Pieci veidi, kā vecākiem uzlabot attiecības ar pieaugušiem bērniem

Bieži vien vecie ieradumi runāt pāri bērniem un iejaukties viņu darīšanās stājas ceļā, lai arī tad, kad bērni jau lieli, attiecības nesabojātu. Nākas atcerēties – vecāki vairs nav autoritāte, jo pieaugušais bērns pats lemj pār savu dzīvi. Lūk, pieci ģimenes terapeites un autores Sāras Epstainas ieteikumi, kā uzlabot un saglabāt rezultatīvas attiecības ar saviem lielajiem bērniem!

Tā kā vecāki ar bērnu plecu pie pleca pavada desmitgadēm vienā mājoklī, veidojas jau izstrādātas, ģimenei raksturīgas komunikācijas manieres. Pieaugušie bērni var pāriet jauneklīgākā komunikācijā, uzvedoties nenobriedušāk, kā ir patiesībā, it īpaši tad, ja radušās nesaskaņas. Savukārt vecāki piekopj nevēlamo niķi runāt ar saviem pieaugušajiem bērniem tā, it kā viņi vēl būtu jauni pusaudži, izvirzot nepiemērotas prasības un sniedzot nelūgtus padomus. Ja jūtat, ka savstarpējās attiecībās tas ieviesies – mainiet komunikācijas formu un runājiet viens ar otru kā pieaugušais ar pieaugušo.

Vecākiem un bērniem jāuzņemas atbildība par to, kādas veidosies un saglabāsies viņu attiecības arī tad, kad bērni jau pieauguši. Tas nozīmē, ka jāsper solis un jāuzņemas kontakta veidošana, jāatver prāts kompromisam un jāvienojas, lai visas puses būtu apmierinātas. Ja bērns vai vecāks vienkārši sēdēs kā suns uz siena kaudzes un gaidīs, kad otra puse izrādīs iniciatīvu, nekas nenotiks un radīsies aizvainojums.

Neveselīgi konflikti bērnības laikā pārkaļķojas un ir sāpīgi, ja tādi uzpeld arī tad, kad bērns jau pieaudzis un savā dzīvē. Klusēšana, pasīvā agresija, kliegšana, problēmu ignorēšana un vainas uzņemšanās noved pie destruktīvām savstarpējām attiecībām. Viena no lietām, kas nozīmē, ka pieaugušie gatavi uzņemties atbildību par attiecību izkopšanu, ir fakts, ka katra no pusēm skaidri apzinās savu lomu konfliktsituācijās un spēj pielāgoties. Taču neko neatrisinās bezmērķīgas piepūles, ja atkārtosies vieni un tie paši strīdi. Ir jāiemācās tos atrisināt un iemācīties veselīgus veidus, kā komunicēt un būt līdzās arī tad, ja pieaugušajiem bērniem jau ir sava dzīve.

Robežas attiecas gan uz vecākiem, gan bērniem – turklāt, ja tās pārkāptas, viena vai otra puse var sākt izturēties noraidoši. Vecākiem jāizlemj, cik plašai informācijai pieaugušie bērni piekļūs, kā arī pašiem jānosaka, cik tālu gatavi savus bērnus atbalstīt. Tas pats jāizlemj bērniem – cik daudz privātuma ļaus un kādu iejaukšanos no vecāku puses uzskata par pieļaujamu, īpaši karjeras dzīvē, bērna attiecībās, dzīvesveidā u. tml. Ja vecāki un bērni vēlas uzlabot savstarpējās attiecības, kas klibo, vērts izvērtēt, cik ļoti tiek respektētas robežas.

Savstarpējās attiecības nostiprinās, ja abas puses akceptē atbildes reakciju par to, kā jūtas šajās attiecībās. Vecāks var pateikt bērnam, lai zvana agrākā vakara stundā, izrādīt nepatiku, ja klātienes tikšanās laikā pieaugušais bērns veras viedtālrunī, vai norādīt uz to, ka vecāks vēlas parunāt par savu dzīvi, paskaidro Epstaina. No otras puses, pieaugušais bērns var norādīt vecākiem, par kurām lietām jūtas ērti vai neērti runāt. Pieņemt atbildes reakciju ir veselīgu savstarpējo attiecību stūrakmens. Tas nozīmē arī to, ka ir jāspēj uzņemties atbildību par to, ja esi kādu sāpinājis vai aizkaitinājis.

Visi šie uzlabojumi pieprasa, ka vecāki un pieaugušie bērni paraugās uz savstarpējām attiecībām no malas un pavaicā sev: "Vai tas strādā? Ko es varu darīt, lai uzlabotu attiecības?" Protams, brīžiem ir vieglāk klusēt, taču tas var novest pie sakāpinātām emocijām. Pārmaiņas nav viegli pieņemt, taču jāsaprot – ja kā vecāks vēlies būt klātesošs arī tad, kad bērni izauguši un savā dzīvē, ir jāstrādā pie attiecību izkopšanas.