Foto: Shutterstock
Viss mainās, maināmies mēs, mainās dzīve, draugi, darbs, pasaule mums apkārt, viss, ko mēs kādreiz esam redzējuši vai vēl tikai ieraudzīsim. Nemainīgas paliek tikai izmaiņas. Bērna piedzimšana – tās ir milzu pārmaiņas ierastajā dzīves ritmā. Ģimene pāriet jaunā attīstības līmenī. Taču ne visi jaunie vecāki ir gatavi pieņemt jauno lomu: bezmiega naktis, monotonās dienas, nogurums, trauksme, atbildība un bailes par bērnu – tā ir vien maza daļa, ar ko var saskarties jaunā ģimene.

Personīgās izaugsmes trenere, divu bērnu mamma Sofija Porhunova portālam "Parents" sniedz septiņas dzīves patiesības, kādas tipiskākās bailes var piemeklēt, kļūstot par jaunajiem vecākiem.

"Esmu sagatavojusi špikeri tiem, kuri plāno pirmo bērnu. Ir pat tāds teiciens: "Ar otro bērnu ir vieglāk". Agrāk to nesapratu, kamēr nepiedzima otrais. Ar pirmdzimto jūs izejat visām pretošanās un pārmaiņu pieņemšanas stadijām savā jaunajā dzīvē. Ar otru jūs jau ziniet, kas sagaida. Lai mēs paliktu šajā pārmaiņu stāvoklī – nepieciešams laiks. Adaptācijai pārmaiņām, pat pašām labākajām, pat pašām nepieciešamākajām, nepieciešams laiks," tā pieredzē dalās Sofija.

Lūk, iespējamie soļi, kādi sagaida jaunos vecākus, un arī ieteicamā rīcība!

Pirmais solis. Trauksme: tu esi stāvoklī. Šajā stadijā tu ar mīļoto vīrieti izjutīsi grūtības – saprast, kāda būs jūsu nākotne. Apjukums, nenovēršamu pārmaiņu tuvošanās, plānu pārskatīšana, šaubas par savām spējām. "Es vēl līdz šim laikam atceros, kā es piedzīvoju smieklīgas sajūtas – no prieka līdz šaubām: "Vai es pareizi rīkojos, vai tikšu galā? Kādi mēs būsim vecāki?" atminas Sofija.

Ko darīt? Lasīt literatūru par bērnu audzināšanu. Vērsties pie pieredzējušiem draugiem un paziņām.

Otrais solis. Laime: bērna dzimšana. "Kad es dzemdēju, tad izjutu bezgalīgu prieku, viss bija jauns, neparasts un interesants! Gribējās mācīties un kļūt par labu mammu. Vīrs uztraucās, bija pārņemts ar cerībām un laimi. Mēs zīmējām gaišas nākotnes ainiņas. Un šajā pastāv viena no iespējamām bīstamībām minētajā solī: mēs no šīm pārmaiņām ceram sagaidīt tikai prieku un baudījumu un pagaidām neapzināmies, ar kādām grūtībām varam saskarties," tā Sofija.

Ko darīt? Baudīt laimes un eiforijas procesu.

Trešais solis. Bailes: mēs apzināmies, ka nepieciešams dzīvot citādi. Kā agrāk – neizdosies. Nav brīvā laika, mēs esam mazā bērna varā, kurš prasa ēst, dzert, pa naktīm neguļ un grib spēlēties. Tu izjūti bailes gan no reālām pārmaiņām, gan, iespējams, fiktīvām. Tā būs vienmēr? Kā dzīvot tālāk? Man traucē darīt manas iecienītās lietas. Vieni aizliegumi. Zem kājām zūd pamats, nav nekādas skaidras nākotnes ainas un stabilitātes.

Ko darīt? Ieviest laimes un bērna panākumu dienasgrāmatu. Atrast savu prieku (garda tēja, vanna, lasīšana) un katru dienu sev kādu no prieciņiem uzdāvināt. 10-15 minūtes tava laika. Uzdot jautājumu: "Kas būs, ja…?".

Foto: PantherMedia/Scanpix

Ceturtais solis. Nosacīta vienošanās: mēs saprotam, ka esam citādi. Mēs esam vecāki. Draugi un paziņas mūs uztver citādi. Vecais dzīvesveids vairs neder, bet jaunais vēl nav izveidojies. Tu jūties nepārliecināta par savām darbībām.

Ko darīt? Zīmēt nākotnes ainu. Izveidot ģimenes kolāžu.

Piektais solis. Vaina un skumjas: vēl vairāk apzinies, ka atšķiries no tās, par kādu sevi uzskatīji iepriekš. Skaties uz savām pagātnes darbībām un salīdzini ar tām, kā tu esi spiesta rīkoties tagad. Agrāk es biju pazīstama, pieprasīta speciāliste, bet tagad mamma. Agrāk man pa vakariem bija tikšanās ar draugiem, bet tagad esmu tētis, man ir jauni pienākumi. Nākas sevi atrast jaunajā statusā. Rodas vainas sajūta, nepārliecība: es netikšu galā, esmu slikta māte, tēvs, es neprotu audzināt, spēlēties, mācīt. Motivācijas zudums. Viss ir vēl sliktāk, nekā mēs varējām iedomāties, ir tik daudz sarežģījumu.

Ko darīt? Sev teikt: "Esmu lieliska māte, tēvs! Esmu īsta! Es mīlu bērnu! Laimīga esmu es, laimīgs ir bērns!". Atklātas sarunas, sarežģījumu apspriešana, atbalsta sniegšana otram. Vienam. Kopīgas pastaigas, iziešana sabiedrībā. Turpināt iet uz priekšu un vērsties pie pieredzējušiem vecākiem.

Sestais solis. Pastāvīga atzīšana: priecājamies par pirmajiem bērna panākumiem, rodas apziņa, ka ejam pareizajā virzienā. Mēs darām pareizās lietas pareizā veidā. Mēs sākam kontrolēt pārmaiņas, pierodam dzīvot mammas un tēta lomā un spējam būt mijiedarbībā ar pasauli. Nostiprinās pārliecība par sevi.

Ko darīt? Turpināt fiksēt panākumus, lielīties, svinēt mazās ģimenes uzvaras.

Septītais solis. Virzīšanās uz priekšu: vecāki iegūst lielāku kontroli pār savu dzīvi un tajā notikušajām pārmaiņām. Mēs sākam justies komfortabli, rīkojamies saskaņā ar savu pārliecību un to, kam ticam, izdarām pareizi izvēli. Tagad var domāt arī par otru bērnu.

"Ja tu sevi uzskati par sliktu māti vai tēvu, tev šķiet, ka ar tevi kaut kas ir ne tā, palūkojies, kādu soli tu sper tieši šobrīd. Pārliecinies, ka ar tevi viss ir kārtībā un sāc baudīt savu jauno dzīvi," mudina Sofija.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!