Sašķīst miljons lauskās un nebūt labai mātei: Lauras pieredze pēc mazuļa piedzimšanas
Foto: Shutterstock

Mēs esam pieraduši lasīt, skatīties, klausīties stāstus, cik brīnišķīgs dzīves periods ir grūtniecība, neaprakstāmā laime, mazulim piedzimstot, kad jaunie vecāki teju lidinās spārnos. Un tikpat bieži mēs baidāmies atzīties sev, tuvākajiem, draugiem, citiem vecākiem, ka patiesībā neko no šādām, citu pieredzē aprakstītām, sajūtām neizjūtam. Mūsos nereti plosās kāds cits spēks, kas neļauj baudīt jauno lomu – būt vecākiem.

Ar saprātu apzināmies, ka ir jāsaņemas, lai cik grūti nebūtu, taču, ja neko nedarīsim sevis atveseļošanas labā, var kļūt tikai trakāk.

Šis būs Lauras Vinogradovas stāsts par piedzīvotajām sajūtām – no dēliņa Paula ieņemšanas brīža līdz pat viņa divu gadu vecumam. To sieviete publicējusi portālā "Debesmanna.com", ar kura radītājas Ivetas Parravani piekrišanu piedāvājam ar stāstu iepazīties arī "Cālis" lasītājiem.

"Debesmanna.com" ir biedrība, kuras mērķis ir atbalstīt Latvijas sievietes, vīriešus un to ģimenes, kas saskārušies ar pēcdzemdību depresiju. Tās darbības uzdevumi – dažādu Latvijas un starptautiska mēroga ģimeņu veselības un atbalsta programmu, akciju, semināru organizēšana un līdzdalība tajās, sabiedrības izglītošana, kā arī palīdzības sniegšana.

Atceries, ka par depresiju nav jākaunas – tā var piemeklēt ikvienu no mums, arī tik skaistā brīdī kā bērniņa piedzimšana. Lai arī depresija ir nopietna saslimšana, to ir iespējams uzvarēt! Bet turpinājumā Lauras pieredze!

"Vakar es pirmo reizi sajutu, ka man jāuzraksta par Paulu. Vai drīzāk par sevi. Par sevi un Paulu. Tas bija tad, kad kaut kur lasīju, cik pirmie trīs mēneši mazuļa dzīvē ir svarīgi un nozīmīgi. Cik būtiska ir emocionālā kopā būšana mammai ar mazulīti. Un ha! Man sanāca dusmas. Jo tieši ko tādu lasot, es esmu jutusies vainīga visu Paula gaidīšanas laiku, tos trīs pirmos mēnešus un pat pirmos divus gadus. Tā es teiktu. Jo tikai nupat, nupat, tas manī ir kaut mazliet nomierinājies. Bet, jā, tas viss ir svarīgi, tikai – ir liela, liela laime, ja tas viss tā arī izdodas.

Man būs bērns? Nē, man ir bail!

Kad es sapratu, ka gaidu Paulu, es apjuku. Plosījos. Raudāju. Mocījos. Es pirmo reizi dzīvē sapratu, ka nu ir mēsli. Es nekur no šīs situācijas nevaru aizbēgt. Jo es esmu tāda mazliet prombēdzēja. Tāds mazliet strauss grūtos brīžos. Un tādos, kuros man ir bail. Un toreiz man bija bail. Ne tik daudz no sāpēm un izstaipītās ādas kilogramiem, cik no tā, ka es netikšu galā. Es vēl nebiju atguvusies no brāļa zaudējuma. Necik. Un varbūt vēl tagad neesmu, bet toreiz nebiju pat ne tuvu pārciestām un izkauktām sāpēm. Man bija bail, ka es neesmu gatava kļūt par mammu. Un es sapratu, ka nodaru pāri savam puikam. Jo es uzreiz zināju, ka būs puika. Vai tad bērni nav jāgaida apgarotām sejām, lēni slīdot pa parku? Vai mežu? Vai tad nav jāglezno gleznas un jālasa viņam priekšā pasakas? Ir! Jebkurš cilvēks jums pateiks, ka tieši tā ir jādara, bet es nē. Es raudāju un baidījos. Es gāju uz darbu, vakarā nogurusi vilkos mājās, un nesapratu – kad tad lai glezno? Un kā lai, sasodīts, mēs divi cilvēki, kuri līdz šim bijuši brīvi un bezatbildīgi, kuri nav uzcēluši māju, nav pat nopirkuši automašīnu, kuri nav iekrājuši nevienu centu, jo visu laiku ir lidinājušies pa gaisu un dzīvojuši sapņu pilīs, kā lai mēs pēkšņi parūpējamies par kādu?

Un tad es uzzināju, ka dakteri neļaus man dzemdēt. Man! Nenormāli stiprajai latviešu sievietei, kurai visu laiku tieši dzemdēt ir gribējies, jo šķitis, ka to nu katrai sievietei vajadzētu izdarīt.

Kauliem un dabai ir jāļauj vērties. Ar kaujas kliedzienu ir jādod pasaulei pats skaistākais, ko vien sieviete var dot – cilvēks. Un te man saka, ka neļaus dzemdēt. Un nav jau tā, ka es runāju pretī. Nav jau tā, ka mājās lasīju pētījumus un klausījos stāstos, ka tas tomēr ir iespējams, jo, redz kur, Ernai tā gadījās un viņa piedzemdēja, un kaimiņu Steidzītei arī… Nē, nē. Es piekritu ārstiem un kalendārā apvilku datumu – 25. aprīlī es braukšu uz slimnīcu satikt savu dēlu. Bet nedzemdēt. Nekliegt un sasvīdušiem matiem neraudāt.

Un jā, Pauls droši vien jau vēderā esot, bija atklausījies manu raudāšanu. Droši vien. Un es vēl gribēju mierīgu bērniņu? Ha. Tas vienkārši nav iespējams, ja mamma visu laiku kauc, palasiet literatūru. Un pati vainīga.

Source

Cālis.lv

Tags

Cilvēkstāsti Grūtniecība Lasāmgabali Pēcdzemdību depresija Grūtniecība Pēcdzemdību periods
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form