Foto: Shutterstock

Karš, līdzīgi kā lielākā daļa politisko lēmumu, izraisa strīdus un pat nopietnus konfliktus. Kā ar tuviniekiem apspriest šo svarīgo tēmu, lai saruna nebeigtos ar skandālu, bet sliktākajā gadījumā – ar šķiršanos vai attiecību pārtraukšanu?

Portāls "Delfi" vērsās pēc skaidrojumiem pie psihologa, kouča un apkopoja citu speciālistu ieteikumus.

"Cilvēkiem ir jāpaliek cilvēkiem"


"Karš agri vai vēlu beigsies, bet ģimenei ir jāpaliek," saka psiholoģe Aļona Jakuba. "Nav svarīgi, ar ko jums ir totālas politiskas domstarpības, – vīru, sievu, vecākiem, brāļiem un māsām, bērnu pusaudzi. Tas nav iemesls ģimenes izjaukšanai.

Apstājieties un uzdodiet sev jautājumus – "Ko tas nozīmē man?", "Ko es šobrīd jūtu?", "Cik svarīgi man tas ir?", "Kas man sāp?", "Kas sāp otram?". Ir jāsaprot – ja jūsu nostāja jums ir svarīga, tad arī otram cilvēkam ir svarīgs viņa viedoklis.

Ja jums tuvs cilvēks jūs nosoda, nevajag viņam piemēroties un atbildēt ar to pašu. Tas ir uztveres jautājums, tā ir tēma par cieņu un otra cilvēka (tuvāka vai tālāka) tiesību ievērošanu. Jums pašam sev ir jābūt diplomātam un jāveic diplomātiskas pārrunas ar saviem tuviniekiem.

Mēs visi atrodamies sociumā, starp cilvēkiem. Un nevajag pretējus viedokļus dalīt "baltajā" un "melnajā".

Svarīgi ir saprast, ka karš vienmēr ir nelaime un sāpes abām pusēm.

Jā, ir jārunā par visu, kas sāp, taču tas jādara bez agresijas, delikāti, ar cieņu, ar cita (lai arī pretēja) viedokļa pieņemšanu, nemeklējot un neprovocējot konfliktu.

Karš – tā ir politika, bet cilvēkiem ir jāpaliek cilvēkiem.

Tas, kas notiek šobrīd, karš Ukrainā, uz mums iedarbojas psihosomatiskā līmenī: lēkā asinsspiediens, pasliktinās miegs, paaugstinās aizkaitināmība, pasliktinās vai, gluži otrādi, pieaug apetīte, sākas depresija. Mēs vēl neesam paguvuši izkļūt no pandēmijas stresa, bet te klāt nākamais. Tas, kas šobrīd notiek, – milzīga slodze uz psihi. Tāpēc es visiem saviem klientiem saku: mums katru dienu ir jāpilda savi ierastie pienākumi, kā arī noteikti jāiet pastaigāties, jānodarbojas ar fiziskām aktivitātēm (lai caur muskuļu nogurumu pazustu stress), jāievēro ēšanas un šķidruma uzņemšanas režīms.

Jā, ir svarīgi sekot ziņām, taču nevajag lēkt uz galvas iekšā informācijas atvarā. Parūpējieties par sevi, esiet labs draugs. Sev un saviem tuviniekiem."

Aizstāvēt robežas caur mīlestības prizmu

Foto: Shutterstock

Kouču Svetlanu Mandrikovu polāru uzskatu starp tuviniekiem tēma skar personiski. "Mūsu radiniekiem ir cits viedoklis nekā man un vīram," viņa saka. "Dalos savā pieredzē, kā nesastrīdēties un saglabāt sevi."

1. Vienmēr atcerieties, ka jebkurš cilvēka viedoklis ir balstīts viņa pamatvērtībās. Tas ir pamats, ko veidojusi pieredze un vide. Tā ir koordinātu sistēma, uz kuras prizmas tiek salikts viss pārējais – uzskati, viedokļi, jauna pieredze utt. Turklāt katrs cilvēks ir individuāls – attiecīgi arī vērtības katram būs citādas. Ņemot vērā, ka šis ir dziļākais līmenis un tieši tur atrodas attieksme pret reliģiju un politiku, strīdi un konflikti par šo tēmu būs vissarežģītākie un grūtāk atrisināmie. To dēļ pat "miera laikos" var sastrīdēties, kur nu vēl tādos kritiskos un galēji trauksmainos laikos kā tagad.

Te palīdz princips "es esmu OK un tu esi OK", kas nozīmē – jā, mēs esam dažādi, bet ar mums abiem viss ir kārtībā. Arī toleranci neviens nav atcēlis – tā ir pastāvīgi jāmācās.

2. Pamēģiniet paskatīties uz cilvēku nevis caur viņa viedokļa novērtējumu, bet caur sajūtu prizmu. Lai arī kurā pusē mēs būtu, satraukti un nobijušies esam mēs visi (te es runāju par psihiski veseliem cilvēkiem bez novirzēm). Un, ja uzmanības fokusu novirzīt uz pārdzīvojumiem, emocijām un jūtām, t.i., būvēt saziņu cilvēciskā, sirsnīgā līmenī, tad nereti politika aiziet otrā plānā. Bet pirmajā izvirzās parastas vajadzības – drošība, miers, noteiktība, mierīgums. Un tieši te jūs varat atrast saskarsmes punktu ar saviem tuviniekiem.

Reizēm vienkārši pietiek atbalstīt vienam otru jūtu un emociju izdzīvošanā. Uzdot jautājumus – "Kā pašam?", "Ko tu tagad jūti?", "Man bail, baidīsimies kopā!".

3. Svarīgi prast aizstāvēt savas personiskās robežas. Jā, robežas katram ir savas, un tās mainās atkarībā no situācijas un vietas, kur jūs atrodaties, taču svarīgi atcerēties vienu – psiholoģiskās robežas ir tikpat svarīgas kā ķermeniskās. Un tās ir jāsargā.

Saruna par jūs provocējošām tēmām – tā ir jūsu personisko robežu pārkāpšana, un jums ir visas tiesības pārkāpēju apturēt. Ideālā variantā to vajadzētu darīt caur mīlestības un pateicības prizmu, piemēram: "Paldies, es cienu tavu viedokli, taču to neatbalstu, tāpēc, lūdzu, ar mani par šo tēmu vairs nerunā." Vai arī: "Es tevi mīlu un negribu, lai politika bojā mūsu attiecības, tāpēc vienojamies, ka par šo tēmu vairs nerunāsim."

Svarīgi atcerēties, ka jūsu uzdevums šādās situācijās – nevis aizstāvēt un pierādīt savu viedokli, bet sargāt savas robežas. Tieši tā es saglabāju savas attiecības ar tuviniekiem – es skaidri lieku saprast, par ko ar mani var runāt un par ko – ne, un lūdzu to ievērot.

Politikas tēma mūsu mājā ir aizliegta.

4. Ja tas nepalīdz, labākais variants – distancēties. Tas nenozīmē krasi, bez paskaidrojumiem pārtraukt attiecības, bet likt cilvēkam saprast, ka jums šādas sarunas ir nepieņemamas un, ja viņš nevar neskart šo tēmu, tad attiecību saglabāšanas vārdā jūs vēlaties pārtraukumu, līdz viss atrisināsies. Vajadzība pēc karstiem strīdiem pazūd, ja apkārt nav "ugunskuru".

Nevis strīdi virtuvē, bet diplomātija

Foto: Shutterstock

"Delfi" izpētīja internetā pieejamos psihologu ieteikumus un apkopoja tos īsās piezīmēs tiem, kas atrodas nesaprašanās vai konflikta stadijā ar saviem tuviniekiem saistībā ar notiekošo Ukrainā.

1. Padomājiet, kāpēc vispār jūs ar tuvu cilvēku uzsākat sarunu par šo tēmu. Ja jūsu mērķis ir pārliecināt sarunbiedru, tad jāzina – ir visai mazas cerības to sasniegt, īpaši, ja viņam ir pretējs viedoklis. Tādas diskusijas noved tikai pie tā, ka katra puse iegūst vēl lielāku pārliecību par savu taisnību. Iespējams, konfliktu var atlikt, piemēram, divas trīs nedēļas nogaidot.

2. Šādas sarunas bieži vien ir emocionālas, jo saistītas ar jūtām. Ja jūs vai sarunbiedrs jau sākumā ir noskaņots agresīvi, sarunu labāk nemaz nesākt – konflikts garantēts. Neuzsāciet sarežģītus strīdus ar tuviniekiem, kad esat tuvu asarām, noguruši, neizgulējušies vai jums kaut kas sāp. Atbildiet: "Nevaru šodien strīdēties, labāk vienkārši paklusēsim." Tādam strīdam nepieciešami spēki un resursi, bet, ja to nav, vienkārši neiesaistieties.

3. Ja jūs esat mierīgs, tad, tiekot skaidrībā ar saviem un sarunbiedra mērķiem, var sākt dialogu – vislabāk ar vārdiem "Es tevi mīlu" – "Es mīlu tevi, mēs esam viena ģimene", "Tu esi mans vistuvākais cilvēks, tu man esi ļoti dārgs", "Es gribu saprast tavu taisnību, bet pagaidām neesmu gatavs atteikties no savējās par labu tavai".

4. Esiet delikāti un korekti. Tas strīdu telefonsarunā vai čatā pārvērš diplomātiskā dialogā. Nevienam nevajag teikt "Kāds tu esi stulbenis!" vai "Aizveries!". Nedrīkst lietot nekādas rupjības un apvainojumus.

5. Atcerieties, ka ne visus un ne vienmēr var pārliecināt par pretējo. Reizēm nobijušies vai sakaitināti cilvēki, īpaši vecāka gadagājuma, vienkārši nedzird un neuztver jaunu informāciju.

6. Svarīgi atcerēties, ka gandrīz nevienu nevar pārliecināt ar pirmo reizi. Tāpēc, ja jūtat, ka saruna zaudē jēgu, pārtrauciet to. Korekti, ar vārdiem "parunāsim vēlāk, kad jutīsimies labāk" vai "šodienai pietiek strīdu".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!