Kāpēc bērniem ļaut piedzīvot vilšanos un kā palīdzēt pārvarēt nepatīkamās sajūtas
Foto: Shutterstock

Nereti, sociālajos tīklos lasot bērnu audzināšanai veltītus vēstījumus, var rasties priekšstats, ka galvenais vecāku uzdevums – neļaut bērnam piedzīvot vilšanos, sarūgtinājumu. Daudziem šķiet, ka negatīvi pārdzīvojumi salauzīs bērna likteni. Bet vai patiesi tā ir? Un ko mēs liedzam bērniem, ja neļaujam piedzīvot šo vilšanās sajūtu?

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Uz jautājumiem portālā "Psychologies" atbildes meklē psiholoģe Rufina Kašapova.

Ikviens vecāks zina, cik neizturami var būt klausīties bērna raudās. Vēlme "ātrāk to visu pārtraukt" ir pilnīgi saprotama un dabiska: mazie cilvēkbērni ir tik neaizsargāti, bez pieaugušajiem viņiem neizdzīvot, jo par to taču runā visa mūsu evolucionārā pieredze!

Vecuma ietekme


"Kamēr bērns ir mazs, jebkuri pārdzīvojumi viņam ir galēji. Prieks, skumjas, sāpes – viņš tās izjūt ar visu esību. Viņš nezina, ko nozīmē paciest, gaidīt. Bērna atmiņā pagaidām nav pieredzes, kas viņam pateiktu, ka notiekošais agri vai vēlu beigsies. Tā ir iekārtota daba: vecākam ir jāskrien un jāglābj bērns, bet mazajam nav jāpaciešas. Bet agri vai vēlu bērns izaug no zīdaiņa vecuma. Viņš uzkrāj pieredzi, mācās pagaidīt, tikt galā ar diskomfortu. Un šī prasme viņam ļoti var būt noderīga nākotnē," skaidro speciāliste.

Kādēļ bērnus jāmāca būt pacietīgiem


Prasmei tikt galā ar vilšanās sajūtu nav nekā kopīga ar ieradumu patstāvīgi paciest neērtības. Kad mēs neapzināti ignorējam personīgās vajadzības un vēlmes, tas samazina mūsu dzīves kvalitāti. Bet, lūk, ja grūtā situācijā mēs varam saņemties un paciesties bez kaitējuma psihei – šāda pieredze mūs labāk adaptē, sniedz mums elastību, ietaupa mūsu spēkus.

"Šopavasar mēs plānojām strādāt vai atpūsties, bet tā vietā sēdējām mājās, un vēl nemaz nav saprotams, ko darīsim vasarā. Bet mēs tikām galā ar vilšanās sajūtu, jo saprotam notiekošā jēgu. Mēs atzīstam, ka dzīve ir mainījusies, tā vairs nav tāda, kā mēs to plānojām, un sākam to plānot no jauna," norāda Kašapova.

Mēs reaģējam darbībā: ieviešam kārtību mājās, izdomājam sev nodarbes. Bet tas, kurš nesaprot, krīt histērijā vai piedzīvo bezizejas sajūtu, vai meklē vainīgos. Un tas ir raksturīgi tieši tiem, kuri nav iemācījušies pārdzīvot vilšanās sajūtu.

Novirzīt bērnu no pārdzīvojumiem nevajadzētu: tā darot, mēs rūpējamies paši par savu komfortu Psiholoģe

Pieaugušais, kurš ir spējīgs pieņemt to, ko nevar mainīt, pieņems problēmas, viņš ātrāk un precīzāk atradīs risinājumus, nekā tas, kuram nepiemīt šāda veida prasmes.

"Nokļūstot sarežģītākā dzīves situācijā, mēs uzreiz sākam pārkārtoties, rīkoties. To pašu dara bērns, ja vien mēs neizsniedzam gatavus risinājumus. Ja mēs liedzam pašiem tikt galā ar notiekošo, bērni nemācās veselīgu uzvedību, esot apjukuma situācijā. Viņi gaidīs, ka kāds atnāks un pateiks viņiem, ko darīt," skaidro eksperte.

Protams, netiek runāts par nolaidību vai apzinātu bērnu vajadzību ignorēšanu!

Mēdz būt, ka bērns piedzīvo vilšanos, bet pieaugušais saka: "Bet kas tevi ir sarūgtinājis? Viss ir normāli, nekā nopietna taču nav". Bērns to pārtulko pa savam: "Tas, ko es jūtu, nav svarīgi", un pārstāj paļauties uz savu uztveri," brīdina Kašapova.

Izaugsmes punkts


Vecumposmu krīzes – tas ir laiks, kad bērns šķietami visu laiku ir vīlies: vecākos, pasaulē kopumā. Tāda spilgta ir trīs gadu vecuma krīze, kad mazulis kreņķējas jebkura iemesla dēļ: "Negribu, nedarīšu! Dod!". Bērna pasaule mainās, tāpat kā viņa iespējas, zināšanas un ķermeņa iespējas. Un šīs izmaiņas piespiež viņu stipri pārdzīvot. Arī vecākiem neklājas viegli.

  • Kas raksturo trīsgadnieku? Spītība, despotisms un protests, taču plašāk psiholoģes Ivetas Aunītes skaidrojumu lasi šeit.


Pastāv divi vienkārši noteikumi, kuri palīdzēs pārdzīvot šo un līdzīgus vilšanās izpausmju periodus. Pirmkārt, tētiem un mammām vajadzētu parūpēties pašiem par sevi: atcerēties, ka viss pāriet, ļaut sev atpūsties, necensties sasniegt neaizsniedzamo ideālu. Otrkārt, neraugoties ne uz ko, pat ja ir ļoti grūti, jāpaliek kontaktā ar bērnu.

"Mēs varam bērnam teikt: "Jā, mīļais, pasaule ir sarežģīta lieta. Tu vēlies daudz, bet ne viss izdodas". Atkarībā no tā, kā bērns pārdzīvos šo pieredzi, viņš no tās gūs vienas vai citas prasmes, un tas nepieciešams, lai viņš spētu orientēties dzīvē. Sniedz mazajam cilvēkam iespēju vilties, dusmoties, strīdēties, piedzīvot nokaitinātību. Otrpus jūtām viņu gaida gandarījums, iedvesma, prieks," saka psiholoģe.

Kas būtu jādara pieaugušajam šādā nebūt ne vieglā brīdī? Novirzīt bērnu no pārdzīvojumiem nevajadzētu: tā darot, mēs rūpējamies paši par savu komfortu. Mums ir sāpīgi saskarties ar bērna spēcīgām emocijām. Bet tās ir daļa dzīves, un iemācīties tās saklausīt un atšķirt, ir prasme, kas pēcāk noderēs.

"Pieaugušie var painteresēties, vēršoties pie bērna: "Ko tu tagad jūti?". Ja viņš vēl neprot runāt, var uzdot daudz konkrētāku jautājumu: "Tu esi satraukts?" Viņš vēl nepazīst šo vārdu, bet pēc tavas balss toņa sapratīs, ko tu ar to domā, pamājot. Tiklīdz mēs paši nosakām, kas ar viņu notiek, izeja atradīsies. Cilvēks tā ir iekārtots. Vecāki var palīdzēt bērnam šajos meklējumos. Galvenais – nepaveikt visu "darbu" viņa vietā," rekomendē psiholoģe.

Vai esmu pietiekami labs vecāks?


Kas mudina vecākus bērnus pasargāt no skumjām un vilšanās? Kāpēc daži no mums steidz apmierināt visas bērna vēlmes, pat tās, kas viņam nenāks par labu? Iespējams, mūsos ierunājas bailes izrādīties nepietiekami labiem vecākiem.

"Vecāki baidās neatbilst personīgajām gaidām. Ja bērns ir vīlies mammā vai tētī, šī pile iekļūst viņu vilšanās tasītē pašiem par sevi. Bet mēs taču tajā brīdī bērnam dāvājam milzu varu: tagad viņš kontrolē mūsu gandarījuma sajūtas. Tā rīkojoties, mēs no bērna audzinām manipulatoru," brīdina psiholoģe.

  • Kas ir labi vecāki? Tādas elementāras patiesības atradīsi te.


Praktiski visas mammas un tēti dažreiz pieņem starp bērniem nepopulārus lēmumus. Neļauj skatīties multfilmas trīs stundas pēc kārtas vai aizliedz iet pastaigāties brīvdienā, ja bērns no skolas mājās pārnesis vairākas nesekmīgas atzīmes. Dažreiz mēs atceļam tos pašus lēmumus. Bet vai tas nāks par labu bērniem?

"Bērnam ir iemesls paskandalēties. Bet mums ir tiesības viņam pateikt "nē", pat ja viņš taisa skandālu. Mūsu konsekvence bērnam ir nepieciešama: paļauties uz kaut ko stingru taču ir vajadzīgs! Ja vecāks tagad pateicis "nē", bet pēc pāris minūtēm sacījis "jā", – tātad, uz viņu nevar paļauties. paļauties nevar. Mammas un tēta nekonsekvence nav droša. Tātad – paļauties bērns var tikai uz sevi. Un es pieļauju, ka tas var novest pie spēcīgas vilšanās," saka psiholoģe.

Vai vecāki, kuri seko šādai politikai, nezaudēs bērna mīlestību? Jo to tā taču mēs tik ļoti baidāmies...

"Ja vecāks ir konsekvents, bērni viņā nevilsies. Viņi sakreņķēsies kādas konkrētas situācijas dēļ: "Es gribēju, bet man neizdevās". Vienlaikus vecāku tēls paliks stiprs, drošs. Ar tādiem vecākiem bērns var pārdzīvot jebkuru vilšanos, jebkuru krīzi, un kļūt par pieaugušo,, kurš, lai kas arī neatgadītos, spētu atrast izeju no sarežģītas situācijas," noslēgumā bilst speciāliste.

Tags

Bērnu audzināšana Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa audzināšana Mazulis Sākumskola Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form