Foto: Privātais arhīvs
Latvijas vēsturē varam lepoties ar desmitiem izcilu mākslinieku. Kārlis Padegs, Vilhelms Purvītis, Jānis Rozentāls, Voldemārs Tone, Jānis Brekte, Maija Tabaka, Džemma Skulme – šie vārdi droši vien nav sveši pat cilvēkiem, kuri ar mākslu ir uz “jūs”. Taču savu vietu mākslas pasaulē katru gadu cenšas izcīnīt arī virkne jauno mākslinieku. Māksla nav tikai atpūta vai hobijs. Tas ir darbs. Vai Latvijā, nodarbojoties tikai ar mākslu, var izdzīvot? Savā pieredzē dalās trīs jaunās mākslinieces – gleznotāja Ieva Ekmane-Bite, modes māksliniece Baiba Tamane un Latvijas Mākslas akadēmijas studente Ieva Fimbauere.

Visas uzrunātās mākslinieces atzīst – interese par mākslu parādījusies jau bērnībā. Tamane pēc pamatskolas iestājās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kur apguva apģērba dizainu. Taču lielāka pārliecība un izpratne par modi kā mākslu sievietei radās Latvijas Mākslas akadēmijā. “Manuprāt, svarīgi pieminēt, ka modes māksla nav manikīrs, augsti papēži un zīmuļsvārki. Man ir nācies saskarties ar šādu stereotipu. Mode ir citāds mākslas veids, tā ir māksla, kurā mēs dzīvojam. Reizēm staigājoša instalācija, īpaši studiju laikā radi formu, nevis drēbes. Tas ir tiešām aizraujoši – izprast sevi caur apģērbu un vizuālo tēlu.” Ekmane-Bite stāsta, ka vidusskolā domājusi studēt bioloģiju, līdz sapratusi, ka māksla viņai tomēr ir tuvāka. “Tad aktīvi sāku iet šajā virzienā, bet pa vidu tam esmu daudz ko izmēģinājusi – gan scenogrāfiju, gan interjera dizainu. Beigās Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā apguvu stikla mākslu,” viņa atklāj.

Meistarklases – aktuāla mākslas niša

Lai gan Ekmane-Bite ir pabeigusi stikla mākslas nodaļu, vēlāk viņa pievērsusies glezniecībai. “Ar stiklu Latvijā nav tik viegli nopelnīt. Ir diezgan radoši jāatrod tie ceļi, kā stikla mākslu var realizēt. Glezniecība laikam tomēr man ir vistuvākā,” viņa atzīst. Kopā ar vīru Ekmanei-Bitei ir uzņēmums “Oliver Latvia”, kas piedāvā dažādus dizaina un vizuālās mākslas produktus gan bērniem, gan pieaugušajiem. Viņu paspārnē tapušas, piemēram, izglītojošās spēles “Kokotājs” un “Putnotājs”, kas palīdz mazajiem ķipariem iemācīties atpazīt kokus un putnus. Pirms došanās bērna kopšanas atvaļinājumā Ekmane-Bite mākslas mīļotājiem vadīja gleznošanas meistarklases. “Atsaucība bija milzīga! Nespēju apmierināt cilvēku interesi. Tā ir viena niša, kura cilvēkiem šobrīd ļoti patīk. Cilvēki daudz strādā, viņi vēlas kvalitatīvi atpūsties, tāpēc ir gatavi maksāt par prieku un pozitīvām emocijām. Šobrīd jau vairāk nekā gadu esmu mājās, bet cilvēki joprojām man regulāri raksta un jautā – kad atsāksi?”

Jāmācās domāt arī no biznesa skatpunkta – ne tikai mākslas vārdā.
modes māksliniece Baiba Tamane

Arī modes māksliniece Tamane, kura nodarbojas ar somiņu dizainu, strādā pie sava zīmola. “Viegli nav, man ir perfekcionisma īpašības, tāpēc nostrādāt produktu līdz galam man ir īpaši grūti. Tas ir gan mans pluss, gan mīnuss. Taču cenšos paļauties uz sevi un savām izjūtām, lai sasniegtu rezultātu,” viņa atklāj. Modes māksliniece stāsta, ka šobrīd ir pašā sākuma posmā, tāpēc tas ir reizē gan aizraujoši, gan arī nedaudz biedējoši. “Jāmācās domāt arī no biznesa skatpunkta – ne tikai mākslas vārdā. Tas man ir kas jauns. Dizaineram nav nemaz tik viegli būt uzņēmējam, bet ar papildspēkiem arī tas ir iespējams.”

Cilvēkiem nav izpratnes par mākslas izmaksām

“Uzskatu, ka ilgtermiņā māksla noteikti var būt vienīgais ienākumu avots, taču sākums ir grūts. Pati cenšos attīstīt savu radošo biznesu, un tam vajag naudu. Līdz ar to – šobrīd paralēli strādāju, lai būtu, no kā finansēt savas darbības. Taču mākslu nedrīkst atstāt kā hobiju – tad tas tāds arī paliks,” uzskata modes māksliniece Tamane. Ekmane-Bite atzīst, ka jābūt radošam ne tikai mākslā, bet arī veidos, kā to tālāk nodot pircējiem. “Ir jābūt ļoti, ļoti aktīvam ne tikai tajā, ko dara, bet arī tajā, kā tirgo. Es izmantoju visus savus sociālos tīklus, veidoju kontaktus ar dažādiem cilvēkiem, eju uz izstādēm un pasākumiem. Ļoti bieži mākslinieki, it īpaši cilvēki, kuri ir introvertāki, vēlas radīt mākslu, bet nezina, kā to pārdot. Vari būt fantastisks mākslinieks, bet, ja nemāki savus darbus pārdot, tad arī neko nevari nopelnīt. Ļoti bieži Latvijā māksliniekam jābūt arī pārdevējam. Citur pasaulē vari būt mākslinieks, tev ir kāds cilvēks, kurš palīdz to mākslu pārdot,” viņa stāsta.“Domāju, ka viegli nav nevienā profesijā. Tāpat arī māksliniekam. Sevi pierādīt, būt pašam un nepazaudēt rokrakstu šajā interneta laikmetā. Taču uzskatu, ka tas nav arī neiespējami, ir jādara un jāgrib. Jādara arī tad, kad liekas, ka varbūt nav vērts vai tas prasa pārāk daudz. Nolikt visu malā jau varēs vienmēr. Tā ir arī mana motivācija. Jādara! Kad vēl, ja ne tagad?” taujā Tamane.

Modes māksliniece atzīst, ka cilvēkiem bieži vien nav izpratnes par to, cik izmaksā veidot mākslu. “Pati esmu saskārusies ar cilvēku nesapratni par mākslas vai pasūtījuma dizaina izstrādes izmaksām. Tas mazliet apbēdina. Sākumā pakļāvos, taču šobrīd zinu savu cenu un pie tās turos,” stāsta Tamane. “Latvieši saprot gleznas un spēj arī tajās saskatīt vērtību. Varbūt ir grūtāk nopirkt kaut kādu keramikas vai stikla izstrādājumu, kur cena ir iespaidīgāka,” viedokli pauž Ekmane-Bite.

Tas jau nav tāds pašsaprotams produkts kā piens, tas ir kaut kas vairāk – no tās vajadzību piramīdas augstās daļas.
Latvijas Mākslas akadēmijas studente Ieva Fimbauere

Māksla nebūs darbs katru darba dienu no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā, teic Tamane. “Taču nekad nebūs garlaicīgi un būs tā fantastiskā iespēja darīt to, kas patiešām patīk. Tāpēc nevajag ieciklēties uz grūtībām – visiem tādas ir. Jākoncentrējas uz mērķi, jo risinājumi ir vienmēr,” uzskata jaunā modes māksliniece.

Pieprasījums pēc augstās modes Latvijā ir diezgan mazs, galvenokārt pirktspējas dēļ, stāsta Tamane. “Taču mani priecē, ka aug pieprasījums pēc ilgtspējīgas modes. Ar visām ekoloģiskajām problēmām, kas notiek, cilvēki sāk vairāk saprast, cik milzīgu piesārņojumu rada ātrās un lētās modes patēriņš,” viņa stāsta. Arvien lielāka sabiedrības daļa izprot, ka labāk pirkt retāk, bet dārgu un kvalitatīvu dizaina produktu un lietot to ilgstoši, nevis ik pēc pāris nedēļām ķert masu produkciju. “Cilvēki arvien vairāk vēlas kaut ko unikālu. Jā, dārgāku, taču jēgpilnāku. Tas ir labi – domājam pareizajā virzienā.” Fimbauere atzīst, ka mākslu nav tik viegli pārdot, jo tas nav cilvēkiem tik ļoti nepieciešams produkts: “Pastāv robeža starp mākslinieku un mākslas mīļotāju, kurš varētu gribēt to darbu. Tas jau nav tāds pašsaprotams produkts kā piens, tas ir kaut kas vairāk – no tās vajadzību piramīdas augstās daļas. Es domāju, ka jebkurš gribētu, bet vajag to pieejamību un izpratni vairāk veidot.”

Sabiedrībā nav nobriedusi prasība pēc izcilības

Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) pārstāvis uzskata, ka pieprasījums pēc mākslas ir liels, taču jāņem vērā, ka tas atšķiras atkarībā no mākslas veida un darba profesionālā izpildījuma līmeņa. “Vērojot situāciju vizuālajā mākslā, var secināt, ka mākslinieki iztikas līdzekļus sev var nodrošināt tādās jomās, kas ir saistītas ar pakalpojumu sniegšanu, piemēram, mediju un reklāmas, datorgrafikas jomās, kā arī valsts un pašvaldības iestādēs un to kapitālsabiedrībās strādājošie. LMS lokā esošo jauno mākslinieku vidū nav tādu, kas var sevi nodrošināt tikai ar darbu “fine art” mākslas veidos,” atklāj LMS valdes priekšsēdētājs Igors Dobičins. “Fine art” ir tēlotājmāksla, kuru novērtē ar redzes palīdzību. Piemēram, glezniecība, zīmēšana, grafika, tēlniecība un citi mākslas veidi.

Jaunās mākslinieces uz nākotni raugās pozitīvi. “Es domāju, ka māksla ir tāda joma, kas ir kā cilvēka sastāvdaļa, izpausmes veids. Nevar tā – o, es šodien būšu mākslinieks, bet rīt nebūšu! Vai nu esi, vai nu neesi. Katrā cilvēkā jau ir iekšā mazais mākslinieks – to vajag tikai atvērt un ar to vairāk nodarboties, lai varētu atrast. Ja atrod to sevī, tad arī ir vieglāk izprast citus māksliniekus un mākslu vispār – kā vērtību. Tas ir ļoti jauki. Māksla ir forša,” teic Latvijas Mākslas akadēmijas studente Fimbauere. “Manuprāt, mūsu sabiedrībai patīk viss jaunais un radošais. Tā ar prieku ķer visu interesanto, kas tiek radīts. It īpaši, ja piedalās kaut kādos dizaina tirgos vai darbojas ar auditoriju, kurai tas ir saistoši, mākslinieks ātri var kļūt atpazīstams,” savā viedoklī dalās Ekmane-Bite.

Savukārt LMS valdes priekšsēdētājs uz situāciju raugās citādi: “Jānorāda, ka profesionālos māksliniekus, kas strādā Latvijā, sagatavo vairākas augstskolas un profesionālās vidusskolas daudzviet Latvijā un ārzemēs. Pieprasījums ārvalstīs pēc Latvijā apmācītiem mākslas speciālistiem dažādu iemeslu dēļ ir neliels. Vēl jānorāda, ka, neraugoties uz daudziem un dažādiem ar vizuālās mākslas jomu saistītiem darbu piedāvājumiem Latvijā, sabiedrībā nav nobriedusi prasība pēc izcilības.” Latvijas Mākslas akadēmijas pašpārvaldes vadītāja Santa Leimane informē, ka šobrīd notiek organizēšanas un plānošanas process, lai izveidotu karjeras centru, kas palīdzēs studentiem labāk izprast, ko darīt pēc augstskolas absolvēšanas un kā atrast savu vietu mākslas plašumos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!