Bērna drošība attiecībās – kā ielikt pašus pamatus?
Foto: Shutterstock

Kalendārā sākas vasara. Daudzās ģimenēs gaidīta ar nepacietību, bet daudziem vecākiem arī radot zināmas bažas par bērnu pieskatīšanu un izklaidēšanu visus trīs brīvos mēnešus. Kamēr plašsaziņas līdzekļos izskan daudzi vērtīgi padomi par bērnu drošību uz ielas, pie ūdeņiem un virtuālajā vidē, mēs šodien, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, vēlamies akcentēt drošību attiecībās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Centrs Dardedze" jau vairāk nekā 20 gadus strādā ar jautājumiem par vardarbības pret bērnu novēršanu. Fiziska, emocionāla, seksuāla vardarbība un pamešana novārtā bērnu dzīvēs ir sastopama daudz biežāk, nekā mums gribētos domāt, negatīvi ietekmējot cilvēka dzīvi pašos pamatos. Taču par vienu esam pārliecinājušies simtiem reižu – drošība attiecībās bērna ģimenē būtiski samazina varbūtību, ka bērns cietīs no jebkāda veida vardarbības. Kā pārliecināties par to, ka mūsu ģimenē par šo fundamentālo drošības aspektu esam parūpējušies? Šeit ieskicēsim dažas drošu attiecību pazīmes, jo, būsim godīgi, savā bērnībā daudzi šodienas vecāki, pedagogi vai ārsti šīs iemaņas iegūt nevarēja.

Drošība jautāt

Bērna zinātkāre ir dabiska. Viņš pēta pasauli, uzduras arvien jaunām, nesaprotamām lietām un grib tās saprast, tāpēc vecāki sastopas ar dažādākajiem bērna jautājumiem. Tai skaitā brīžos, kad mums nav laika vai esam noguruši. Arī par tēmām, no kurām mēs labprātāk izvairītos. Taču katru reizi, kad bērns tieši mums pajautā kādu nevieglu, viņam interesējošu jautājumu, mēs varam justies patiešām gandarīti – bērns joprojām uzskata mūs par autoritāti un sarunu biedru, uz kuru var paļauties. Tāpēc aicinām būt uzmanīgiem: ja bērns vai pusaudzis uzdod jautājumu, paslavēsim viņu un mēģināsim atbildēt – protams, atbilstoši bērna izpratnes līmenim. Ja nevaram to izdarīt uzreiz vai nepieciešams laiks apdomāties, sarunāsim laiku, kad varēsim. Atklātas sarunas vecākiem ar bērnu par tēmām, kas viņu interesē, ir ļoti pozitīvs un sargājošs faktors bērna drošībai. Turpretī gadījumā, ja vecāki neatsaucīgi reaģē uz bērna jautājumiem, bērni ātri vien sapratīs, ja šeit atbildes nav – tās jāmeklē internetā vai pie draugiem, un tādējādi mēs zaudējam ļoti būtisku iespēju attiecību stiprināšanai.

Drošība pateikt


Vairums vecāku uzskata: ja bērns sastapsies ar kādu nedrošu situāciju vai cilvēku, viņš mums to pats pateiks. Diemžēl jāsaka uzreiz – nē. Bērna spēju pateikt vecākam vai citam tuvam cilvēkam par kādu iespējamu vai notikušu pāridarījumu veido vesela rinda dažādu prasmju, kas mums bērnā ir pamazām jātrenē jau no mazotnes. Pirmkārt, prasme ieklausīties un atpazīt sava ķermeņa signālus par to, ka situācija nav droša: sajust, ka sāk svīst plaukstas, drebēt kājas vai kā citādi izpaužas trauksme. Otrkārt, prasme pateikt par savām izjūtām vārdos – jautājums, vai bērns jau pirmsskolā ir apguvis emociju atpazīšanu un izteikšanu, lai varētu pastāstīt, ka kāds cilvēks vai situācija viņā rada bailes vai mulsina. Un, treškārt, jautājums, vai bērnam ir kāds tuvs cilvēks, kam to pateikt – kurš ieklausīsies, noticēs, nesodīs un sapratīs. No mūsu ikdienas prakses zinām, ka, piemēram bērnu seksuālu izmantošanu parasti veic viņam pazīstams, pat tuvs cilvēks, bet bieži bērns par to neizstāsta vai arī pasaka daudzus gadus vēlāk. Daudziem cietušiem bērniem minēto prasmju trūkst.

Drošība atteikties

Tikpat svarīga prasme kā "pateikt" ir arī prasme "atteikt", kas bērna dzīvē var spēlēt ļoti lielu nozīmi no pirmsskolas līdz pat kārdinājumiem pilnajiem pusaudža gadiem un vēlāk. Kopš bērns sāk apzināties savu individualitāti divu trīs gadu vecumā, vecākiem nākas pamatīgi papūlēties, lai panāktu to, ka bērns ņem vērā vecāka norādes, taču bērna paklausībai ir arī otrs "grāvis": pakļaušanās, kurā nav vietas sarunai, skaidrošanai, abpusējai sapratnei un uzticībai, bet kā pamatojums dominē "tāpēc, ka es tā teicu".

Mēs paši varbūt pat nepamanām mazās lietas, kurās nozīmīgi ietekmējam bērna spēju ieklausīties savās izjūtās un atteikties – piespiežam izēst tukšu šķīvi, samīļoties negribot, sēdēt klēpī radiniekam, lai arī bērnam konkrētajā brīdī to, iespējams, negribas. Tieši šie it kā sīkumi veido bērna attieksmi pret savu ķermeni un kalpos par pamatu tam, vai bērns savā dzīvē pieļaus vai demonstrēs jebkāda veida vardarbību, tāpēc bērnam ir jāzina, ka arī šādās situācijās viņš var teikt "nē", un mēs par to neatņemsim bērnam savu uzmanību, nedusmosimies, nekaunināsim viņu.

Nenoliedzami, ir situācijas, kad bērna "nē" nevarēsim ņemt vērā – piemēram, mirklī, kad ātri jāreaģē, lai bērnu pasargātu no apdraudējuma uz ielas, vai situācijā, kad jāveic kādas neizbēgamas medicīniskas procedūras. Tomēr arī šajās situācijas mēs varam rīkoties ar cieņu – ja esam bērnu sagrābuši, lai pasargātu, varam pēc tam par to izrunāties: kas notika un kāpēc tā rīkojāmies. Tāpat arī pie ārsta – mēs varam jau iepriekš pastāstīt bērnam, kas un kāpēc notiks, kā arī atzīt un paskaidrot bērna emocijas. Mēs nevaram vienmēr izpildīt bērna vēlmes, bet mēs varam pamanīt un pārrunāt to, kā viņš par to jūtas, jo tādējādi bērns iegūs pieredzi, ka viņa izjūtas ir nozīmīgas.
Tikpat svarīgi ir mācīt arī to, ka bērnam ir jāievēro arī citu ķermeņa robežas – ja kāds viņam saka, ka negrib kaut ko darīt, ir nekavējoties tas jāpārtrauc. Mazāki bērni bieži viens otru samīļo, vārtās, cīnās, bučo, bet jāpatur prātā, ka var būt arī situācijas, kad draugi to nevēlas. Ir svarīgi, lai bērni saprastu, ka ne visas darbības, kā izrādām savu pieķeršanos ar vislabākajiem nodomiem, vienmēr otram ir patīkamas un vēlamas. Turklāt vēlāk šis būs labs pamats sarunām ar savu pusaudzi, kurš sācis iet uz randiņiem.

Sākot ar sevi

Būtu brīnišķīgi, ja mēs varētu teikt, ka viss iepriekš minētais taču ir pašsaprotams un paaudžu paaudzēs ieaudzināts mūsu ģimenēs, taču tie būtu maldi. Ir ļoti sarežģīti iemācīt bērnam to, ko mēs paši bērnībā neesam piedzīvojuši, tāpēc daudziem no mums šīs prasmes vienlaikus ar bērniem jāaudzē arī pašiem sevī. Vai tās būtu atvērtas sarunas par jebkuru tēmu, iespēja droši pateikt par sāpīgu, personisku pieredzi vai spēja apzināties savas robežas un īstajā brīdī pateikt otram cilvēkam pārliecinātu "nē" – mums jāmeklē cilvēki, ar kuriem šīs prasmes trenēt, sākot ar sevi. Jo konsekventāk demonstrēsim cieņu pret savām un bērna izjūtām un ķermeni, jo labāk bērns iemācīsies ar pašcieņu veidot attiecības ar vienaudžiem un citiem pieaugušajiem. Iemācīsies drošību attiecībās.

Tags

Attiecības ģimenē Bērni Centrs "Dardedze" Emocionāla vardarbība
0
Skolēns
0
Vardarbība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form