Nemīlētu bērnu pārliecība: mīlestība ir darījums un bez kontroles attiecībās neiztikt
Foto: PantherMedia/Scanpix

Sliktās sekas no bērnības, ko bērns guvis, augot toksiskā ģimenē, ne vienmēr ir acīmredzamas. Tam, kurš uzaudzis gaisotnē, kurā nav bijusi mīlestība, kura bērnībā emocionālās vajadzības netika apmierinātas, ir veicams svarīgs uzdevums – noteikt nodarīto kaitējumu. Taču šo darbiņu sarežģī viens apstāklis: tu nevari dziedēt brūci, kuru neredzi...

Portāls "Psychologies" piedāvā iepazīties ar rakstnieces, vairāku grāmatu par attiecībām ģimenē autores Pegas Strīpas skaidrojumu, ar kādiem kļūdainiem priekšstatiem aug nemīlēti bērni un kāds darbs veicams, lai dziedinātos.

Lai gan šāds cilvēks akūti izjūt mātes mīlestības un atbalsta trūkumu un piedzīvo spēcīgas sāpes no mātes agresīvās uzvedības, viņam nodarītais reālais kaitējums slēpjas citur. Vairums šādu bērnu uzskata, ka viņu uzvedība, dažreiz arī neadekvāta, ir viņa personības izpausme. Tāda pārliecība ir sekas bezgalīgiem pārmetumiem no bērnam nozīmīgu pieaugušo puses. Dzirdot, cik viņi ir slikti (ļauni, kaprīzi, emocionāli), beigu beigās viņi sevi par tādiem arī sāk uzskatīt.

"Ja ticētu mātei, es biju "grūts" bērns. Mani izsmēja par pārmērīgu emocionalitāti, par to, kā es smējos un raudāju. Jaunībā es biju ļoti kautrīga, baidījos, ka mani atgrūdīs, jo man kaut kā pietrūkst. Kad man bija 32, augstskolas pasniedzējs mani paaicināja maliņā un pavaicāja, kāpēc pret sevi esmu tik stingra, ka neesmu spējīga pat pieņemt komplimentu, kāpēc pati savu zinātnisko darbu esmu saplosījusi gabalos. Un tad it kā tika pārrauts aizsprosts. Šis brīdis kļuva par pagrieziena punktu manā dzīvē, ceļā uz terapiju," atminas 43 gadus vecā Anna.

Lai gan ikviens nemīlētais bērns ir piedzīvojis savu pieredzi, pastāv arī kopīgi nosacījumi. Ir lietderīgi tos nosaukt un paanalizēt – tas palīdzēs apzināties, kā bērnība mūs veidojusi.

Publiciste Strīpa piedāvā iepazīties ar kļūdainiem priekšstatiem, kuriem nemīlēti bērni patiesi tic, kamēr vien nopietni neķersies klāt savas pagātnes apzināšanai, lai atjaunotu savu patieso "es" – kopā ar kādu jomas terapeitu vai patstāvīgi.

Šīs pārliecības saknes slēpjas attiecībās ar vecākiem, īpaši ar māti. Tomēr, kad šādi bērni izaug, šie nepareizie priekšstati izplatās visa veida attiecībās, no nejaušas iepazīšanās un draudzības līdz romantiskām attiecībām.

Nemīlēti bērni ir pārliecināti, ka...

Faktā, ka vecāki pret viņiem slikti izturējušies, vainojami ir viņi paši

Tā viņi visi uzskata, un vēlāk, uzzinot, ka viņos nav meklējama vaina, šiem bērniem kļūst par atklāsmi. Bērns ir pārliecināts, ka pats ir vainīgs, ka ir "ietiepīgs" vai "grūts bērns", "pārāk jūtīgs" vai "pārāk emocionāls". Viņš tic mītam, ka visas mammas mīl bērnus, un cer: ja viņš varēs saprast, kas māti piespiedīs viņu mīlēt, problēma pazudīs. Tā ir ilūzija, bet tā var valdīt pār cilvēku daudzus gadus, un viņš atkal centīsies kļūt par bērnu, kuru māte iemīlēs.

Psihologi noskaidrojuši, – sevi aizvainot nav tik briesmīgi, kā atzīt, ka uz cilvēku, kuram tevi būtu jāpasargā un kuram par tevi būtu jārūpējas, nevar paļauties. Noliegums šajā ziņā ir kā silta, mīksta sega un cietoksnis, kurā var paslēpties no patiesības.

Viņi varēs labot attiecības ar māti vai kādu citu

Meitas ar trauksmainu pieķeršanās stilu sev piedēvē "attiecību organizatora" lomu, pat ja tam nav nekādu priekšnoteikumu. Realitātē viņas maz ko var ietekmēt, tomēr viņu nosliece uz paškritiku un sevis šaustīšanu, kad kaut kas noiet greizi, piespiež viņas justies: ja vien viņas spētu sevi mainīt, viss nokārtotos. Rezultātā viņas cenšas pielāgoties partnerim, lai izvairītos no jebkādām domstarpībām. Rezultāts ir nožēlojams.

Viņu raksturs nemainīsies

Tas ir pretrunā ar bērna iepriekšējo pārliecību, ka viņš kaut kādā veidā var mainīties, lai saņemtu mātes mīlestību. Bet, kas ir vēl svarīgāk, tas traucē gan izturēt stresu un krīzes, gan arī iet sevis dziedināšanas ceļu. Pētījumi rāda, ka cilvēki, kuri tic, ka var mainīt sevi un savu uzvedību, ne tikai efektīvāk tiek galā ar stresu, bet arī jūtas laimīgāki. Ticība, ka mūsu "es" ir dots vienu reizi un uz visiem laikiem, vēl reizinot ar paškritiku, – recepte tiem, kuri līdz mūža galam vēlas palikt nelaimīgi.

Nodarīt sāpes citiem ir normāli

Esot bērni, mēs ticam, ka mūsu ģimene līdzinās jebkurai citai, bet mijiedarbība starp tuviniekiem ir privāts piemērs tam, kā viss iekārtots lielajā pasaulē. Ja vecāki pastāvīgi strīdas, kliedz un aizvaino viens otru, tu arī pats pierodi pie šāda attiecību stila, uzskati to par dabisku un šādu uzvedības modeli ievies arī pieaugušo dzīvē. Bērni, kuri auguši pārmetumu un dzēlīgas kritikas gaisotnē, ar lielu varbūtību šādu attieksmi uzskatīs par pieņemamu, nekā tie, kuri auguši savstarpējas cieņas un rūpju atmosfērā.

  • Šajā rakstā vari iepazīties vēl ar citām pazīmēm, kas liecina, ka bērns no vecākiem nav saņēmis pietiekami daudz mīlestības.

Robežas līdzinās sienām

Par veselīgām robežām bērns uzzina no mātes, kas par viņu rūpējas, kura zina bērna vajadzības. Nemīlēti bērni bieži jauc, ko nozīmē veselīgas robežas, un nesaprot, kad tās nepieciešams noteikt un uzturēt. Viņi robežas sāk uztvert kā sienas. Bērniem ar trauksmainu piesaisti tās kļūst par barjeru tuvībai, bet cilvēkiem ar izvairīšanās veida pieķeršanos, tās ir kā aizsargājošs nocietinājums.

bērns
Foto: PantherMedia/Scanpix

Kādam vienmēr viņš ir jākontrolē

Ticība varas klātbūtnei itin visā ir cieši saistīta ar neskaidrībām robežu jautājumos. Neatkarīgi no narcisma pārņemtas vai emocionāli nepieejamas mātes toksiskās izturēšanās modeļa, skaidrs ir viens: viņa bērnam neļauj būt pašam. Viņš ir tikai marionete, kuru māte diktē pēc savas "vijoles". Viņas kontrole ierobežo emocionālo izaugsmi un spēju saprast un izteikt savas vēlmes un vajadzības. Šāds cilvēks sevī nostiprina domu, ka kontrole attiecībās ir neizbēgama. Visticamāk, viņš izvēlēsies kontrolējošos partnerus, jo šāda attieksme viņam ir labi pazīstama.

  • Te atradīsi, kādas ir deviņas galvenās toksisku vecāku pazīmes.

Mīlestība – tas ir darījums

Iespējams, visgrūtākais uzdevums ir nonākt līdz citādākai izpratnei par mīlestību. Bērni, kuri izauguši toksiskā ģimenē, domā, ka mīlestība ir ar nosacījumiem, ka tā ir jānopelna (princips – pakalpojums pret pakalpojumu), ka to bez brīdinājuma var atņemt. Kā tikt vaļā no šīs rūgtās pieredzes?

Daudzi pieaugušie, kuri kādreiz bijuši "šādi" bērni, gadiem ilgi meklē līdzekļus, lai pēkšņi kļūtu "labi". Viņiem šķiet, ka tad viņu rētas pazudīs kā uz burvju nūjiņas mājiena. Tā nenotiek. Bet ja ar dziedināšanu saprotam atteikšanos no uzvedības, kas tev traucē, un no kļūdainiem priekšstatiem, tad man ir labas ziņas, saka Strīpa, – tu vari atveseļoties. Caurums tavā sirdī kļūs arvien mazāks, ja piedzīvosi daudz patīkamu brīžu. Šķirties no toksiskas bērnības nav viegli, bet tas ir iespējams, uzmundrinoši saka Strīpa.

Tags

Bērnu audzināšana Mātes instinkts Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa audzināšana Mazulis Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības

Comment Form