Pasaku sacerēšana un stāstīšana

Bērniem nepatīk moralizēšana! Kā pasaku stāstīšanu izmantot audzinošos nolūkos
Foto: Shutterstock

Psiholoģe skaidro, ka būtu ļoti labi, ja vecāki ne tikai pirktu jau gatavas pasaku grāmatas un lasītu tās bērniem priekšā, bet arī paši tās sacerētu. Viņa apgalvo, ka mazajiem īpaši patīk tad, ja mamma un tētis stāsta par sevi un savu bērnību. Piemēram, kad redzi, ka tava atvase viegli padodas un neizdara lietas līdz galam, pastāsti, kā bērnībā mācījies braukt ar riteni. Tev tas noteikti neizdevās uzreiz, tu vairākas reizes kriti, iespējams, pat nolēmi to vairs nekad nedarīt, taču tomēr nepadevies un apguvi jaunās iemaņas. Šāds stāsts bērnam palīdzēs saprast, pirmkārt, ka arī kāds cits ir piedzīvojis līdzīgas sajūtas, līdz ar to šādi justies un rīkoties ir cilvēcīgi. Bet, otrkārt, viņš noteikti atcerēsies arī to, ka stāsta varonis nepadevās, kā rezultātā sasniedza iecerēto, kas liks viņam rīkoties līdzīgi.

Šādu un līdzīgu pieeju var izmantot gandrīz jebkurā dzīves situācijā, kad vēlies bērnam iemācīt kādu svarīgu dzīves morāli. Taču nekad nevajadzētu to darīt piespiedu kārtā. Ja bērns šajā brīdī nevēlas klausīties pasaku, tad nespiedu viņu to darīt, iespējams, viņš to nevēlas tagad, taču vēlāk labprāt uzklausītu tavu sakāmo. Psiholoģe skaidro, ja jebkuru pasaku stāstīšanu vajadzētu uzsākt ar sarunu, kurā bērns atklāj, kā viņš jūtas. Piemēram, ja redzi bērnu pārdzīvojam to, ka tētis atkal ilgāku laiku ir prom, pajautā, kā viņš jūtas, un tad sarunas gaitā pārej uz pasakas vai savas bērnības pieredzes stāstīšanu.

Taču viens no pamata soļiem, pirms pasakas stāstīšanas, ir saprast, kāda būs pasakas morāle un kāds ir problēmas cēlonis. Piemēram, bērns dārziņā nemitīgi kaujas, līdz ar to vecāki nolemj ar pasakas palīdzību viņam izstāstīt, kāpēc šāda rīcība nav pareiza. Taču, pirms to darīt, mammai un tētim vajadzētu padomāt par iespējamajiem iemesliem šādai bērna rīcībai. Iespējams, ģimenei ir pievienojies jaundzimušais, un visa vecāku uzmanība tiek veltīta viņam, kā rezultātā vecākais bērns savu greizsirdību izpauž car agresiju pret citiem. Šajā situācijā lielāks efekts būs tad, ja pasakas galvenā morāle būs par jaunāko un vecāko bērnu un viņu savstarpējo draudzību, nevis to, ka kauties nav pareizi. "Pasaka var būt par, piemēram, divām lauviņām, no kurām viena bija jaunāka, bet otra vecāka, iesaistot to, kā lauviņas tika galā ar notiekošo un pēc tam priecīgi kopā spēlējās," kā piemēru min Kasiņa.

Kašina iedrošina vecākus, sakot, ka bērnam nav vajadzīgs, lai mammas un tēta sacerētajos stāstos un pasakās būtu epiteti, metaforas un citi literārie palīglīdzekļi, gluži otrādi, bērnam pietiek ar vienkāršu un, galvenais, viņam saprotamu valodu. "Tas, protams, ir labi, ja vecāki var sacerēt skaistas, literāras pasakas, taču tas bērnam nav svarīgākais. Šajā gadījumā, svarīgāks ir veids, kā mēs to pasniedzam," viņa skaidro.

Bērniem nepatīk moralizēšana! Kā pasaku stāstīšanu izmantot audzinošos nolūkos
Foto: Shutterstock

Gluži tāpat kā pieaugušo, arī bērnu uzmanību vieglāk noturēt ir tad, ja stāstītājs runā aizrautīgi – izmanto ķermeņa valodu, žestikulāciju, maina balss intonācijas un ir pozitīvi noskaņots. Līdz ar to, kad nākamreiz nolem savam mazajam stāstīt pasaku, neaizmirsti to darīt aizrautīgi un ar prieku, kas noteikti palīdzēs noturēt viņa uzmanību.

Lai gan bērns no vecākiem nepieprasa izcilu literāro valodu, kaut kādas pamatlietas tomēr būtu jāievēro, piemēram, pasakas struktūra – sākums, vidus daļa, kurā parasti ir kulminācija, un nobeigums. Kašina piebilst, ka pasaku terapijā ļoti svarīgi ir tas, lai beigas būtu pozitīvas. Nevajadzētu bērnam stāstīt pasaku, kuras beigās galvenais varonis aiziet bojā vai notiek kāda cita nelaime. Tas mazo var tikai sabiedēt. Ir svarīgi, lai bērns pasakas beigās ir pozitīvi noskaņots.

Psiholoģe uzsver, ka tāpat ļoti svarīgi ir, lai pasakas varonis līdzinātos bērnam, kuram to stāstīsi. Vislabāk ir izvēlēties vienu vai divas lietas, kas abiem būs kopīgas, piemēram, nemitīgā kāre pēc saldumiem. Taču tā var būt arī kāda rakstura vai izskata iezīme. Kopīgais var būt gandrīz jebkas, galvenais, lai tas palīdz bērnam saskatīt līdzību starp sevi un pasakas tēlu. Kašina atklāj, ka galvenais ir pasaku tēlam nepiešķirt bērna negatīvās iezīmes, piemēram, grūtības mācībās vai nevēlēšanās kārtot istabu. Bērni ir gudri un pastāv liela iespēja, ka šādā gadījumā mazais uzreiz sapratīs pasakas mērķi, un, tev pat nesākot to stāstīt, novērsīsies un nevēlēsies klausīties.

"Bērniem nepatīk moralizēšana, un viņi ļoti ātri saprot, kad vecāki atkal viņus rās vai centīsies pārmācīt, līdz ar to arī pasakas stāstītājam ir jābūt gudram un jāatrod veids, kādā katru reizi bērnu ieinteresēt klausīties," stāsta psiholoģe. "Viņam jāsaprot, ka pasaka nav par viņu, tad viņš labprātāk klausīsies to, ka ir jātīra zobi vai jākārto mantas," viņa piebilst.

Nedrīkst aizmirst pasakai piešķirt nedaudz fantāzijas, piemēram, izceļot, ka galvenais varonis dzīvo uz citas planētas vai vispār nav cilvēks, bet gan runājošs suns un tamlīdzīgi. Arī šī būs viena no lietām, kas pievērsīs un pēcāk arī noturēs bērna uzmanību.

Source

Cālis.lv

Tags

Bērni Pasakas Psiholoģe Bērndārznieka audzināšana Sākumskola
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form