'Piedod' lielā ietekme: kāpēc ir svarīgi atvainoties bērnam

Kā pieaugušajiem, mums ir uzkrāta liela dzīves pieredze, ka ar līdzcilvēkiem svarīgi ir ik pa laikam ne tikai pastrīdēties, bet arī atvainoties, kad tas nepieciešams. To, cik vārdam "piedod" ir liels spēks, saprotam pēc tam, kad ne tikai esam to saņēmuši no personas, kas mūs aizvainojusi, bet izteikuši paši. Psihiatrs un psihoanalītiķis Pols Holingers, kurš specializējies bērnu audzināšanas jautājumos, portālā "Psychology Today" norāda, ka vienkārša, sirsnīga atvainošanās ne tikai izmaina attiecību naratīvu, bet arī strīdus situācijas vai notikuma perspektīvu. Psihiatrs uzdevis arī retorisku jautājumu – vai atvainošanās bērnam var sniegt tādu pašu "maģisko" efektu?

Izrādās, ka vārdam "piedod" bērna un vecāka attiecībās ir ļoti liela nozīme. Atvainošanās ne tikai gaisotni padara rāmāku, bet arī noved pie diskusijām par to, kāpēc konflikts radies. Tāpat atvainošanās kalpo par piemēru, no kura bērni mācīsies – nākotnē tava atvase var atsaukties uz vecāku piemēru, kā risināt konfliktus.

Holingers izdala arī trīs vērtīgus pieturpunktus atvainošanās pozitīvajai ieteikmei uz bērniem:

Ja bērns redzēs un dzirdēs, ka mamma vai tētis viņam atvainojas pēc skarbāka vārda, aizrādījuma vai sāpināšanas, viņš iemācīsies, ka kļūdīties ir cilvēciski. Arī savstarpējās attiecībās. No atvainošanās nevajag kaunēties, jo tas abām iesaistītajām pusēm liek justies labāk. Bērns, iemācoties teikt "piedod" arī apgūs vērtīgo atziņu, ka cilvēki cits citu mēdz netieši sāpināt. Svarīgākais tādās situācijās ir to apzināties un labot savu rīcību atvainojoties.

Psihiatrs norāda, ka atvainošanās jābūvē nevis tikai uz viena vārda – piedod – pamata, bet gan arī jāpaskaidro bērnam, kas ir tieši tas, par ko vecāks atvainojas. Piemēram, saki: "Man ir ļoti žēl, bērniņ – es biju noguris un aizkaitināts, tāpēc uz tevi sadusmojos. Man nevajadzēja kliegt un teikt sliktos vārdus. Atvaino, citreiz es centīšos labāk." Vai arī centies atvainošanos ievirzīt gultnē, kas liks ar bērnu runāt par viņa jūtām: "Man ir ļoti žēl, ka tā notika. Kā tu domā, mēs varētu to izrunāt, lai es varu būt labāka mamma/tētis un tā vairs nenotiktu?"

Atvainošanās prasmes un to, vai bērns izvērtēs pats savu rīcību, iezīmē divas lietas – empātija un jūtas. Empātija sevī iekļauj patiesu vēlmi izprast, ko jūt otra persona, bez kritizēšanas. Bet jūtas ir svarīgas, jo bērns parāda, vai ir ieinteresēts, pārsteigts, sašutis, dusmīgs, nobijies, nokaunējies, jūt riebumu. "Vecāka un bērna savstarpējā saskarsme ir svarīga – viss, ko var darīt, lai vairotu ziņkārību un sevis vērtēšanu (kā bērnam, tā vecākam), būs pūļu vērts," skaidro psihiatrs Pols Holingers.

"Pirmkārt, bieži vien mums pašiem neviens nav atvainojies, it īpaši, kad bijām bērni," uzsver Holingers. Psihiatrs aicina padomāt un atsaukt atmiņā, kad ir bijuši tie brīži, kad mūsu vecāki mums atvainojušies par kādu pāridarījumu vai emociju uzplūdā pateiktu stingrāku vārdu. Atvainoties mēs iemācāmies no piemēra, tāpēc – ja reti to esam piedzīvojuši paši, to izdarīt neprotam.

"Otrkārt, daudzreiz atvainošanās nes sevī pašvērtējuma sarukšanu – "man nav taisnība", "es esmu kļūdījies", "es to nezināju". Atvainošanās līdzi nes kauna sajūtu," skaidro psihiatrs. Ja cilvēka bērnība aizvadīta kritikas, savu kļūdu apzināšanās zīmē, tad pieaugot un pašam esot vecākam, tas var radīt bailes, aizvainojumu un kaunu par to, ka kādam ir jāsaka "piedod".

"Treškārt, atvainošanās neprasmi var saistīt ar mācīšanās grūtībām kopumā. Mācīšanās bieži vien nav viegla – jaunas informācijas apguve var prasīt iekšējo reorganizāciju un diskomfortu," norāda Holingers. Bet no otras puses – ja mācīsies atvainoties, tā būs atsevišķa iespēja apgūt jaunu savstarpējās komunikācijas prasmi, kas ir vēl viens iemesls vairot ziņkāri, nevis to nomākt.