Gadu vecs mazulis baidās no svešiem pieaugušajiem un pat bērniem. Tas ir normāli?

"Manam dēlam ir gads un pieci mēneši un viņam ir bail no svešiem pieaugušajiem un bērniem, var sākt pat raudāt, prasās uzreiz uz rokām. Centāmies iepazīstināt ar citiem bērniem, viss bez rezultāta: viņš rotaļājas pats, bet pie citiem bērniem netiecas tuvoties. Nākamgad jāiet uz bērnudārzu, baidāmies, ka nevarēsim viņu vienu tur atstāt. Sakiet, lūdzu, kā risināt šo problēmu?" pēc padoma taujā kāda satraukta mamma.

"Jūs esat satraukta par to, ka jūsu gadu vecais mazulis baidās no svešiem cilvēkiem. Gribu jūs nomierināt – tās ir parastas bailes, kas atbilst vecumam. Bērni, sākot no septiņu līdz deviņu mēnešu vecumam, sāk atšķirt savus tuviniekus no svešiem, nepazīstamiem cilvēkiem. Tas ir rādītājs, ka mazulis veiksmīgi attīstās.

Minētais periods ilgst aptuveni līdz divu gadu vecumam. Tagad īpaši svarīga loma ir tiem pieaugušajiem, kuri visvairāk laika pavada ar bērnu – aprūpē viņu, baro, rotaļājas. Viņu teiktais, rīcība, atbalsts ieliek pamatus un māca mazuli, kā reaģēt vienā vai citā situācijā, tostarp, kā sadarboties un ko sagaidīt no mazpazīstamiem cilvēkiem.

Gadu veci mazuļi vēl netiecas pēc kopīgām rotaļām ar citiem bērniem. Interese par vienaudžiem parādās ap trīs gadu vecumu. Līdz šim vecumam bērni var rotaļāties blakus viens otram, bet spēlējoties paši ar sevi. Tas ir normāli.

Nākamgad jūs plānojat mazuli iekārtot bērnudārzā, bet baidāties, ka nevarēsiet viņu tur atstāt vienu. Gads ir liels periods bērna dzīvē. Viņš mērķtiecīgi aug un mainās, tomēr gatavoties bērnudārza gaitu sākšanai gan ir vērts. Visupirms, pievērsiet uzmanību jūsu pašas iekšējai izlēmībai ļaut kādam citam rūpēties par jūsu mazuli. Vai varat uzticēt bērnu audzinātājai? Jo viņa taču jums ir mazpazīstams cilvēks!

Ja atbilde ir noraidoša, ir vērts vērsties pēc palīdzības pie ģimenes psihologa. Vecāki, kuri baidās mazuli atstāt bērnudārzā, piedzīvo neuzticēšanos audzinātājām (jo viņas taču ir sveši cilvēki) un parasti šādiem cilvēkiem vispār ir traucēta pamata uzticēšanās visai pasaulei. Nemainot savu nostāju, viņi savas bailes translēs uz bērnu, tādā veidā neuzticēšanās pasaulei pāries bērnam "mantojumā", un adaptēšanās bērnudārzā kļūs apgrūtināta.

1. Pārliecinieties, ka pati spējat domāt pozitīvi un uzticēties pasaulei un cilvēkiem.

2. Nodrošiniet bērnam komfortablus apstākļus, aizsardzību, kas sniedz pārliecību, ka viņš ir vajadzīgs un jūsu mīlēts. Mazulim ir svarīgi saprast, ka jūs nekad viņam nenodarīsiet pāri.

Patlaban, konkrētajā etapā, kad zēns redz nepazīstamus cilvēkus un prasās jums uz rokām, ieteicams bērnu apskaut vai paņemt rokās un maigi ar viņu parunāt par to, ka viņš ir drošībā un jūs nevienam viņu neatdosiet, ka ļoti viņu mīlat un sargājat.

3. Ar bērnu sarunājieties pacietīgi. Aprakstiet apkārtējos cilvēkus pozitīvā gaismā. Māciet bērnam redzēt viņos labās īpašības. Taču pasaule nav ideāla, un visi dažreiz dusmojas, strīdas, pieļauj kļūdas. Redzot negatīvo iezīmju parādīšanos apkārtējos, aprakstiet tās objektīvi un paskaidrojot iemeslu, kāpēc viņi tā uzvedas, kas viņos izraisījis dusmas. Izpratne par cēloņsakarībām padarīs citu rīcību mazuļa acīs paredzamāku un tāpēc nebūs tik biedējoša.

Tas palīdzēs mazināt spriedzi un atbrīvoties no bailēm. Piemēram: "Zēns iesita meitenei ar dūri, jo sadusmojās par to, ka meitene viņu atgrūda. Visi dažreiz dusmojas. Viņš vēl ir mazs un neprot runāt par savām jūtām kā pieaugušais, tāpēc reaģē tik impulsīvi un neapdomāti. Kad viņš paaugsies, tad sāks runāt par savām jūtām, pārdzīvojumiem un problēmas risinās ar vārdu palīdzību. Un gan zēns, gan meitene ir labi, taču šajā reizē rīkojās nepieklājīgi un nedraudzīgi."

4. Apskaujiet, paspēlējieties, glāstiet, slavējiet un atbalstiet mazuli. Tā jūs viņam palīdzēsiet sajust, cik viņš jums ir svarīgs, un palīdzēs veidot labu viedokli pašam par sevi. Par sevi pārliecināts cilvēks ar pozitīvu pašvērtējumu vienmēr veiksmīgi komunicē ar apkārtējiem un lieliski adaptējas jebkuros mainīgos apstākļos."