Foto: Shutterstock

"Es nemīlu savu bērnu" ir frāze, kuru pat drosmīgākās mammas baidās izteikt skaļi. Mātes instinkts mums sniedz apziņu un vēlmi parūpēties un mīlēt savu bērnu, bet ko darīt, ja tas klusē? Ģimenes psiholoģe un bioloģe, rakstu un grāmatu par populāro psiholoģiju autore Katerina Murašova portālam "Matrony.ru" atklāj, kas notiek, ja sievietes mātes instinkts klusē, kādu iespaidu tas atstāj uz bērnu, un kas šādā situācijā kalpo kā glābējriņķis.

Psiholoģe norāda, ka situāciju, kad māte nemīl savu bērnu, nevar saukt pat sarežģītu fenomenu, bet gan par mātes instinkta nepamošanos. Viņa portālam uzsver, ka tā var notikt aptuveni 20 procentos gadījumu. Turklāt šis skaitlis atspoguļo dzimušo nevis māšu skaitu, jo pilnīgi iespējams, kādai mammai pēc pirmā bērna piedzimšanas instinkts nepamostas, bet pēc otrā pamostas vai otrādi.

Tas, no kā atkarīga instinkta ieslēgšanās vai neieslēgšanās droši nav zināms. Tā ir bioloģijas joma, hormonālā fona īpatnības. Protams, arī psiholoģiskiem faktoriem ir sava loma un ietekme instinkta darbībā. Tas varētu liecināt, ka, piemēram, mātei, kura uzaugusi bērnu namā, visu piedzīvoto psiholoģisko pārbaudījumu dēļ ir lielāka iespēja, ka viņas instinkts rūpēties un mīlēt savu bērnu tā arī paliks klusējot, taču psiholoģe, balstoties uz pieredzi, atklāj, ka tas ne vienmēr ir iemesls. Vienīgi iespējams, ka viņa būs neprasmīgāka māte, jo viņai nebija iespēja vērot savu mammu, iegūstot pieredzi un sapratni par to, kā par mazuli ir jārūpējas. To pašu var teikt par sievietēm no tā dēvētajām antisociālajām ģimenēm – mamma un tētis dzer, lieto narkotikas utt. Tas liecina, ka ne vienmēr sievietes iepriekšējā pieredzi ir iemesls, kāpēc mātes instinkts klusē.

Loģiski spriežot, nevēlamu bērnu (izvarošanas rezultāts, bērna tēvs pametis, citas sarežģītas situācijas) mātēm instinkta nepamošanos varētu novērot biežāk, bet psiholoģe atzīst, ka viņas rīcībā šādu datu nav.

Ir vairāki iemesli, kāpēc mātes instikts nepamostas uzreiz:

  • Sievietei ir hormonālās sistēmas traucējumi. Mātes instinkta pamatā ir hormonu komplekss, bet nepietiekama to izstrāde var novest pie konkrēto emociju trūkuma;
  • Sievietei ir pēcdzemdību depresija. Nervozitāte, bailes, apātija un nepārliecinātība par sevi traucē jaunajai māmiņai izbaudīt pozitīvas emocijas. Šādos gadījumos ieteicams vērsties pie speciālista. Gaidīt, ka "viss nostāsies saavās vietās" ir bezjēdzīgi un pat bīstami;
  • Nogurums. Fizisks spēku izsīkums pēc dzemdībām arī var būt par iemeslu, kas kaitē jaunās mammas un mazuļa attiecību veidošanai;
  • Ilgstoša mātes un bērna nošķiršana. Ja pēc dzemdībām mātes vai bērna veselības stāvoklis pieprasa medicīnisku iejaukšanos, līdz vēlamajai abu tikšanās reizei var paiet ne tikai viena diena, bet pat nedēļa. Šādā gadījumā būs visai sarežģīti izveidot drīzu kontaktu abu starpā.

Mātes instinkts ir ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Piemēram, lielajiem primātiem šis mehānisms darbojas aptuveni četrus gadus. Lielie pērtiķi dzīves laikā zina, kas ir viņu bērni, bet četrus gadus pēc bērna piedzimšanas māte kļūst vienaldzīga pret bērnu, mehānisms izslēdzas. Taču mums, cilvēkiem, attiecības nepārtrūkst, bet tas, kas notiek vēlāk, nav balstīts uz bioloģiju, bet uz cilvēcīgām jūtām.

Varētu domāt, ka lielākā daļa sieviešu pat pašas no sevis slēpj faktu, ka neizjūt mīlestību pret savu bērnu, taču ir sievietes, kuras, par spīti sabiedrības spiedienam un viedoklim, no tā nekaunas. Portāls skaidro, ka, piemēram, dažas intelektuāli stipras, bet emocionāli neattīstītas sievietes uzskata, ka to brīnišķīgo izjūtu apraksts, ko piedzīvo māte, ir pārspīlējums un normāli ir tā, kā ir viņām.

Mīlu otro, bet ne pirmo bērnu

Foto: Shutterstock

Pastāv iespēja, ka mātes instinkts sievietei atmostas tikai pēc otrā bērniņa nākšanas pasaulē. Otrajam bērnam piedzimstot, sievieti pārņem liels hormonu vilnis, kas palīdz atmodināt mātes instinktu. Tikai šajā brīdī viņa saprot, ka tie, kas stāstīja par ekstāzi, ko piedzīvo māte, skūpstot mazuļa pēdiņas, nav pārspīlējuši.

Taču, lai cik atvieglojošas un patīkamas šīs sajūtas nebūtu, mātes instinktam pamostoties tikai pēc otrā bērna piedzimšanas, sieviete var izjust vainas sajūtu par to, ka vienu bērnu mīl no visas sirds, bet otrs viņu emocionāli nesaista.

Šajā situācijā var palīdzēt konsultācija pie psihologa, kuras laikā māte var atklāti izstāstīt savas sajūtas un uzklausīt ārsta ieteikumus, kas palīdzēs vainas apziņu kliedēt un turpināt pilnvērtīgi rūpēties par abiem bērniem. Ja sievietei nav pamodies mātes instinkts, psihologa uzdevums ir informēt viņu, ka tik un tā ir iespējama laimīga, harmoniska un mierīga dzīve ar bērnu. Tā patiešām ir iespējama, jo māte rūpēsies par bērnu, darīs visu, kas nepieciešams – baros, ģērbs, mazgās, rotaļāsies, jo viņa nav dzīvnieks – viņa ir cilvēks. Ja viņai nav ieslēdzies kāds bioloģiskais mehānisms, tas nenozīmē, ka izslēdzies viss cilvēciskais. Kaut rūpes nenāk kopā ar emocijām, piesaisti un mīlestību, sieviete zina, ka viņai par mazuli ir jāparūpējas, un viņa to arī darīs.

Mātes mīlestības trūkuma ietekme uz bērnu

Foto: Shutterstock

Uz jautājumu, kā mātes instinkta nepamošanās ietekmē bērnu un vai var būt tā, ka bērns, nezinot citu pieredzi, jūtas lieliski, psiholoģe atbild, ka tas tik tiešām gandrīz nekādā veidā neietekmē bērnus. Izņēmums varētu būt tad, ja bērns redz citu māti, kura piedzīvo hormonu radīto ekstāzi un izrāda to publiski. Taču pat tad bērns varētu nesajust, ka paša dzīvē kaut kas nav kārtībā.

Psiholoģe gan piebilst, ka, ja māte nemitīgi svārstās starp atsvešināšanos un vainas sajūtu, tas gan varētu atspoguļoties bērnā – tāpat kā jebkura nenoteiktība, kas pēc definīcijas ir slikta bērnam.

Savukārt, ja ģimenē parādās otrais bērns un vecākais ar savām acīm redz, ka pret viņu māte izturas pavisam citādi, viņš aizdomāsies. Iespējams, bērni ar augstu pašaizsardzības instinktu šajā situācijā pieņems sevi saudzējošu lēmumu: "Es taču neatceros, kāda bija viņas attieksme, kad es biju mazs, varbūt tāda pati." Taču ir bērni, kuri netaisnīgo attieksmi redz un arī jūt. Piemēram, viņš, astoņus gadus vecs, vēl joprojām grib pieglausties mātei, bet viņa katru reizi saka: "Nedari tā, tu sabojāsi manu frizūru". Taču tajā pašā laikā bērns redz, kā četrgadīgais brālis, noķēpājies ar putru, samīļo mammu un vēl burza viņas frizūru, bet netiek atraidīts.

Šādās situācijām bērnam var likt justies labāk, ja blakus ir kāds cits, kas viņu mīl, piemēram vecmāmiņa, kurai nebūs iebildumu pret mazbērna apskāvienu pat tad, ja viņš veco kundzi noķēpās ar putru vai sabojās viņas frizūru. Šis cilvēks var būt arī tētis vai pat patēvs.

Ja kāds no tuviniekiem vienu bērnu pieņem labāk nekā otru, jāsniedz bērnam racionāls izskaidrojums un jānorāda, ka cits priecājas viņu satiekot. Parādiet bērnam, ka ir situācijas, kurās viņš ir vietā un piemērots, un tādas, kur nav. Starp citu, tā bērnam ir laba sevis iepazīšanas pieredze: viņam ir lietderīgi saņemt šo atgriezenisko saikni un uzzināt, ka māte ar grūtībām pārcieš viņa aktivitātes, turpretim tēva jaunajam brālim pret to nav iebildumu, jo viņš ir enerģisks un brauc ar motociklu.

Ja kādam no vecākiem ir grūtības pieņemt bērnu, par to ir jābrīdina arī otrs vecāks. Tikai pēc atklātas sarunas un atzīšanās ne tikai sev, bet arī saviem mīļajiem, situācija var tikt risināta. Ja mamma nemīl savu bērnu, un bērna tēvs par to zina, viņš apzināti savai atvasei centīsies sniegt vairāk sava laika, uzmanības un mīlestības.

Mātes instinkta nepamošanās nav diagnoze

Nav tādu bērna pieņemšanas vai nepieņemšanas kritēriju, pēc kuriem psihologs varētu uzstādīt "diagnozi": mātes instinkta nepamošanās. Tās ir tikai pašas sievietes sajūtas, skaidro Murašova.

Psiholoģe labi atceras stāstu no savas prakses: kāda sieviete negribēja bērnu, domāja, ka nepieņems viņu. Ar māti viņai bija labas attiecības, un tā mēdza teikt: "Tu vienkārši tagad nesaproti šīs sajūtas, bet, kad pati dzemdēsi, ieraudzīsi bērnu un apraudāsies aiz laimes, tu sapratīsi, par ko es runāju."

Mātei bija divi bērni, un sieviete domāja, ka viņai taisnība, kā nekā viņa to jau bija pieredzējusi un zināja, ko runā. Tā nu viņa nolēma dzemdēt bērnu. Palika stāvoklī, gaidot šo brīnumaino sajūtu, iznēsāja bērnu, veiksmīgi dzemdēja.

Pēc dzemdībām viņai parādīja bērnu. Sieviete ar interesi paskatījās, pārliecinājās, ka rokas un kājas vietā, bet nekādus saviļņojošus emociju uzplūdus nejuta. Bērnu uzlika viņai uz krūtīm, bet viņa gulēja un domāja: "Man tikko uzvilka tīru kreklu, bet bērns taču ir netīrs, tagad nosmērēs mani…"

Arī bērnam augot, šīs sajūtas nemainījās. 12 gadus viņas dzīve kopā ar bērnu, kuru viņa nemīl, bija ciešanu pilna, jo sieviete bija noticējusi mātei, ka normāli cilvēki, ieraugot zīdaiņa mazās pēdiņas, krīt ekstāzē. Protams, tam visam pa virsu nāca arī sevis šaustīšana un nesapratne. 12 gadus viņa dzīvoja tādās "šūpolēs": te mēģināja mīlēt materiāli un apbēra meitu ar rotaļlietām, te saprata, ka tā nav pareizi, bet citādi neprata.

Cilvēkus, kuri to izlasīs un domās: iespējams, tas ir par mani, manī tā arī nav pamodušās mātes jūtas, psiholoģe iedrošina: "Mūsos ir arī cilvēciskais, mēs varam pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību un izaudzināt bērnu, pat ja pret viņu nav spēcīgu jūtu. Kā un kādā veidā tas notiks – izlemsiet jūs."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!