Bērnu uzvedības traucējumi un tiesības uz izglītību drošā vidē
Foto: Shutterstock

"Kāpēc bērnu ārstam rakstīt par izglītības organizācijas trūkumiem? Neveiksmīga izglītības organizācija noved pie tā, ka bērni atpaliek attīstībā un rada vai gūst traumas. Tas ir nepieņemami, jo ir novēršami.

Vai to var novērst, nemainot izglītības organizācijas kārtību? Manuprāt, nē. Pieņemu, ka pedagogi zina, kādi apstākļi būtu nepieciešami, lai labāk mācītu bērnus ar uzvedības traucējumiem, jo viņi to praktiski dara. Pieņemu, ka ierēdņi, kuru pienākums ir censties nodrošināt pedagogiem nepieciešamos apstākļus, to nezina, jo viņu pēdējo gadu reformas apgrūtina visu bērnu apmācību un bērnu traumatisms aug. Pieņemu, ka daļa vecāku, kurus bērni komandē lielveikalā un kuru bērni trokšņo vai skraida izrādes laikā operā, nezina, kā bērnu sagatavot izglītības sistēmai.

Lai ierēdņi un palaidņu vecāki uzzinātu, vēlos rosināt publisku diskusiju par bērnu ar uzvedības traucējumiem apmācību.

Daži piemēri no dzīves, kas raksturo stāvokli

Bērns ar īpašām vajadzībām un uzvedības traucējumiem, kā mājās pieradis, kā mamma skaidro, ''jokojot, netīšām'' iekož blakussēdētājam. Citā reizē ''jokojot, netīšām'', sviežot ar zābaku, draudziņam pārsit degunu tā, ka asiņošanas dēļ jāmeklē palīdzība. Ja saskaras ar ierobežojumiem, piemēram, negrib krāsot uz papīra, grib krāsot galdu, – ''jokojot, netīšām'' sit pedagogam līdz zilumiem.

Pirmo klašu skolēns ar īpašām vajadzībām un uzvedības traucējumiem ''jokojot, netīšām'' met skolotājai ar somu. Skolotāja zaudē līdzsvaru, neveiksmīgi krīt un gūst smadzeņu satricinājumu.

Šādi un līdzīgi ir pacientu un paziņu stāsti. Man nav pamata tos apšaubīt.

Ja bērns ar īpašajām vajadzībām dara kādam pāri "jokojot un netīšām", vai tas ir pieļaujami? Vai tas vieno sabiedrību, liek bērniem ar īpašajām vajadzībām kļūt ieredzētākiem, labāk izprotamiem un pieņemtiem? Vai nedroša mācību vide bērniem dod kādu labumu? Manuprāt, nē.

Kāpēc bērni uzvedas "slikti"

Uzvedības traucējumus mēdz izraisīt impulsu kontroles traucējumi, kad bērns nespēj atturēties, piemēram, no vēlmes sviest kādam citam ar priekšmetu, tiklīdz tāda ideja rodas. Šādu bērnu nav daudz.

Lielai daļai bērnu uzvedības traucējumi rodas kā neveiksmīgas audzināšanas sekas, kad bērns spēj atturēties un medicīniskās komisijas priekšā arī atturas no sociāli nepieņemamas iegribas pārkāpt jebkuras robežas, bet, nonākot mācību vidē, kur viņam ir mazāk uzmanības, iesviež ar zābaku draudziņam, jo tas šķiet jautri. Tāds bērns parasti negrib pakļauties pedagoga vadībai un mācību procesa radītajiem saprātīgajiem ierobežojumiem. Piemēram, kamēr tu izkrāso zīmējumu, sēdi pie galda, neskrien apkārt ar krāsu trauciņu pa telpu, jo tu paklupsi un krāsa izlīs pa grīdu.

Visiem bērniem – gan veselajiem, gan ar īpašajām vajadzībām, ir tiesības uz izglītību. Un ikvienam bērniem ir tiesības saņemt izglītību drošā vidē.

Bēdas sākas tad, kad šīs tiesības neapdomīgas mācību procesa organizēšanas dēļ viena otru izslēdz.

Source

Cālis.lv

Tags

Uzmanības deficīta sindroms Bērna veselība Bērnu audzināšana Izglītība Skola
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form