu dzīvojusi Krievijā, pēc tam Vācijā, kam sekoja seši gadi Itālijā, zināms laiks arī Francijā un Kanādā, un esmu gandarīta, ka visu šo laiku varēju mācīties, turklāt latviski. Šobrīd, kad treniņi nedaudz nolikti otrajā plānā, uz kādu laiku esmu atgriezusies Latvijā. Septembrī uzsākšu studijas RTU Rīgas Biznesa skolā, apgūšu biznesu un mārketingu. Būšu pilna laika students dienas nodaļā, tāpēc izbaudīšu studentu dzīvi visā pilnībā.

Programmā, ko esmu izvēlējusies, ir iespēja iegūt dubulto diplomu, tāpēc vienu gadu plānoju studēt ASV. Vēl nezinu, kur dzīve mani aizvedīs, iespējams, pēc absolvēšanas veidošu karjeru kādā Eiropas valstī. Es nekoncentrējos uz kādu konkrētu valsti, bet gan uz iespējām, un ikvienam jaunietim iesaku meklēt un mēģināt atrast savu virzienu. Ja nemēģināsi, neuzzināsi, kas padodas vislabāk."

Source

Cālis.lv

Tags

Skola Sports Skolēna aktivitātes brīvajā laikā Skolēna emocionālā attīstība un mācības
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form