Psihologs Džonss Vebs portālā "Psychologies" stāsta, kādas sekas var iestāties, ja bērniem pietrūkst vecāku uzmanības.
Ja pieaugušie nepievērš uzmanību bērna jūtām un vajadzībām, viņi neapzināti translē klusu, neredzamu attieksmi, kas daudzējādā ziņā nosaka cilvēka pašvērtību un priekšstatus par sevi pieaugušā vecumā.
Kā iepriekš atzinusi profesore gunta Ancāne, ja bērns dabiski nesaņem pietiekami daudz uzmanības, viņš sāk meklēt un izmēģina dažādus vecāku uzmanības piesaistīšanas veidus. Katrs ir laimīgs, ja mīlestība no pieaugušajiem plūst dabiski un ja šīs patīkamās jūtas – būt pieņemtam, atzītam – dabiski "skalojas" apkārt visiem ģimenes cilvēkiem, nogulstas starp tiem un kalpo par matricu attiecībām. Plašāk par to lasi šajā rakstā.
Bērnu vecumā gūtās sajūtas neļauj izdarīt izvēli, kas pašam būtu optimālākā. "Mēs iemīlamies, izveidojam attiecības, bet nevaram būt laimīgi šajās attiecībās. Mēs audzinām bērnus, bet mums tas ir kā apgrūtinājums. Mēs esam spējīgi samazināt bērnībā gūto ietekmi savā dzīvē. Nepieciešams vien sevī atklāt šīs bērnībā radītās sekas, kas radušās vecāku uzmanības trūkuma dēļ, un neļaut tām tālāk traucēt mūsu attīstībai. Lūk, tālāk iepazīsties, kādas sekas bērnam var radīt vecāku uzmanības trūkums," mudina psihologs Vebs.
1. Ir slikti būt pārāk jautram vai pārāk bēdīgam. Bērnībā mēs piedzīvojam spēcīgas jūtas, kā jau visi bērni. Un tajā brīdī mums vajag cilvēku, kurš būtu mums iemācījis saprast emocijas un tās vadīt. Bet tā vietā mums vienkārši lika noprast, ka jābūt savaldīgam. Un mēs iemācāmies uz āru neizrādīt emocijas.
2. Jūtu demonstrēšana – tātad tas nozīmē parādīt vājumu. Bērnībā pārdzīvojumi bija patiesi. Mēs dusmojāmies, ja mums kāds darīja pāri. Un mīlošiem vecākiem mūs vajadzēja mierināt, lai ar laiku mēs iemācītos tikt galā ar pārdzīvojumiem patstāvīgi. Bet mūsos iesēja domu, ka jūtu izrādīšana ir vājuma pazīme. Un mēs iemācījāmies sevi sodīt par jūtu izrādīšanu.
3. Manām vajadzībām un vēlmēm nav nekādas nozīmes. Bērnībā mums, kā jau visiem bērniem, bija savas vajadzības. Mēs zinājām, kas ir svarīgi, kas ir labi un kas ir slikti. Mums tikai bija vajadzīgs, lai kāds mūs iztaujātu par mūsu vēlmēm un vajadzībām. Bet neviens mums nepievērsa uzmanību, un mēs nolēmām, ka tas nav svarīgi.
- Vecāku mīlēti bērni izaug par laimīgiem pieaugušajiem. Tā ir pieņemts uzskatīt. Taču psihologs Daniels Piters uzskata, ka ar "pliku" mīlestību ir nepietiekami, un savā blogā "Parentfootprint" stāsta par to, ko nozīmē būt labiem vecākiem. Lūk, te atradīsi viņa pārdomas par šo tēmu!
4. Stāstīt par problēmām – vienkārši veltīgi apgrūtināt cilvēkus. Mēs augām, un mums bija sarežģījumi attiecībās ar skolas biedriem, mājās ar brāļiem un māsām, ar draugiem. Un mums bija svarīgi zināt, ka mēs par šīm problēmām varam pastāstīt vecākiem. Bet viņiem nebija intereses par mūsu problēmām, un kopš tā laika mēs to visu paturam sevī.
6. Cilvēki nosoda jūtu izrādīšanu. Ja bērns ir ticis sodīts par jūtu izrādīšanu vecāku mājās, viņš arī pieaugušo dzīvē paņems līdzi šo nepareizo ietekmi. "Slēp emocijas, citādi par tevi padomās sliktu vai izmantos tavas jūtas pret tevi pašu".
7. Dusmas ir negatīvas emocijas, un no tām ir jāizvairās. Bērnībā mēs bieži dusmojāmies, jo dusmas ir daļa dzīves. Mums bija nepieciešama palīdzība, lai apzinātu dusmas un vadītu tās. Bet mēs esam iemācījušies tās apslāpēt un aizstāt ar ko citu. Tas tāpēc, ka mūs sodīja par to, ka mēs tās izrādām.
8. Paļauties uz citiem – tātad vilties. Bērni gaida palīdzību, tāpat kā pusaudži un pieaugušie. Bērnībā mums bija nepieciešams atbalsts, virzība. Bet vecākiem nebija mums īsti laika. Un mēs sapratām, ka labāk ir neprasīt palīdzību, lai nebūtu jāpārdzīvo atteikuma dēļ.
9. Nevienu neinteresē, ko es saku. Bērnībā mēs priecājāmies par apkārtējo pasauli un gribējām tik daudz stāstīt un tik daudz vaicāt... Bet ģimenē to uzskatīja par tukšām pļāpām. Tad mēs nolēmām, ka mūsu teiktais nevienu neuztrauc, bet jautājumus labāk neuzdot.
10. Esmu viens šajā pasaulē. Bērnībā mēs vēlējāmies sajust bezierunu atbalstu. Bet pieaugušie mūždien bija aizņemti un vienaldzīgi, un mēs sapratām, ka esam vientuļi.
Šīs ir vien mācībstundas, ko esam ieguvuši ģimenē. Bet patiesībā viss ir citādi:
- Spēcīgas jūtas mūs satuvina ar sevi un citiem. Un spēja tās piedzīvot ir spēka un veselības rādītājs.
- Savu vajadzību un domu apzināšanās ir laimīgas dzīves atslēga.
- Lai atrisinātu problēmu, par to ir jārunā.
- Raudāt ir normāli.
- Ja mēs izrādīsim jūtas, apkārtējie varēs labāk mūs iepazīt.
- Dusmas – tas ir svarīgs ķermeņa vēstījums, kas padara mūs stiprākus.
- Savstarpēja uzticēšanās – neatņemama komandas darba sastāvdaļa.
- Viss, ko mēs vēlamies pateikt, ir svarīgi. Un mums tas ir jāsaka.
- Mēs dzīvojam starp sev līdzīgiem. Un mēs neesam vientuļi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
