"Kad uzzinājām diagnozi, mums teica, ka Ancīte necelsies, Ancīte nestaigās, Ancīte nevarēs neko padarīt," stāsta īpašā bērniņā Ances Keitas Jēkabsones mamma Agnese Lielmane. Tomēr milzu darbs no vecāku puses, kā arī līdzcilvēku atbalsts nav palikuši bez rezultāta. Ancīte staigā, Ancīte mācās skolā un Ancīte runā. Viņa ir ļoti sirsnīgs bērns, kam ļoti patīk dzīvnieki. Par to, kā ģimenei klājas, ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras, Agnese stāsta "Delfi" sagatavotajā raidījumā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ance Keita ir viena no "Stiprini stipros" iepriekšējo gadu varoņiem, kuriem šobrīd vācam ziedojumus nākamajam gadam. Lai veicinātu meitenes attīstību, audiologopēdam, fizioterapijai un ergoterapijai, nepieciešami 2696 eiro gadā. Ances mamma Agnese sarunā ar "Delfi" neslēpj, ka lūgt palīdzību ir ļoti grūti. "Bet, paskatoties uz Ancīti, tas, ko es daru, tas, ko mans vīrs dara, tas, ko mēs visi kopā darām, ir tā vērts."

Ancei ir reta ģenētiska saslimšana. Kad slimību atklāja, viņa Baltijas valstīs bija vienīgā ar šādu diagnozi, bet pasaulē ar šādu slimību bija 89 bērni. Meitenei ir iedzimts glikozilācijas traucējums. Agnese jau 15 gadus strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Decembra pirmajā pusē Ance svinēja savu 13. dzimšanas dienu. Meitene mācās 6. klasē un lielu daļu dienas pavada skolā, pēc tam viņa dodas uz nodarbībām. "Mēs septiņos, astoņos atskrienam no nodarbībām, un tad ir mūsu vakara rituāli – mēs paspēlējamies vai pamācāmies kaut ko un ejam gulēt."

"Mūsu ikdiena ir diezgan spraiga, meitiņai nepieciešama pilna aprūpe ar palīdzību apģērbties, ar palīdzību uzvilkt apavus, ar palīdzību uzvilkt drēbes. Ance arī pati cenšas ļoti daudz ko darīt," situāciju ieskicē Agnese. "Ance staigā, Ance runā, Ance saprot ļoti daudz. Bet ar runāšanu... Mēs iemācījāmies tikai kādos sešos gados." Vēl astoņu gadu vecumā Ances teikumos nebija vairāk par pieciem vārdiem. Tagad, kad Ancei jau ir 13 gadu, situācija ir krietni labāka. "Mēs diezgan raiti runājam, daudz runājam," saka Agnese, "vienīgi varbūt nesaprotam visu, ko mums saka. Mums vajag vairāk viņai paskaidrot."

Ļoti lielu progresu Ances attīstībā izdevies panākt, pateicoties reitterapijai. "Kad uzzinājām diagnozi, mums teica, ka Ancīte necelsies, Ancīte nestaigās, Ancīte nevarēs neko padarīt." Tomēr neatlaidīgais darbs parādīja, ka ārstu prognozes bijušas pārāk skeptiskas. Ancei katru dienu bija reitterapija, viņa jāja ar zirgiem, kas ievērojami uzlaboja muskuļu tonusu. "Mēs sākām staigāt, kam ārsti neticēja." Ance iemācījās arī rūpes par dzīvniekiem.

Tā sirsnība no viņas jau bērnībā šāvās ārā, un tagad arī skolā un nodarbībās saka, ka Ancīte ir ļoti sirsnīga. Agnese

Arī mājās meitene ir ļoti mīļa un sirsnīga, spēj nomierināt un iepriecināt vecākus. Ance arī ļoti rūpējas par ģimenes sunīti.

Agnese stāsta, ka, pateicoties ziedotāju atbalstam, ir bijis iespējams panākt ļoti lielu progresu meitenes attīstībā. "Mēs varam atļauties bērnam dot nodarbības, un tas ir ļoti liels atbalsts." Īpaši strauji Ance ir attīstījusies pēdējo gadu laikā. Mamma pieļauj, ka tas saistīts ar pusaudžu vecuma iestāšanos. Viņa beidzot iemācījusies arī skaitļus. "Ance tiešām spēj atpazīt ciparus, vakar jau sameklēja septītnieku – septīto decembri adventes kalendārā." Meitene par saviem panākumiem ir ļoti priecīga. Arī burtus Ance mācās ar prieku, viņas mīļākā spēle ir "Scrabble", kur tiek meklēti burti un salikti vārdi.

Lauki tādam bērnam nebija gatavi. Sirsnīgā Ance Keita
Foto: Privātais arhīvs

Agnese atklāj, ka ģimene ir lauku cilvēki, bet Ances veselības dēļ nācies pārcelties uz Rīgu, jo te ir daudz plašākas iespējas meitenei saņemt visu attīstībai nepieciešamo. Kad Ancei bija četri gadi, ģimene dzīvoja laukos, Agnese tajā laikā bija ļoti noraizējusies: "Es sapratu, ka laukos Ancei nav iespējas – pat nekādas." Izvadāt uz specializēto pirmsskolas iestādi būtu bijis pārāk tālu. "Un tajos laikos laukos nebija tāda nodrošinājuma. Lauki nebija gatavi tādam bērnam, tāpēc mēs ar vīru nospriedām, ka jāpārceļas uz pilsētu, kur Ancei ir daudz lielākas iespējas." Ģimenei sava dzīve bija jāsāk no nulles. Tomēr Ances dzīvē tas ir nesis ļoti daudz pozitīvu pārmaiņu. Agnese stāsta, ka viņa ar vīru dara visu iespējamo, lai uzlabotu Ances attīstību un palīdzētu pasaulei izskatīties krāsainākai. "Iespējas Rīgā ir ļoti lielas, salīdzinot ar laukiem."

Lūk, video ar Anci pirms diviem gadiem:

Vecāki atpūšas kopā ar bērnu, izrādot Ancei Latvijas skaistākās vietas. Viņai vairs nav nepieciešamas nepārtrauktas rūpes un uzmanība. "Pa šiem diviem gadiem Ance ir ļoti izaugusi, ļoti. Viņas attīstība ir tik manāma, ka nodarbību pasniedzēji pat saka – ārprāts, kā Ance ir mainījusies!" Agrāk Ance bijusi spītīga un kašķīga, bet tagad situācija ievērojami uzlabojusies. "Viņa pa šiem diviem gadiem... Zelta bērniņš! Mēs esam tik priecīgi. Mums vairs nav jāpierunā braukt uz nodarbību." Ance pati vaicā mammai, vai viņai būs nodarbības. "Viņa ir laimīga, jo viņai gribas," priecājas Agnese.

Runājot par nākotni, Agnese norāda: "Mūsu mērķis ir, lai Ancīte spētu pati par sevi parūpēties. Mums ir jācenšas vairāk viņai uzticēties. Gribam viņu pasaudzēt un visu laiku viņai liekam spilvenus apakšā. Man liekas, ka mums ar vīru ir jādod iespēja Ancei. Man liekas, ka mēs vēl neļaujam viņai, jo mums, vecākiem, ir bailes, ka kaut kas varētu ne tā sanākt. Varbūt ir jāļauj, lai nesanāk, lai sāk mācīties." Ļauties Ancei – tas ir Agneses mērķis nākotnei. "Ja mēs visus šos gadus bijām galvenie, iespējams, ka ir jāmaina stratēģija. Man ir jāpakļaujas drusku Ancei."

Tags

Stiprini stipros Veselības aprūpe
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form