Sievietes atzīšanās: es mīlu savu bērnu, bet man nepatīk būt mātei
Foto: Shutterstock

Ne reizi vien ir nācies dzirdēt, ka būt par mammu ir labākais, bet tajā pašā laikā grūtākais darbs pasaulē. Kamēr dažas sievietes šajā jaunajā lomā jūtas kā zivis ūdenī, citām šīs lomas izpilde nāk ar grūtībām. Erina Vilsone ir mamma, kas skaļi paziņojusi – es mīlu savu bērnu, bet man nepatīk būt mātei.

Erina Vilone (vārds mainīts) portālā "Parents" drosmīgi paziņo – man nepatīk būt par māti. Viņa ilgu laiku slēpa savas sajūtas, jo sievietei šķita, ka mammai šādi nepiedienas domāt, taču, atklājusi citiem savas sajūtas, viņa sapratusi, ka daudzas jaunās māmiņas jūtas tāpat.

Tālāk lasi Erinas stāstu!

"Es jūtos slikti vien par to domājot, nemaz nerunājot par sajūtām, kas mani pārņem saprotot, ka tas ir jāpasaka skaļi, bet tā ir patiesība – man nepatīk būt par mammu. Nepārprotiet mani, es patiesi mīlu savu trīs mēnešus veco meitiņu. Viņa ir burvīga, ļoti mīļa un tieši tāds bērns, kādu es vienmēr esmu vēlējusies, taču ilgojos pēc savas vecās dzīves. Ilgojos pēc tās ikdienas, kas bija pirms viņas piedzimšanas, un es nespēju sagremot domu, ka visa mana turpmākā dzīve būs pakārtota kāda cita vajadzībām.

Es zinu, ka ar laiku kļūs vieglāk. Lēnām viņa kļūs aizvien patstāvīgāka, līdz brīdim, kad mamma viņai vispār vairs nebūs vajadzīga (vismaz tāds ir plāns). Visi nemitīgi atgādina, cik ātri šis bēbīšu laiks paiet, un tāpēc jāizbauda katrs mirklis kopā ar mazuli. Taču es jūtos citādi – man nepatīk pavadīt katru savu brīvo brīdi, barojot mazuli, mainot pamperus, liekot viņu gulēt un cenšoties izklaidēt. Es gribu atpakaļ savu dzīvi, kurā pati biju noteicēja.

Jāatzīst, ka iepriekš nebiju domājusi par bērniem, bet tad pienāca mana 30. dzimšanas diena, kas atgādināja par bioloģisko pulksteni. Mēs ar vīru divu gadu garumā centāmies tikt pie bērna, un, kad mums tas beidzot izdevās, es biju pārlaimīga. Bet tad, kad piedzima meita, man kā ar bomi pa galvu iedeva doma – vecā dzīve ir beigusies un vēl vismaz 18 gadus mana ikdiena būs pakārtota kādam citam.

Tagad man šķiet, ka neesmu radīta būt par mammu. Nejūtos šai lomai piesaistīta. Šo situāciju vēl sliktāku padara tas, ka man rodas sajūta – es kā māte šādi justies nedrīkstu. Es varu par to aprunāties ar savu vīru, bet pat viņš mani tā līdz galam nesaprot. Savukārt, ja es kādam citam drosmīgi paziņoju, ka būt par vecāku nav rožu dārzs, viss, ko saņemu pretim, ir nosodošs klusums vai sausas frāzes "Tikai pagaidi, kad viņai sāks augt zobi" vai "Izbaudi, kamēr vien vari, jo laiks skrien vēja spārniem".

Kādu dienu, kad atkal pārņēma šīs sajūtas, tā vietā, lai izkratītu sirdi kādai draudzenei, nolēmu dalīties ar savām domām internetā. Es uzrakstīju visas savas sajūtas, atvēru sirdi uz visiem 100. Atceros, ka pēc tam, kad biju visu uzrakstījusi, jutos atvieglota. Beidzot biju novēlusi to akmeni no sirds!

Jāatzīst, ka biju nedaudz satraukta par to, ko padomās citi, kāda būs cilvēku reakcija uz šādiem jaunās māmiņas izteicieniem, sajūtām un domām. Man šķita, ka cilvēki izšļāks uz mani savu negatīvo indi, taču, man pašai par pārsteigumu, cilvēku reakcija bija pilnīgi pretēja. Tie, kas izlasīja manu ierakstu, bija atbalstoši. Daudzas māmiņas un pat tēti atklāja, ka jūtas līdzīgi.

Ar laiku es sapratu – šādas sajūtas un domas mūs nepadara par sliktiem vecākiem. Tās vienkārši parāda to, ka esam atklāti un drosmīgi pateikt to, ko daudzi noklusē.

Uzklausot citu mammu viedokļus un līdzīgo situāciju, es radīju sevī spēku turpināt rūpēties par meitu un darīt visu, kas manos spēkos, lai būtu pietiekoši laba mamma. Tagad mani motivē doma – kad meita paaugsies un viņas personība būs spilgtāka, es noteikti būšanu par mammu izbaudīšu vairāk. Nevaru vien sagaidīt, kad šis laiks pienāks.

Daudzi cilvēki jautāja, vai man nav pēcdzemdību depresija. Manā draugu lokā ir mammas, kas ar to ir saskārušās. Kad aprunājos ar viņām, skaidri saprotu, ka tās ir pavisam citas sajūtas un emocijas nekā tās, kas mājo manī. Taču tagad, kad esmu to izteikusi skaļi, šķiet – tomēr vajadzētu aprunāties par savām sajūtām ar ārstu. Es vairs nekaunos par to, ka brīžiem jūtos tā, it kā vispār negribētu būt māte.

Neskatoties uz to, ka interneta vidē saņēmu atbalstu un iedrošinājumus, kas man bija tik ļoti nepieciešami, reālajā dzīvē šis vēl aizvien ir tabu temats, par kuru daudzas sievietes baidās runāt. Tāpēc es ceru, ka mēs ar laiku iemācīsimies mazāk nosodīt viena otru, lai arī citas mammas, kas jūtas līdzīgi, zinātu – es neesmu viena."

Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana Mamma Mazuļa audzināšana
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form