Foto: Shutterstock
Bērni var nebūt dažādu iemeslu pēc. Kāpēc tie joprojām nav tev, zini tikai tu pati. Un tikai tev lemt, kad tie dzims vai arī to vispār nebūs. Par to, kāda ir dzīve bez bērniem, “Passion” raksta tās autore Olga Černomisa, daloties savās pārdomās un dzīves novērojumos.

Psiholoģiskais bezbērnu faktors

Psihologi uzskata, ka dzīvot bez bērniem var dažādu iemeslu dēļ – gan bioloģisku, gan psiholoģisku. Un, ja pirmais iemesls saistīts ar veselību, tad otrs – ar personības īpatnībām. Tie, kuriem bērnu nav bioloģisku iemeslu dēļ, bieži kļūst par lieliskiem skolotājiem, ar prieku nodarbojas ar draugu bērniem, radinieku atvasēm. Viņi visu enerģiju velta citā virzienā, savas vecāku vajadzības “apmierina”, piemēram, iesaistoties labdarībā, rūpējas par suņiem un kaķiem, un gala rezultātā šajā jomā var gūt labus panākumus. Bieži vien viņi arī adoptē svešus bērnus, un šajā apstāklī pastāv augsta civilizācijas loģika un taisnīgums.

Taču psiholoģiskā neauglība – tas ir pavisam kaut kas cits. “Paklau,” - vienreiz saka mana paziņa L., skatoties tieši acīs, “- es nezinu, ko darīt. Būt mātei – tas nav priekš manis!” Viņas trīs gadus vecā meita sēdēja lielveikala iepirkumu ratos un melanholiski laizīja “čupa-čupa” konfekti. Mēs stāvējām rindā pie kases, es biju pārsteigta un pat nezināju, ko atbildēt. Bet ko var pateikt? Brīnīties ir stulbi, jo, redz, viņa taču teica patiesību. Ieteikt ciesties? Vērsties pie psihologa? Turklāt es zināju meitiņas dzimšanas vēsturi, kas bija saistīta ar romānu ar precētu vīrieti un cerībām uz viņa šķiršanos no sievas. Protams, L. mīlēja meitu un mīl joprojām. Sūta viņu mācīties valodu uz ārzemēm, pērk skaistu apģērbu. Bet tās ilgas, kuras toreiz viņas acīs parādījās, nepazūd. Bet meitene izauga gudra, stipra, taču viņa katastrofiski nevar atrasties viena, vienmēr redzu viņu kompānijā, vienalga, ka tikai ar kādu. Iespējams, es domāju, viņai ir bail dzīvot bez īstā vecāka?

Kad trūkst vecāka instinkta

Foto: Shutterstock

Vai var L. pārmest par vecāku instinkta trūkumu? Nu nav cilvēkam īpaši interesanti darboties ar bērniem. Viņš cieš, viņam ir slikti, viņš skrien uz darbu vai pie draugiem, noalgo aukli un pērk bērnam daudz lietu. Mokās savā nepilnvērtībā un baidās tajā visā atzīties, jo sabiedrība nosaka nežēlīgus tabu par līdzīgām atzīšanās. Sabiedrībā pastāv tikai viens stingrs noteikums: ”Bērni – tā ir laime”. Punkts.

Bezbērnu pāri (īpaši tie, kuri tā dzīvot izvēlējušies apzināti) tiek pakļauti tādam spiedienam, ko ne visi spēj izturēt. Un viņi dzemdē – vecmāmiņām, radiniekiem, lai viņi visi jauno ģimeni liktu mierā. Viņi rīkojas pretēji savām vēlmēm, par to maksājot ar depresiju, sarūgtinājumu, konfliktiem – gan ar bērniem, gan viens ar otru. Turklāt, iespējams, zaudējot iespēju izdarīt priekš sevis vai sabiedrības kaut ko patiešām svarīgu. Kas to lai zina, iespējams, sieviete, kura dzemdējusi, lai tikai būtu kā visi, varēja kļūt par nopietnu politiķi un beidzot visu izmainīt uz labo pusi. Bet puisis, aizrāvies ar ekoloģiju, pakļaujoties mammas pierunāšanai “dāvāt beidzot mazbērnu”, varēja atrast jaunu enerģijas avotu, taču to neizdarīja, jo nevarēja atļauties doties trīs gadu ilgā ekspedīcijā pa okeānu.

Bērni, protams, dara mūs laimīgus, taču vienlaikus arī daudz piesardzīgākus, vai ne?

Nedrīkst dzīvot bez mīlestības

Foto: Shutterstock

Atminos savu radinieci – skaistuli. Viņai nebija bērnu, un tā bija viņas apzināta izvēle. Bet viņas dzīvi nepavisam nevar nosaukt par tukšu vai traģisku. Pie viņas vienmēr brauca radi no citām pilsētām, nāca draugi – mākslinieki, mūziķi, rakstnieki. Viņa visus silti uzņēma, ar visiem runājās, iepazīstināja, apprecināja, piegādāja biļetes uz izrādēm un retas zāles. Viņa skaisti ģērbās, pina intrigas, iemīlējās (pieci vīri – tas nav joks). Daži no viņas baidījās, daži ciest nevarēja, taču vairums mīlēja par spilgtu personību, par dzīvesprieku un asprātību. Viņa bija enerģijas lādiņš visiem, godīgi runājot, šajā biogrāfijā bērni nemaz kaut kā neierakstās. Tādu cilvēku ir ne mazums, kā varētu šķist, un viņi ir vajadzīgi ne mazāk kā tie, kuriem ir bērni.

Jā, un vispār – mums visiem nemaz nav iespēju saprast īsto mūsu dzīves scenāriju. Daba vai arī kāds cits mūs iekārtojis tik gudri un jēgpilni, ka tikai ar laiku ir iespējams nojaust, kāpēc tas viss. Tā kā vienīgais, ko mēs varam darīt – uzticēties jūtām un nebūt pretrunā ar savām vēlmēm. Kādam gribas audzināt bērnus, nodot viņiem savu pieredzi, vienlaikus mainoties arī pašam. Kādam – atdot visu sevi profesijai vai aizraušanās, vai cilvēkiem, kuri gaida palīdzību. Un tas viss rezultātā ievietojas kopainā, kurā nav nevienas liekas detaļas. Bet mans secinājums ir vienkāršs un ļoti īss: “Dzīvot bez bērniem, tāpat kā dzīvot bez vīra – tas ir normāli. Nenormāli ir tikai dzīvot bez mīlestības”. Tā savas pārdomas noslēdz raksta autore Olga.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!